— Lūdzu… Lauvas kungs… Aslan… ser… — stostījās Digorijs, — vai jūs… vai jūs nevarētu, lūdzu… vai jūs man nevarētu iedot kādu šīs zemes burvju augli, lai mana māmiņa kļūtu vesela?
Viņš izmisīgi cerēja, ka Lauva teiks: «Jā!» — un neizsakāmi baidījās, vai tik atbilde nebūs: «Nē!» —un bija pavisam satriekts, kad Lauva neteica ne vienu, ne otru.
— Tas ir tas zēns, — teica Aslans, neskatīdamies uz Digoriju, bet uz saviem padomniekiem. — Tas ir tas zēns, kas pie visa vainīgs.
«Ak tu tētīt!» Digorijs nodomāja. «Ko es atkal esmu izstrādājis?»
— Ādama dēls, — iesāka Lauva, — manā jaunradītajā Nārnijas zemē tagad klejo kāda ļauna Ragana. Pastāsti šiem cienījamajiem dzīvniekiem, kā viņa te nokļuva.
Digorijam prātā iešāvās desmitiem dažādu iespēju, ko sacīt. Taču zēns bija pietiekami saprātīgs, lai bez aplinkiem pateiktu vistīrāko patiesību.
— So Raganu šurp atvedu es, Aslan, —viņš teica klusā balsī.
— Kādēļ?
— Es centos viņu aizdabūt prom no savas pasaules atpakaļ uz viņējo. Cerēju, ka nogādāšu viņu pie vietas.
— Kā viņa nokļuva tavā pasaulē, Ādama dēls?
— Ar… ar burvestības palīdzību.
Lauva klusēja, un Digorijs saprata, ka nebija pastāstījis pietiekami skaidri.
—Viss sākās ar manu tēvoci, Aslan, — viņš teica. — Ar maģisku gredzenu palīdzību viņš mūs aizsūtīja prom no mūsu pasaules. Pareizāk sakot, man vajadzēja doties pakaļ Pollijai, ko viņš aizsūtīja pirmo. Tad kādā vietā, ko sauc par Cārnu, mēs sastapām šo Raganu, un viņa mums pieķērās, kad…
— Sastapāt Raganu? — Aslans jautāja zemā balsī, kurā ieskanējās draudīga rūkšana.
— Viņa pamodās, — Digorijs nelaimīgs teica un tad, nobālis balts kā audekls, piemetināja: — Gribēju teikt, ka es viņu pamodināju. Man ļoti gribējās zināt, kas notiks, ja pieskandināšu zvanam. Pollija to negribēja. Viņa navvainlga. Es — es ar viņu strīdējos. Zinu, ka tas nebija labi. Man liekas, ka tas raksts zem zvana mani bija nedaudz apbūris.
— Vai tev tiešām tā liekas? — vēl aizvien zemā, dziļā balsī jautāja Aslans.
— Nē, — teica Digorijs. — Tagad es saprotu, ka nebiju apburts. Es tikai izlikos.
Iestājās ilgs klusums. Un visu šo laiku Digorijs domās sev atkārtoja: «Esmu visu sabojājis. Tagad vairs nav nekādu cerību, ka dabūšu kaut ko māmiņai.»
Kad Lauva atkal ierunājās, viņš nevērsās pie Digorija.
— Nu redzat, draugi, — viņš teica, — šī jaunā, tīrā pasaule, ko esmu jums devis, nav nodzīvojusi pat septiņas stundas, kad tajā jau ienācis ļaunums; un to pamodinājis un atvedis šurp šis Ādama dēls.
Visi dzīvnieki, pat Stroberijs, pievērsa skatus Digorijam un lūkojās uz viņu tik ilgi, ka zēns vēlējās, kaut pavērtos zeme un viņu aprītu.
— Tomēr nenokariet degunus, — turpināja Aslans, vēl aizvien runādams ar zvēriem. — Šis ļaunums radīs jaunu ļaunumu, bet tas notiks krietni vēlāk, un es parūpēšos, lai pats sliktākais nāktu pār manu galvu. Līdz tam visi apņemsimies, ka daudzus simtus gadu šī būs līksma zeme līksmā pasaulē. Un, tā kā Ādama pēcteči mums nodarījuši ļaunumu, tiem to būs jāpalīdz izārstēt. Nāciet arī jūs abi tuvāk!
Pēdējie vārdi bija domāti Pollijai un Važonim, kas tikko kā bija ieradušies. Cieši pieķērusies Važonim pie rokas,
Pollija pavērtu muti ar acīm urbās Aslanā. Važonis uzmeta skatienu Lauvam un noņēma savu katliņu. Vēl neviens viņu bez cepures nebija redzējis. Tagad viņš izskatījās jaunāks, patīkamāks, kā īsts lauku cilvēks, nevis kā Londonas Važonis.
— Dēls, — Aslans uzrunāja Važoni, — es jau tevi sen pazīstu. Vai tu mani pazīsti?
