No koku puduriem iznāca mežonīgi cilvēki, meža dievi un dievietes; tiem līdzi soļoja fauni un satīri, un rūķi. No upes iznira Upes dievs ar savām meitām najādām. Un tie visi kopā ar zvēriem un putniem savās dažādajās balsīs, augstās un zemās, rupjās un skanīgās, atsaucās:
— Sveiks, Aslan! Mēs dzirdam un paklausām! Mēs esam pamodušies! Mēs mīlam! Mēs domājam! Mēs runājam! Mēs zinām!
— Tikai piedodiet, lūdzu, mēs vēl ne visai daudz zinām, — sacīja kāda balss, sprauslādama caur degunu. Un tad nu gan bērni patiešām pārsteigumā salēcās, jo runātājs bija važoņa zirgs.
— Vecais, labais Stroberijs, — teica Pollija. —Es tiešām priecājos, ka arī viņš ir izvēlēts par vienu no runājošiem dzīvniekiem.
Un Važonis, kas nu jau stāvēja blakus bērniem, teica:
— Lai sasper mani jods! Es takš vienādiņ teicu, ka tas lops ir varens gudrinieks.
— Radījumi, es uzticu jūsu dzīvības jums pašiem, — atskanēja spēcīgā, laimīgā Aslana balss. — Es jums dodu šo Nārnijas zemi uz mūžiem, es atdodu jums šos mežus, šos augļus, šīs upes. Es jums atdodu zvaigznes, un es jums atdodu sevi pašu. Arī mēmie zvēri, kurus es neesmu izvēlējies, ir jūsu. Izturieties pret viņiem labi un kopiet tos, bet nesāciet dzīvot un uzvesties kā viņi, jo tad jūs vairs nebūsit Runājošie Zvēri. No viņiem jūs esat nākuši, un pie viņiem jūs atkal varat atgriezties. Nedariet tā!
— Nē, Aslan, mēs solāmies, ka tā nedarīsim! — visi sauca cits caur citu. Tad kāds žiperīgs Kovārnis skaļā balsī piebilda: — Nav ko baidīties!
Visi jau bija beiguši runāt, un viņa vārdi noskanēja pilnīgā klusumā. Iespējams, ka arī jums kādreiz tā ir gadījies, teiksim —kādās viesībās, un jūs zināt, ciktas šķiet nepatīkami. Nabaga Kovārnis tā nokautrējās, ka paslēpa galvu zem spārna, it kā grasītos gulēt. Pārējie dzīvnieki izgrūda tādus savādus trokšņus, kādus mūsu pasaulē neviens nav dzirdējis, prod — viņi smējās. Sākumā viņi centās tos apspiest, bet Aslans teica:
— Smejieties un nebaidieties, radījumi! Tagad, kad jūs vairs neesat mēmi un nesaprātīgi, jums nav arī vienmēr jābūt drūmiem un nopietniem. Jo jokus, tāpat kā taisnību, var izteikt tikai vārdos.
Un tā nu viņi visi ļāva smiekliem vaļu. Visapkārt valdīja tāda jautrība, ka pat Kovārnis atkal sadūšojās un, uztupies Važoņa zirgam uz galvas starp ausīm, savicināja spārnus un teica:
— Aslan! Aslan! Vai es pajokoju pirmais? Vai turpmāk vienmēr visiem stāstīs, ka tas biju es, kas pirmais pajokoja?
— Nē, mazo draudziņ, — teica Aslans. — Tu pirmais nepajokoji, tu tikai pats esi pirmais joks.
Tad visi smējās vēl skaļāk. Bet Kovārnis neko neiebilda un pats smējās tikpat skaļi kā pārējie, līdz zirgs sapurināja galvu un putns, zaudējis līdzsvaru, novēlās, taču, pirms sasniedza zemi, atcerējās, ka viņam ir spārni, kas tobrīd vēl šķita visai neierasti.
— Un nu, — teica Aslans, — Nārnija ir radīta. Tagad mums jādomā, kā to pasargāt. Es uzaicināšu dažus no jums uz padomi. Tu, galvenais Rūķi, un tu, Upes dievs, tu, Ozol, un tu, Pūces tēv, un abi Kraukļi, un tu, Ziloņvīrs, nāciet man līdzi. Mums jāapspriežas. Jo, kaut arī pasaule nav vēl pat piecas stundas veca, tajā jau ir iekļuvis ļaunums.
Radījumi, ko Aslans bija nosaucis, panācās uz priekšu, un viņi visi kopā devās uz austrumiem. Pārējie cits caur citu ierunājās:
— Ko viņš teica? Kas ir iekļuvis pasaulē? — Kaut kāds Sļaunums? — Kas tas Sļaunums tāds ir? — Nē, viņš neteica Sļaunums, viņš teica: «Iekļuvis ļaunums.» — Nu, bet kas tas ir?
— Paklau, — Digorijs sacīja Pollijai, — man jādodas pie viņa — tas ir, pie Aslana. Man ar viņu jārunā.
— Vai tu domā, ka tā var? — šaubījās Pollija. — Es neuzdrīkstētos.
