Выбрать главу

Tā nu viņš tur stāvēja drebēdams un grīļodamies. Arī nekad agrāk, daudz patīkamākās situācijās, viņam dzīvnieki nebija patikuši. Tie viņam parasti iedvesa bailes, kas vēlākos gados, kad viņš ar tiem cietsirdīgi eksperimentēja, tikai pieauga un pārvērtās briesmīgā naidā.

—   Nu tātad, ser, — Buldogs noprasīja savā lietišķajā manierē, — vai jūs esat dzīvnieks, augs vai minerāls?

Tā viņš patiešām jautāja, taču viss, ko tēvocis Endrjū izdzirda, bija:

—   Rrr-rr-rr-ham!

Vienpadsmitā nodala Digorijs un tēvocis — abi iekļūst ķezā

Jūs droši vien domājat, ka zvēri bija tik ļoti stulbi, ka uzreiz nesaskatīja līdzību starp bērniem, Važoni un tēvoci Endrjū. Taču jums jāatceras, ka viņi neko nezināja par drēbēm. Viņi bija pārliecināti, ka Pollijas kleita, Digorija Norfolkas stila uzvalks un Važoņa cepure ir tikpat neatņemama viņu ķermeņu sastāvdaļa, kāda dzīvniekiem ir kažoks un spalvas. Viņi pat tos trīs nespētu uztvert kā vienas un tās pašas sugas radījumus, ja nebūtu ar tiem runājuši un ja arī Stroberijs, šķiet, tā nebūtu domājis. Turklāt tēvocis bija daudz garāks par bērniem un daudz tievāks par Važoni. Viņš bija ģērbies melnā, tikai veste bija balta — šobrīd tā gan vairs diez ko balta neizskatījās. Arī viņa milzīgais, sirmais matu ērkulis, tagad varen izspūris, neatgādināja neko tādu, kas zvēriem ļautu saskatīt tēvocī līdzību ar pārējiem trim. Viņu neizpratne tāpēc ir gluži saprotama. Un, kas bija pats ļaunākais, viņš, šķiet, nebija spējīgs parunāt.

Sākumā viņš gan bija centies. Kad Buldogs viņu uzrunāja — vai, kā tēvocim šķita, ierūcās un tad ierēcās —, viņš bija pastiepis uz priekšu drebošu roku un dvesis: «Labs sunīt's, labs sunīt's. Ak, tu manu nabadziņ!» Bet zvēri viņu nesaprata, gluži tāpat kā viņš — tos. Viņi nedzirdēja neko vairāk par tādu kā čurkstēšanu. Varbūt bija arī labāk, ka viņi neko nesaprata, jo es nepazīstu nevienu suni, vēl jo vairāk Nārnijas Runājošo Suni, kam patiktos, ka viņu dēvētu par Labo Sunīti, gluži tāpat kā tev nepatiktos, ja tevi sauktu par Manu Mazo Puisīti.

Tad tēvocis Endrjū paģība un nogāzās.

—  Re nu! — teica Kārpcūka. — Tas jau ir tikai koks. Es jau no paša sākuma tā domāju.

Neaizmirstiet — viņi taču nekad nebija redzējuši nedz krišanu, nedz ģībšanu.

Bet Buldogs, kas visu laiku tēvoci cītīgi apostīja no galvas līdz kājām, paslēja purnu un teica:

—Tas ir dzīvnieks. Tas noteikti ir dzīvnieks. Iespējams, ka tās pašas sugas kā tie tur.

—     Nevar būt! — teica Lācis. —Dzīvnieks taču tā vienkārši ne no šā, ne no tā neapvelsies augšpēdus. Mēs visi esam dzīvnieki, bet vai tad mēs tā krītam? Mēs stāvam stalti, rau, tā! —Viņš izslējās uz pakaļējām ķepām, paspēra soli uz aizmuguri, tad aizķērās aiz zara un apvēlās tieši uz muguras.

—     Trešais Joks! Trešais Joks! Trešais Joks! — sajūsmināti klaigāja Kovārnis.

—   Es tomēr domāju, ka tam jābūt kādam kokam,— neatlaidās Kārpcūka.

—  Ja tas ir koks, — teica otrs Lācis, — tad varbūt tajā ir bišu saime.

—  Nē, nē, esmu pārliecināts, ka tas nav koks, — teica Āpsis. — Man likās, ka tas pirms apvelšanās mēģināja kaut ko teikt.

—Tas jau bija tikai vējš, kas čabināja zarus, — apgalvoja Kovārnis. — Tu taču nedomā, ka tas ir runājošs zvērs, — Kovārnis uzrunāja Āpsi. — Viņš tak nepateica ne vārdiņa.

—  Un tomēr, — ierunājās Ziloniene (tu jau droši vien atceries, ka pašu Ziloni bija aizsaucis līdzi Aslans), — un tomēr tas varētu būt kāds dzīvnieks. Vai tā lielā, baltā klimpa šajā galā nevarētu būt tāda kā purns? Un tie caurumi — acis un mute? Deguna jau nu gan nav. Bet nebūsim — hm, tā teikt — šaursirdīgi. Tikai ļoti nedaudziem no mums ir tas, ko patiesi varētu dēvēt par degunu,—un ar visiem saprotamu un piedodamu lepnumu viņa pašķielēja uz savu snuķi visā tā garumā.

