Važonim tā runājot, viņa balss kļuva skanīgāka un svinīgi lēnāka. Tagad tā skanēja kā lauku cilvēka balss no viņa bērnības laikiem, nevis kā aprautais, steidzīgais Londonas koknijiešu žargons.
— Un, kad zemei uzbruks ienaidnieki—jo tādi noteikti radīsies — un sāksies karš, vai tu būsi pirmais, kas dosies uzbrukumā, un pēdējais, kas atkāpsies?
— To, ser, — pavisam lēni atteica Važonis, — neviens puisiet's nezin' līdz pirmajam pārbaudījumam. Var jau būt, ka man duka saskrien papēžos. Nekad es tā pa īstam neesu kāvies, tik' ar dūrēm. Bet es centīšos… es ceru, ka spēšu darīt, kas jādara.
—Ja tu tā rīkosies, tad veiksi visu, kas jādara karalim, — Aslans teica. — Tūlīt mēs tevi kronēsim. Tu, tavi bērni un bērnu bērni būsit svētīti. Daži no viņiem kļūs par Nārnijas karaļiem, citi valdīs pār Arčenlendas zemi, kas atrodas tur, aiz Dienvidu Kalniem. Un tu, Meitenīt, —viņš uzrunāja Polliju, — esi sveicināta! Vai tu esi piedevusi Zēnam viņa rupjo izturēšanos Nolādētās Cārnas pamestajā Statuju Zālē?
—Jā, Aslan, mēs jau izlīgām, — teica Pollija.
— Tas ir labi, — teica Aslans, — un nu padomāsim, ko darīt ar pašu Zēnu.
Divpadsmitā nodaļa stroberija piedzīvojumi
Digorijs stāvēja, mēmi sakniebis lūpas. Viņš jutās aizvien neērtāk un neērtāk. Klusībā viņš cerēja, ka, lai kas arī gadītos, viņš nesāks muļķīgi pļāpāt vai smieklīgi uzvesties.
— Ādama dēls, — Aslans iesāka, — vai esi gatavs labot to ļaunumu, ko nodarīji manai brīnišķīgajai Nārnijas zemei pašā tās dzimšanas dienā?
— Es patiešām nezinu, ko te varētu līdzēt, — Digorijs teica. — Saprotiet, Karaliene aizmuka un …
— Es tev jautāju, vai tu esi gatavs labot ļaunumu, — Lauva vēlreiz atkārtoja.
—Jā, — Digorijs teica. īsu mirkli viņam galvā iešāvās doma teikt: «Mēģināšu palīdzēt, ja jūs apsolāt palīdzēt māmiņai,» — bet viņš laikus attapās, ka Lauva nebūt nav tas, ar ko drīkst kaulēties. Un tomēr, kad viņš teica: «Jā!» — viņš domāja par māmiņu un savām lielajām cerībām, kas tagad lēnām dzisa. Rīkle aizžņaudzās, acīs ieriesās asaras, un viņš izmocīja:
— Bet, lūdzu, lūdzu… vai nav iespējams… vai jūs man neiedotu kaut ko, kas izārstētu māmiņu?
Visu laiku viņš bija skatījies uz Lauvas varenajām kājām ar milzīgajiem nagiem, tagad viņš izmisis pacēla galvu un ieskatījās zvēram acīs. Tas, ko Digorijs ieraudzīja, bija viens no lielākajiem pārsteigumiem visā viņa mūžā. Lauva bija paliecis savu zeltaino galvu zēnam pretī un acīs — ak, tavu brīnumu! —raisījās lielas, mirdzošas asaras. Salīdzinājumā ar Dieoriia paša asarām tās bija tik milzīgas un spožas, ka zēnam prātā pazibēja doma, vai tik Lauvam nav māmiņas vairāk žēl nekā viņam pašam.
— Mans mīļais dēls, — Aslans teica, — es saprotu. Tavas bēdas ir neizmērojamas. Šajā zemē tikai tu un es zinām, kas ir bēdas. Tāpēc būsim labi viens pret otru. Taču man jādomā par gadsimtiem ilgo laiku Nārnijas dzīvē. Ragana, ko tu še atvedi, reiz atgriezīsies, kaut ari ne tūlīt. Esmu nodomājis te, Nārnijā, iestādīt koku, kuram viņa nedrīkstēs tuvoties. Šis koks pasargās Nārnij as zemi daudzus gadsimtus. Lai šai zemei ir garš, mirdzošs rīts, pirms mākoņi aizsegs sauli. Bet tev jādabū sēkla, no kuras šis koks izaugs.
— Jā, ser! — teica Digorijs. Viņš gan nezināja, kā to varēs izdarīt, bet tagad jutās pilnīgi pārliecināts, ka to spēs. Lauva dziļi ievilka elpu, nolieca galvu vēl zemāk un deva Digorijam Lauvas skūpstu. Un pēkšņi zēns juta sevī briestam milzīgu spēku un drosmi.
— Mīļais dēls, — turpināja Aslans, — pateikšu, kas tev būs jādara. Pagriezies, paskaties uz rietumiem un pasaki, ko tu tur redzi.