— Man tas jādara, — teica Digorijs. — Mātes dēļ. Ja ir kāds, kas spētu viņas labā kaut ko darīt, tad tas ir viņš.
— Es ieš' jums līdzi, — teica Važonis. —Man viņš diktan patīk. Un es nedomā, ka tie citi lopiņi bruks man virsū. Turklāt man tiktos pārmīt kādu vārdu ar Stroberij'.
Tā nu viņi visi trīs ļoti drosmīgi — vai vismaz tik drosmīgi, cikspēja, —devās uz turieni, kur notika dzīvnieku sapulce. Visi dzīvnieki bija ļoti aizņemti, viens ar otru iepazīstoties un sarunājoties, un nemaznemanīja, ka viņiem tuvojas trīs cilvēki, līdz tie bija jau pavisam tuvu. Tāpat viņi nedzirdēja arī tēvoci Endrjū, kas stāvēja krietnu gabaliņu nostāk, trīcēdams no galvas līdz savām aizpogātos zābakos ieautām kājām un saukdams, protams, ne jau pilnā balsī:
— Digorij! Nāc atpakaļ! Tūlīt pat nāc atpakaļ, kad es tev saku! Es tev aizliedzu spert vēl kaut vienu soli uz priekšu!
Kad beidzot viņi bija iejaukušies dzīvnieku barā, visi apklusa un sāka uz viņiem blenzt.
— Hm! — beidzot teica Bebru tēvs, — Aslana vārdā, kas jūs tādi esat?
— Piedodiet, — mazliet aizelsies izdvesa Digorijs, bet viņu pārtrauca Zaķis.
— Esmu pārliecināts, ka tie ir kāds milzīgu salātu paveids.
— Nē, goda vārds, nē, — steidzīgi bilda Pollija. — Mēs nepavisam neesam ēdami.
— Redziet nu, — sacīja Kurmis. — Viņi var parunāt. Kurš gan ir redzējis runājošus salātus?
— Varbūt viņi ir Otrais Joks, — ieminējās Krauklis.
Pantera, kas visu laiku bija mazgājusi purnu, uz mirkli
pārtrauca šo nodarbošanos un teica:
— Nu, ja tas ir tā, tad viņi nav ne uz pusi tik smieklīgi kā Pirmais Joks. Vismaz man viņi nešķiet diez ko smieklīgi.— Tad viņa nožāvājās un ņēmās atkal tīrīties.
— Ak, piedodiet, lūdzu, bet es ļoti steidzos, — teica Digorijs. — Man jāsatiek Lauva.
Visu šo laiku Važonis centās uztvert Stroberija skatienu. Beidzot viņam tas izdevās.
— Stroberij, veco zēn, tu tak mani pazīsti, vai ne? — viņš teica. — Tu takšu nestāvēsi te un neiegalvos', ka mani nimaz nepazīst'?
— Ko tas tur runā, Zirdziņ? — vairākas balsis jautāja.
— Nu, — Stroberijs lēni iesāka, — es tā īsti nezinu, bet man šķiet, ka vairākums no mums vēl daudz ko nezina. Cik es noprotu, esmu šitādu radījumu redzējis agrāk. Man ir tāda sajūta, ka esmu dzīvojis kaut kur citur —vai bijis kaut kas cits -—, iekams Aslans mūs visus pirms dažiem mirkļiem pamodināja. Viss ir neskaidri, gluži kā sapnī. Bet tajā sapnī bija arī tādi kā šitie trīs.
— Ko!? — iesaucās Važonis. — Vai ta tu mani nepazīst'? Mani, kas vakaros, kad tev bij šķērma dūša, stiepa karstu dziru! Mani, kas tevi allažiņ kārtīg' noskrāpēj'? Kas tev nekad neaizmirs' uzsegt siltu drēbi, kad tev vaj'dzēja kvernēt ārā salā? Man gan par tevi tik nesmuk's domas nebij ne prātā, Stroberij.
— Es tā kā sāku patiešām kaut ko atcerēties, — domīgi teica Zirgs. —Jā, ļauj man tikai mazliet padomāt! Jā, jā! Tas taču biji tu, kas man vienmēr aizmugurē piesēja tādu melnu kasti, un tad tu mani siti un dzini skriet, un, lai cik tālu es arī skrēju, tā melnā parikte man grabēdama ripoja pakaļ.
— Mums takšu bij jāpelna iztikšan'! Vai saproti? — taisnojās Važonis. — I priekš tevis, i priekš manis. Ja jau nebūt' tā darba un tās pātagas, nebūt' arīdzan tā staļļa, tā siena, tās dziras un to auzu. Jo auzas tu dabūj', ja man tās bij' pa kabatai, to nu neviens nevar noliegt.
— Auzas? — Zirgs noprasīja, ausīm smaili saslejoties.
—Jā, patiesi es kaut ko tādu atceros. Un sāku atcerēties arvien vairāk. Tu vienmēr sēdēji tur augšā, man aiz muguras, un es skrēju un vilku tevi un to melno rīku. Es zinu, ka viss darbs bija jādara man!