Vai iesim tūlīt? —jautāja Digorijs.
— Labi, — atteica Pollija.
— Ja nevēlies, nenāc, — sacīja Digorijs.
—Ja tu esi gatavs, tad es arī, — Pollija attrauca.
— Bet kā mēs zināsim, ka esam nokļuvuši pie nākamās mājas aiz manējās?
Bērni nolēma atgriezties bēniņu telpā un nosoļot no viena gala līdz otram, sperot tik lielus soļus kā no sijas līdz sijai. Tā viņi uzzinās, cik soļu vajadzīgs, lai noietu vienas istabas garumu. Tad viņi pieliks vēl četrus soļus, kas atbilstu gaitenītim, kurš savieno divas bēniņu telpas Pollijas mājā, un vēl tikpat lielu gabalu kā bēniņu pieliekamo piemērīs klāt kalpones istabas garumam. Tas viss kopā būs mājas garums. Nogājuši šādu attālumu divas reizes, viņi būs sasnieguši Digorija mājas galu un pēc tam pa jebkurām durvīm varēs iekļūt neapdzīvotās mājas bēniņos.
— Es gan nedomāju, ka tā patiešām ir tukša,—Digorijs noteica.
— Ko tad tu domā?
— Droši vien tur kāds slēpjas un staigā tikai pa naktīm ar aptumšotu kabatas lukturīti. Iespējams, mēs pat atklāsim šausmīgu noziedznieku bandu un saņemsim atlīdzību. Ja jau tur nav nekāda noslēpuma, tad kāda velna pēc mājai visus šos gadus jāstāv tukšai?
—Tētis domā, ka tur ir slikta kanalizācija, — ieminējās Pollija.
— Kā tad! Tie lielie aizvien izdomā kaut ko ļoti garlaicīgu, — norūca Digorijs.
Tagad, kad viņi sarunājās bēniņos dienā un nevis pie sveces kontrabandistu alā, tukšā māja nemaz nešķita ļaunu ļaužu vai spoku apsēsta.
Kad bēniņi bija izmērīti, viņi sadabūja zīmuļus un sāka rēķināt. Sākumā iznākumi nesakrita, un neesmu pārliecināts, vai bērni beidzot atrada pareizo skaitli — tikļoti abi steidzās uzsākt ceļojumu.
—Mums jābūt klusiem kā pelītēm, — Pollija teica, kad viņi aizrāpās aiz cisternas. Tā kā pasākums bija nopietns, viņi katrs paņēma līdzi pa svecei. (Pollijai alā to bija krietns krājums.)
Tunelī bija ļoti tumšs un putekļains. Vilka caurvējš. Bērni virzījās no sijas uz siju klusēdami, tikai laiku pa laikam viens otram pačukstot: «Tagad mēs esam pretī taviem bēniņiem,» —vai arī: «Nu jau mēs droši vien esam mūsu mājai līdz pusei.» Ne viens, ne otrs nepakrita, nenodzisa arī sveces, un beidzot abi nokļuva pie mazām durtiņām mūra sienā pa labi. Saipusē nebija nedz roktura, nedz aizbīdņa, jo durvis bija domātas vēršanai no otras puses. Tās bija nostiprinātas ar bultiņu, kādas mēdz būt trauku skapjiem, taču bērni cerēja, ka varēs to pagriezt.
— Vai pamēģināt? —jautāja Digorijs.
— Ja tu esi gatavs, es arī, — Pollija atbildēja gluži kā iepriekš.
Abi juta, ka stāvoklis kļūst nopietns, bet nevienam negribējās atkāpties. Ar grūtībām Digorijs pagrieza aizbīdni. Durvis atsprāga vaļā, un pēkšņajā dienas gaismā abi samirkšķināja acis un tad gluži satriekti atskārta, ka nokļuvuši nevis pamestos bēniņos, bet mēbelētā istabā.
Telpā,šķiet,nevienanebija.Valdījapilnīgs klusums pollija vairs nespēja apspiest ziņkāri. Viņa nopūta 'sveci un klusukā pelīte ieslīdēja svešajā istabā.
Telpas forma, protams, bija tāda pati ka bēniņiem bet iekārtota tā bija kā dzīvojamā istaba. Pie sienam atradās plaukti, pilni ar grāmatām. Kamīnā dega uguns (tu taču atceries, ka vasara togad bija auksta un lietaina). Kamīna priekšā, ar muguru pret bērniem atradās klubkrēsls ar augstu atzveltni. Starp to un Polliju gandrizvai visu telpas vidusdaļu aizņēma milzīgs galds, apkrauts ar dažādām mantām: grāmatām, piezīmju burtnīcām, tintnīcām, spalvaskātiem, zīmoga laku un mikroskopu. Bet visvairāk Pollijai dūrās acīs spilgti sarkana koka paplāte, uz kuras atradās vairāki gredzeni. Tie bija sakārtoti pa pāriem — dzeltens ar zaļu, tad neliela atstarpe un atkal dzeltens ar zaļu. Tie nebija lielāki par parastiem gredzeniem, bet izcēlās ar savu spožo mirdzumu. Tu pat iedomāties nevari, cik tie bija spoži un skaisti! Ja Pollija būtu mazliet jaunāka, viņa noteikti kādu pagaršotu.