— Es redzu milzīgi augstus kalnus, Aslan, — Digorijs iesāka. — Šī upe tur gāžas no klintīm, veidojot ūdenskritumu. Un aiz klintīm ir lieli, zaļiem mežiem apauguši pauguri. Aiz tiem ir vēl augstākas kalnu grēdas, kas izskatās gandrīz melnas. Betvēl tālāk ir milzīgas, sniegotas smailes, cieši cita citai līdzās. Tās izskatās kā zīmējumos Alpi. Un aiz tiem vairs nav nekā, tikai debesis.
—Tev ir laba redze, — teica Lauva. — Tad nu klausies. Nārnijas zeme beidzas tur, kur no klintīm gāžas ūdenskritums. Sasniedzis klinšu virsotnes, tu jau būsi pametis
Nārniju aiz sevis un nokļuvis Mežonīgajos Rietumos. Tur tu dosies pa kalniem uz priekšu, līdz nokļūsi zaļā ielejā ar zilu ezeru, ko ieskauj milzīgas ledus sienas. Ezera viņā galā ir stāvs, zaļš pakalns, kura virsotnē atrodas dārzs. Dārza vidū ir koks. Tev no tā jānoplūc ābols un jāatnes man.
—Jā, ser, — atkal apliecināja Digorijs. Viņam nebija ne mazākās jausmas, kā tajās klintīs varētu uzrāpties un kā visos augstajos kalnos atrast pareizo ceļu, bet zēns baidījās to teikt, lai neizklausītos, ka viņš meklē ieganstu no uzdevuma izvairīties. Tāpēc Digorijs tikai piebilda:
— Ceru, Aslan, ka jūs briesmīgi nesteidzaties, jo baidos, ka nevarēšu diez ko ātri turp nokļūt un atkal atgriezties.
—Mazais Ādama dēls, — teica Aslans, — tev būs palīgs.
Tad viņš pagriezās pret Zirgu, kas, ar asti atgaiņādams mušas, visu laiku klusēdams bija stāvējis tuvumā un, galvu pašķiebis, klausījies, it kā sarunas saprašana sagādātu viņam nelielas grūtības.
— Mīļais, — Aslans Zirgu uzrunāja, — vai tu nevēlies kļūt par spārnotu zirgu?
Vajadzēja redzēt, kā zirgs sapurināja krēpes, izpleta nāsis un ar pakaļkājas pakavu piecirta zemei. Nebija šaubu, ka Stroberijs no sirds vēlas būt spārnots. Taču viņš pateica vienīgi:
—Ja tu tā vēlies, Aslan, ja tā tiešām ir tava griba. Es gan nezinu, kāpēc tieši man jādabū spārni, es jau neesmu diez ko gudrs.
—Saņem spārnus! Topi par visu spārnoto zirgu tēvu! — ierēcās Aslans tādā balsī, ka visa zeme nodrebēja.
— Tagad tavs vārds ir Lidonis.
Zirgs tramīgi pasitās sāņus, gluži kā vecajos, grūtajos laikos, kad tam vajadzēja vilkt divriču ekipāžu. Tad tas iezviedzās un atlieca galvu atpakaļ, it kā plecos kostu mušas un tas gribētu pakasīties. Un pēkšņi, gluži kā iepriekš, kad no zemes uzradās zvēri, no zirga pleciem sāka dīgt spārni. Tie pletās un auga. Sākumā tie bija tik lieli kā ērglim, tad lielāki nekā gulbim un tad lielāki par eņģeļu spārniem baznīcu logu gleznojumos. To spalva mirdzēja kastaņbrūnā un vara krāsā. Spēcīgi tos savicinājis, zirgs pacēlās gaisā. Sprauslādams un zviegdams viņš riņķoja kādas divdesmit pēdas virs Aslana un Digorija. Tad, apmetis slaidu loku, nometās uz visiem četriem pakaviem uz zemes un izskatījās neveikls un apjucis, bet reizē arī ārkārtīgi apmierināts.
— Nu kā, Lidoni,vai patīk? — jautāja Aslans.
— Ļoti, — atsaucās Lidonis.
— Vai tu uz savas muguras nogādāsi šo mazo Ādama dēlu kalnu ielejā, par kuru es stāstīju?
— Kā? Tagad? Tūlīt? — jautāja Stroberijs jeb Lidonis, kā mums viņš tagad jādēvē. — Urā! Nāc šurp, mazais! Tādus kā tevi es jau esmu uz savas muguras nēsājis. Tas gan notika pirms ilga, ilga laika tanīs zaļajās pļavās, un tur bija cukurs.
— Par ko abas Ievas meitas tur sačukstas? — Aslans vaicāja, pēkšņi pagriezies pret Polliju un Važoņa sievu, kuras jau draudzīgi sarunājās.
— Piedodiet, ser, — teica karaliene Helēna, bijusī Važoņa sieva Nellija, — bet man šķiet, ka meitenīte ļoti labprāt dotos līdzi, ja tas nesagādātu pārāk lielas grūtības.