—Atļaujiet man kategoriski iebilst pret šādu piezīmi, — protestēja Buldogs.

—   Zilonienei ir pilnīga taisnība, — teica Tapirs.

—  Ziniet ko! — priecīgi iesaucās Ēzelis. — Varbūt tas ir dzīvnieks, kas neprot runāt, taču domā, ka prot?

—  Varbūt viņu var nostādīt stāvus? — domīgi ieteicās Ziloniene. Apvijusi snuķi ap tēvoča Endrjū ļengano augumu, viņa nostādīja to stāvus, taču, par nelaimi, ar kājām gaisā, tā ka no kabatas izvēlās divi pussovrini, trīs puskronas un sešpeniju monēta. Tā nu nekas neiznāca. Tēvocis Endrjū tūlīt pat novēlās atkal.

—  Nu re! — vairākas balsis iesaucās. — Tas nepavisam nav dzīvnieks. Tas tak ir nedzīvs.

—  Tas ir dzīvnieks, kad es jums saku! — sauca Buldogs. — Paostiet paši!

—   Ostīšana jau nav pats galvenais, — teica Ziloniene.

—  Kā! — iesaucās Buldogs. —Ja nevar uzticēties pat savam degunam, kam tad lai tic?

—    Varbūt savām smadzenēm? — Ziloniene maigi iebilda.

—   Es pret šo piezīmi kategoriski protestēju! — teica Buldogs.

—  Tā vai citādi, bet mums kaut kas jādara, — iebilda Ziloniene. — Tas taču var būt tas pats Sļaunums, tāpēc mums viņšnoteikti jāparādaAslanam. Kā domā vairākums? Vai tas ir dzīvnieks vai kaut kas no kokiem?

—   Koks! Koks! — sauca kāds desmits balsu.

—  Labi! — teica Ziloniene. — Ja jau tas ir koks, tad tas jāiestāda. Rokam bedri!

Divi kurmji šo darba daļu veica viens divi. Tad izcēlās nelielas pārrunas, ar kuru galu tēvoci Endrjū vajadzētu caurumā stādīt, un viņu gandrīz vai iebāza ar galvu uz leju. Daži dzīvnieki uzskatīja kājas par zariem, un tāpēc pelēkajam, izspūrušajam kumšķim — ar to viņi domāja tēvoča galvu — vajadzēja būt koka saknēm. Tomēr citi iebilda, ka tas gals, kas sazarojies uz divām pusēm, ir dubļaināks un stiepjas tālāk, kā jau tas ar koka saknēm mēdz būt. Tādējādi beigu beigās viņu iestādīja ar pareizo galu gaisā. Kad zeme ap tēvoci bija labi piemīdīta, tā sniedzās jaunajam kokam līdz ceļgaliem.

—  Augs izskatās bresmīgi panīcis, — ieteicās Ēzelis.

— To, protams, vajag aplaistīt, — ierosināja Ziloniene. — Ja man ļauts tā teikt — es, protams, nevienu klātesošo nevēlos apvainot—, bet man šķiet, ka šādam darbam mans deguns…

— Es pret šo piezīmi kategoriski protestēju! — pretojās Buldogs.

Taču Ziloniene rāmi aizčāpoja līdz upei, piepildīja snuķi ar ūdeni un atgriezās, lai apkoptu tēvoci Endrjū.

Gudrais dzīvnieks to turpināja tik ilgi, līdz tēvocis bija aplaistīts no augšas līdz apakšai ar neskaitāmiem galoniem ūdens, kas straumītēm tecēja pa visām vizītsvārku vīlēm, it kā tēvocis ar visu savu uzvalku būtu vannojies. Aukstā ūdens pelde ļāva tēvocim atgūt samaņu, un viņš atvēra acis. Kas tā bija par atmodu!

Bet nu mēs viņu atstāsim, lai pārdomā savas ļaundarības, ja vien viņš vispār kaut ko tik saprātīgu spējīgs darīt, un pievērsīsimies svarīgākiem jautājumiem.

Stroberijs ar Digoriju mugurā rikšoja tik uz priekšu, līdz dzīvnieku saceltais tracis aizmugurē pieklusa un nu jau pavisam tuvu bija Aslans ar savu izvēlēto padomnieku bariņu. Digorijs saprata, ka tiksvinīgā sapulcē viņš nedrīkst

iejaukties, bet nebija arī nekādas vajadzības to darīt. Pēc Aslana pavēles Zilonis, Kovārņi un pārējie pašķīrās, un Digorijs, norausies no zirga, atradās aci pret aci ar Lauvu. Aslans izskatījās daudz lielāks, skaistāks, spīdīgi zeltaināks un briesmīgāks, nekā zēns bija iztēlojies. Viņš pat neuz­drīkstējās ieskatīties zvēra lielajās acīs.