Istabā valdīja tāds klusums, ka varēja sadzirdēt tikšķam pulksteni. Un tomēr, kā meitene pēc tam atklāja, klusums nebija pilnīgs. No kaut kurienes skanēja vāja, tik tikko dzirdama dūkoņa. Ja tajos laikos Hūverss jau būtu izgudrojis putekļu sūcēju, Pollija domātu, ka nez kur tālu, aiz vairākām istabām un vairākus stāvus zemāk, kāds tīra māju. Taču šī dūkšana bija krietni jaukāka, muzikālāka, kaut arī ļoti vāja, gandrīz nedzirdama.
—Viss kārtībā, te neviena nav, — Pollija pār plecu teica Digorijam. Nu jau viņa runāja mazliet skaļāk. Digorijs ienāca iekšā, mirkšķinādams acis un izskatīdamies ļoti netīrs. Arī Pollija, patiesību sakot, nebija tīrāka.
— Nav lāgā, — viņš teica. — Tā nemaz nav pamesta māja. Labāk lasīsimies prom, kamēr kāds nav ienācis.
— Kā tu domā, kas tie tādi ir? — jautāja Pollija, norādīdama uz gredzeniem.
— Labāk nāc! — teica Digorijs. —Jo ātrāk…
Viņš nepaguva pabeigt, ko bija gribējis sacīt, jo pēkšņi kaut kas notika. Augstais atzveltnes krēsls kamīna priekšā sakustējās un no tā kā pasaku dēmons no alas negaidīti iznira tēvoča Endrjū stāvs. Bērni nepavisam nebija nokļuvuši neapdzīvotajā mājā; viņi stāvēja tēvoča Endrjū aizliegtajā kabinetā. Abi izdvesa «Ak!» un saprata savu briesmīgo kļūdu. Viņiem taču bija vajadzējis apjēgt, ka nekur tālu nav aizgājuši.
Tēvocis Endrjū bija garš un ļoti tievs. Viņam bija šaura, gludi skūta seja ar smailu degunu, ārkārtīgi spožām acīm i un kuplu, izspūrušu sirmu matu cekulu.
Digorijs stāvēja kā mēli norijis, jo tēvocis Endrjū izskatījās tūkstoškārt šaušalīgāk nekā jebkad agrāk. Pollija pirmajā mirklī vēl nenobijās, bet vēlāk gan, jo tēvocis nekavējoties šķērsoja istabu, aizvēra durvis un pagrieza atslēgu. Tad viņš pagriezās, ieurbās bērnos ar savām spožajām acīm un atieza zobus smaidā.
— Tā! — viņš teica. — Tagad mana stulbā māsa jums vairs netiks klāt.
Tas skanēja tik dīvaini, nemaz ne tā, kā pieaugušie parasti mēdz runāt. Pollijai aiz bailēm gandrīz pamira sirds, un viņa kopā ar Digoriju lēnām sāka kāpties atpakaļ uz mazajām durtiņām, pa kurām abi bija ienākuši. Taču tēvocis bija ašāks. Viņš pasteidzās bērniem garām, aizcirta arī šīs durvis un aizstājās tām priekšā. Tad viņš saberzēja rokas, tā ka noknikšķēja kauliņi. Pirksti viņam bija skaisti, balti un slaidi.
— Esmu bezgala priecīgs, jūs redzot, — viņš teica. — Man tieši bija vajadzīgi divi bērni.
— Piedodiet, mister Keterlij, — teica Pollija, — bet ir jau gandrīz pusdienlaiks, un man jāiet mājās. Vai jūs nebūtu tik laipns un mūs neizlaistu ārā?
— Pagaidām vēl ne, — atteica tēvocis Endrjū. — Šī ir pārāk laba iespēja, lai to palaistu garām. Man patlaban tieši vajadzīgi divi bērni. Redziet, es veicu svarīgu eksperimentu. Esmu jau izmēģinājis ar jūras cūciņām un, šķiet, veiksmīgi. Bet jūras cūciņa neko nevar pastāstīt. Turklāt tām arī nevar ieskaidrot, kā nokļūt atpakaļ.
— Paklau, tēvoci Endrjū, — teica Digorijs, — tik tiešām ir jau pusdienlaiks un mūs kuru katru brīdi var meklēt. Jums mūs jāizlaiž.
— Ak jāizlaiž? — pārjautāja tēvocis.
Digorijs un Pollija saskatījās. Bērni neuzdrošinājās neko teikt, bet viņu skatienos varēja lasīt «Vai tas nav šausmīgi?» un «Mums kaut kā viņam jāpielabinās».
—Ja jūs mums tagad atļautu aiziet pusdienās, — teica Pollija, — mēs pēc tam varētu atnākt atpakaļ.
—Jā, betkālai es par to varu būt pārliecināts? —vaicāja tēvocis, viltīgi smaidīdams. Tad viņš, šķiet, pārdomāja.