— Vasarā gan, — piekrita Važonis. — Tad tu skrienot svīdi, bet man tā sēdēšan' bij tīri vēsa. Bet kā tad ziemā, veco zēn? Tev takš' skrienot bij silti, bet man sēžot kājas bij aukstas kā ledus, un vējš saldēja degunu. Rokas sasala ragā tā, ka gandrīz nejaudāj' grožus noturēt.
— Tā bija cietsirdīga un nežēlīga zeme, — teica Stroberijs. — Nekur neredzēja zāli, tikai cietus akmeņus.
— Tā nu ir taisnīb', draugs, taisnīb' gan! — piekrita Važonis. — Visa tā pasaul' bij nežēlīg'! Es vienmēr teicu, ka bruģis nav priekš zirga. Tāda tā Londona bij, ko tur teikt. Man jau, tāpat kā tev, tur dzīvot nebij nekādas patikšan's. Tu i lauku zirgs, un es — es i lauku cilvēks. Tur es dziedāj' baznīcas korī, tur mājās, laukos. Tikai nebij tās iztikšan's.
— Ak, lūdzu, lūdzu, — teica Digorijs, —vai mēs nevarētu pasteigties? Lauva iet aizvien tālāk. Un man tik ļoti vajag ar viņu parunāt.
— Paklau, Stroberij, — teica Važonis. — Šim jaunkungam ir ka ūkas uz sirds, ko viņš grib pateikt tam Lauvam, ko jūs saucat par Aslanu. Kā būtu, ja tu zēniņ' pajemtu sev mugurā, viņš par to būt' tev ļoti pateicīgs, un jūs abi aizrikšot' uz to viet', kur tas Lauva atrodas. Es ar to mazo meitiņ' jums sekošu.
— Ak, es tagad atceros! Sēdēt man mugurā nozīmē jāt! —attapās Stroberijs.—Atceros tādu divkājainu mazuli, kas senos, senos laikos tā darīja. Viņš man mēdza dot tādus mazus, četrstūrainus gabaliņus kaut kā balta. Cik tie bija garšīgi — vēl garšīgāki par zāli!
— A! Tas bija cukurs, — teica Važonis.
— Lūdzu, lūdzu, Stroberij, — sacīja Digorijs, — ļauj man kāpt tev mugurā un aizgādā mani pie Aslana.
— Labi, es neiebilstu, — piekrita Zirgs. — Kādreiz jau var. Rāpies augšā!
— Vecais, labais Stroberij! — teica Važonis. — Nāk' šu', jaunais cilvēk, es tev palīdzēš' uzrāpties!
Drīz Digorijs sēdēja Zirgam mugurā un jutās ļoti ērti, jo kādreiz bija jādelējis uz sava ponija bez segliem.
— Nū, lopadā! Pasteidzies, Stroberij, — uzsauca Digorijs.
— Vai tev gadījumā nav kaut kur aizķēries tas baltais gabaliņš? — jautāja Stroberijs.
— Nē, diemžēl nav, — atteica Digorijs.
— Nu, nekā nevar darīt, — teica Stroberijs un devās ceļā.
Tajā brīdī kāds liels Buldogs, kas nemitīgi bija ošņājies un cītīgi visu pētījis, pēkšņi iesaucās:
— Skatieties, vai tur zem kokiem pie upes nav vēl viens no šiem dīvainajiem radījumiem?
Dzīvnieki paskatījās turp un ieraudzīja tēvoci Endrjū, kas visu laiku bija klusiņām stāvējis zem rododendriem, cerēdams, ka neviens viņu nepamanīs.
— Nāciet, iesim un noskaidrosim! — iesaucās vairākas balsis. Tādējādi, kamēr Stroberijs ar Digoriju mugurā naski rikšoja vienā virzienā, bet Pollija un Važonis viņiem sekoja kājām, vairums radījumu, rēkdami, riedami, rukšķēdami un izgrūzdami dažādas citādas skaņas, uzjautrināti un ieinteresēti devās pretējā virzienā — uz tēvoča Endrjū pusi.
Bet nu mums mazlietiņ jāpakavējas pie tikko notikušā un jāpalūkojas, kā tas viss izskatījās no tēvoča Endrjū viedokļa. Viss apkārtējais uz tēvoci atstāja pavisam citādu iespaidu nekā uz Važoni un bērniem. Jo tas, ko dzirdi un redzi, lielā mērā ir atkarīgs no tavas attieksmes un no tā, kas tu pats esi par cilvēku.
Kopš brīža, kad parādījās dzīvnieki, tēvocis atkāpās aizvien tālāk un tālāk biezoknī. Protams, viņš ļoti cieši skatījās uz zvēriem, bet ne jau tāpēc, ka viņu patiešām interesētu, ko tie dara. Viņš vienīgi uzmanīja, vai tie negrasās viņam uzbrukt. Gluži tāpat kā Ragana, viņš bija briesmīgi praktisks cilvēks. Viņš pat neievēroja, kā Aslans no katras dzīvnieku sugas izvēlējās vienu pāri. Viss, ko viņš redzēja vai domājās redzam, bija tas, kā apkārt bezmērķīgi klaiņo milzum daudz bīstamu meža zvēru. Un viņš nekādi nespēja saprast, kāpēc pārējie dzīvnieki nemūk prom no milzīgā Lauvas.