—Nē, ser,—teica Važonis. — Vismaz, tā teikt, pazīšana nav tas riktāgais vārds. Tomēr es nez kā iekšķīgi jūtu, ja atļauts tā teikt, ka mēs tā kā būt' kaut kur tikušies.
—Tas ir labi, — sacīja Lauva. — Tu zini labāk, nekā tev šķiet, un ar laiku tu mani iepazīsi vēl labāk. Kā tev patīk šī zeme?
— No visas sirds patīk, ser, — apliecināja Važonis.
— Vai tu vēlētos te palikt uz dzīvi?
— Redziet, ser, esmu precēts vīrs, — teica Važonis. — Ja te būt' man' siev', tad, man domāt, nedz viņa, nedz es vēlētos dties atpakaļ uz London'. Mēs jau patiesībā abi i no laukiem.
Aslans atsvieda savas krēpes atpakaļ, pavēra muti un izdvesa garu, vienmuļu skaņu, ne sevišķi skaļu, bet ļoti spēcīgu. Pollijai sirds salēcās krūtīs, kad viņa to izdzirda. Viņa bija pārliecināta, ka tas ir aicinājums un ikviens, kas šo saucienu izdzirdēs, noteikti gribēs tam paklausīt. Vēl jo vairāk— lai cik pasauļu un mūžu to no šī sauciena arī šķirtu, cilvēks tam spētu paklausīt. Tālab, kaut arī Pollija bija izbrīna pārņemta, viņa nejutās pārsteigta vai satriekta, kad pēkšņi nez no kurienes uzradās un viņai blakus nostāj ās jauna sieviete ar godīgu un laipnu seju. Viņauzreiznoprata, ka tā ir Važoņa sieva, kas nokļuvusi te nevis ar kaut kādu maģisku gredzenu palīdzību, bet ātri, vienkārši un jauki, gluži kā putns, kas atlaidies uz savu ligzdu. Jaunā sieviete droši vien mājās mazgājusi veļu, jo bija aizsējusi priekšautu, līdz elkoņiem uzrotījusi piedurknes, un no rokām tecēja putas. Ja viņai būtu bijis laiks uzvilkt goda drēbes un uzlikt cepuri, ko pušķotu mākslīgi ķirši, viņa izskatītos briesmīga, toties tagad viņa šķita ļoti jauka.
Sieviete, protams, bija pārliecināta, ka sapņo, tāpēc nebūt nesteidzās pie vīra, lai pajautātu, kas galu galā ar viņiem abiem noticis. Taču, uzmetot skatienu Lauvam, viņa nebūt vairs nejutās tik droša, ka sapņo. Tomēr pārāk nobijusies viņa nez kāpēc nelikās. Pakniksējusi, kā daža laba lauku meitene tajos laikos vēl prata, viņa piegāja pie Važoņa, ielika savu roku viņējā un apstājās, kautrīgi lūkodamās apkārt.
— Mani bērni, — uz viņiem lūkodamies, teica Aslans, — jūs būsit Nārnijas pirmie valdnieki, Nārnijas karalis un karaliene.
Važonim pārsteigumā pavērās mute, bet viņa sieva tumši pietvīka.
— Jūs šeit valdīsit, dosit visiem šiem zvēriem vārdus, kārtosit dzīvi pēc ticības un taisnības un aizstāvēsit pret ienaidniekiem, kad tie šeit radīsies. Un ienaidnieki te noteikti radīsies, jo šajā pasaulē klaiņo ļaunā Ragana.
Važonis pāris reižu norija siekalas un nokrekšķinājās.
— Piedošanu, ser, — viņš teica, — es un, protams, arī man' kundz' no sirds pateicamies, bet es takšu neesu tas vīrs, kas spēs ar to padarīšan' tikt galā. Man, redz, ar tām skolām tā švakāk, nekas daudz nav sanāc's.
— Nu, bet tu taču proti cilāt lāpstu, strādāt ar arklu un no šīs zemītes izaudzēt ražu pārtikai? — jautāja Aslans.
— To gan, ser, to jau gan es bišķiņ pieprot', esu pie tād' darb' uzaudzis.
— Vai tu jaudāsi valdīt pār šiem radījumiem laipni un taisnīgi, vienmēr atceroties, ka tie ir Runājoši Dzīvnieki, brīvi pilsoņi, nevis vergi un truli radījumi, kādi ir tanī pasaulē, kur tu piedzimi un uzaugi?
— To jau gan es saprot', — teica Važonis, — un darīš' vis', lai būt' pret tiem godīgs un taisnīgs.
— Un vai tu solies arī saviem bērniem un mazbērniem to iemācīt?
— Nu, mans pienākums jau būt' gan to mēģināt, ser. Mēs takš' abi centīsimies, va' ne, Nellij?
— Un neviens no taviem paša bērniem vai arī no citiem radījumiem tev nebūs mīļāks vai labāks, un tu neļausi nevienam uzkundzēties pārējiem vai arī ļauni pret otru izturēties?
— Es nekad neesu varējis paciest tādu nesmukumu, ser, kā es še stāvu! Lai tik kāds man to paprovē! Sadošu, kā pienākas!