Viņš palaida garām arī to lielisko brīdi, kad zvēri sāka runāt. Un tam bija kāds interesants iemesls. Proti, kad Lauva pirmo reizi iedziedājās, vēl tad, kad apkārt valdīja necaurredzama tumsa, viņš bija aptvēris, ka šīs skaņas veido melodiju. Un viņam tā ļoti nepatika. Tā lika viņam just un domāt ko tādu, ko viņš nevēlējās nedz just, nedz domāt. Un tad, kad uzausa saule un viņš ieraudzīja, ka dziedātājs ir Lauva — «nekas vairāk kā lauva» —, viņš pārvarēm centās piespiesties noticēt, ka tā nemaz nav dziesma, ka Lauva nemaz nedzied, tikai rēc kā jebkurš lauva zooloģiskajā dārzā. «Tā tak nevarēja būt nekāda dziedāšana,» tēvocis klusībā nodomāja, «man tikai tā būs licies. Kaut kas nav kārtībā ar nerviem. Kurš gan dzirdējis, ka lauva dzied?» Jo ilgāk un skaistāk Lauva dziedāja, jo cītīgāk tēvocis Endrjū centās sev iestāstīt, ka neko vairāk par rēkšanu nedzird. Par nelaimi, ja ļoti cenšas izlikties stulbāks, nekā patiesībā ir, tad bieži vien cilvēks tāds arī kļūst. Tieši tā notika ar tēvoci Endrjū. Drīz vien viņš, pat ja gribētu, Aslana dziesmā nesaklausīja neko citu kā lauvas rēcienus. Un, kad beidzot Aslans ierunājās un sauca: «Nārnija, mosties!» — tēvocis nedzirdēja neviena vārda, tikai sirdīgu rūkšanu. Zvēru atbildē viņš saklausīja vienīgi riešanu, rēkšanu, zviegšanu un kaukšanu. Un, kad tie smējās… nu, tu jau vari iedomāties. Tas tēvocim Endrjū likās daudz šausmīgāk par visu, ko viņš līdz šim bija piedzīvojis. Vēl nekad visā mūžā viņš nebija dzirdējis tik šausmīgu un asinskāru troksni, kādu šie izsalkušie, niknie nezvēri sacēla. Un tad, gluži pārbijies un saniknots, viņš ieraudzīja, ka vienīgie trīs cilvēciskie radījumi pēkšņi sadomājuši iziet klajumā pie zvēriem.
— Stulbeņi! — viņš klusībā šķendējās. — Tagad tie nezvēri apēdīs bērnus ar visiem gredzeniem, un es nekad netikšu mājās. Tas Digorijs gan ir savtīgs puišelis! Un pārējie gluži tādi paši! Ja viņi vēlas izlaist garu, tā ir viņu darīšana. Bet kā ar mani? Tas tam zeņķim pat prātā nav ienācis. Neviens pat nedomā par manil
Un beidzot, kad viss zvēru bars devās viņam klāt,
tēvocis metās bēgt, ko kājas nes. Tūdaļ kļuva skaidrs, ka jaunās pasaules gaiss vecajam džendmenim gājis labumā. Londonā viņš jutās tik vecs, ka neparko nevarēja paskriet. Toties tagad viņš drāzās tādā ātrumā, ka noteikti vinnētu jebkurās koledžas sagatavošanas grupas simtjardu distances sacensībās. Jauki izskatījās, ka vizītsvārku stērbeles, viņam skrienot, slaidi plīvoja vējā. Taču, protams, tam nebija nekādas jēgas, jo to zvēru vidū, kuri dzinās viņa pēdās, daudzi bija ļoti ātri skrējēji, un, tā kā viņu dzīvē tas bija pirmais skrējiens, viņi dega nepacietībā izvingrināt savus tikko radušos muskuļus.
— Ķeriet viņu! Ķeriet viņu! — tie sauca. — Varbūt tieši viņš ir tas Sļaunums! Hei-ho! Aulēkšojam! Nogrieziet viņam ceļu! Aplenciet! Uz priekšu! Urā!
Jau pēc īsa brīža vairāki zvēri tēvocim bija aizsteigušies garām. Viņi nostājās rindā, aizsprostodami ceļu. Pārējie puslokā aplenca no aizmugures. Kur vien tēvocis Endrjū pagriezās, visur draudēja briesmas. Pretī slējās Brieža varenie ragi un Ziloņa milzīgā galva. Aizmugurē rūca smagnējie, draudīgie lāči un rukšķēja mežakuiļi. Astes vēcinādamas, viņā cieši vērās panteras ar ļoti zobgalīgiem purniem —vismaz tēvocim tā likās; tāpat ari vēsi naidīgie leopardi. Taču visvairāk tēvoci satrieca milzīgais daudzums atplesto rīkļu. Patiesībā zvēri bija atvēruši mutes, pēc skrējiena strauji elsodami, taču tēvocim šķita, ka tie visi grasās viņu aprīt.