Digorijs uzreiz pazina koku, kuru meklēja, — daļēji tāpēc, ka tas kuploja dārzam pašā vidū, bet daļēji arī tāpēc, ka ta milzīgie sudraba āboli nolikušajos zaros ar savu mirdzumu apgaismoja dārza vistumšākos stūrus, kuros neiespīdēja saules stari. Zēns taisnā ceļā devās pie koka, noplūca vienu ābolu un iebāza to savu Norfolkas modes svārku kabatā. Taču pirms augļa noglabāšanas viņš nespēja atturēties no kārdinājuma to paostāt un labi aplūkot.
Tūlīt pat Digorijs to nožēloja, jo viņu pārņēma briesmīgas slāpes, izsalkums un dedzīga vēlēšanās augli nogaršot. Viņš steidzīgi paslēpa ābolu kabatā. Taču ābelē karājās milzum daudz citu tādu pašu augļu. Vai tiešām nedrīkstēja nevienu nogaršot? Galu galā dzejolītis uz vārtiem, iespējams, nemaz neskanēja kā pavēle, Digorijs prātoja, tas varēja būt tikai padoms. Un kurš gan ņems vērā padomus? Pat, ja tā bija pavēle, vai tad viņš to pārkāps, ja apēdīs vienu ābolu? Viņš taču jau bija izpildījis to daļu, kur teikts — «citam lai tas ņemts».
Tā gudrodams, Digorijs netīšām paskatījās caur zariem augšup uz koka galotni. Tieši virs viņa galvas zarā tupēja brīnišķīgs putns. Es saku «tupēja», jo šķita, ka putns ir aizsnaudies. Bet varbūt ne gluži? Viena maza acs spraudziņa bija vaļā. Putns bija lielāks nekā ērglis, krūtis tam spulgoja safrāna krāsā, uz galvas greznojās koši sarkans cekuls, bet aste bija purpursārta.
— Tas tikai lieku reizi pierāda, — vēlāk Digorijs uzsvēra, stāstīdams par notikušo citiem, — ka apburtās vietās ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Nekad nevar zināt, vai tevi nenovēro.
Manuprāt, Digorijs gan tik un tā nekādā gadījumā nebūtu paņēmis kādu ābolu sev. Tajos laikos tādas
pamācības kā «Tevnebūs zagt!» zēnu galvās tika iedzītas daudz pamatīgāk nekā tagad. Lai gan — kas to var zināt!
Digorijs jau grasījās doties uz vārtiem, bet vēl apstājās, lai pēdējo reizi palūkotos uz dārzu. Un tad viņš pārsteigumā apstulba: dārzā viņš nebija viens. Dažu soļu attālumā stāvēja Ragana. Viņa tikko kā bija apēdusi ābolu un nu aizsvieda projām serdi. Ābola sula bija tumšāka, nekā varēja iedomāties, un viņai ap muti rēgojās pretīga, tumša svītra.
Digorijs uzreiz uzminēja, ka Ragana dārzā nokļuvusi pāri mūrim. Viņš arī sāka saprast, ka dzejoļa pēdējā rindiņā teiktajam «gūst gan gribēto, bet izmisums tam lemts» piemīt dziļa jēga. Jo Ragana gan izskatījās spēcīgāka un lepnāka nekā jebkad agrāk un pat staroja it kā uzvaras priekā, taču viņas seja bija nāves bālumā, tik balta kā jūras sāls.
Tas viss Digorijam vienā mirklī pazibēja prātā, un tad viņš deva kājām vaļu, skriedams uz vārtiem, cik ātri vien spēja, bet Ragana viņam sekoja. Tiklīdz viņš izkļuva pa vārtiem laukā, tie paši aiz viņa aizvērās. Tā viņš ieguva mazliet laika, bet ne pārāk daudz. Kad viņš sasniedza pārējos un uzsauca: —Ātrāk, Pollij! Rāpies zirgā! Celies, Lidoni! — Ragana jau bija pārrāpusies vai pārlēkusi pāri mūrim un atradās turpat aizmugurē.
— Paliec uz vietas! — Digorijs sauca, pagriezies pret viņu. —Ja ne, mēs visi tūlīt pazudīsim. Netuvojies ne sprīdi!
— Muļķa puika! — zobojās Ragana. — Kam tu no manis tā mūc? Es taču nekā ļauna tev nedarīšu. Ja tu tagad neapstāsies un neuzklausīsi, ko es tev teikšu, tu neuzzināsi kaut ko tādu, kas tevi uz mūžu padarītu laimīgu.
— Nē, paldies! Nevēlos to dzirdēt! — atcirta Digorijs. Un tomēr viņš klausījās.
— Es zinu, kāpēc jūs šeit esat ieradušies, — turpināja Ragana. — Tā biju es, kas pagājušajā naktī staigāja pa mežu jūsu tuvumā. Es dzirdēju visu, par ko jūs spriedelējāt. Tajā dārzā tu noplūci augli, kas tev tagad atrodas kabatā. Tu to pat nepagaršojis grasies aiznest Lauvam, lai viņš to aprītu, lai viss labums tiktu viņam. Ak, tu vientiesi! Vai tu zini, kas tas ir par augli? Tas ir mūžīgās jaunības auglis, dzīvības auglis. Es zinu, jo esmu to nogaršojusi un jūtu sevī jau gaidītās pārmaiņas. Esmu pārliecināta, ka nekad nenovecošu, nekad nenomiršu. Apēd to, zēn, apēd! Tad tu un es, mēs abi dzīvosim mūžīgi un būsim šīs pasaules karalis un karaliene. Vai arī tavējās, ja nolemsim turp atgriezties.
— Nē, pateicos! Diez vai man pārāk patiks turpināt dzīvot, kad visi mani mīļie un tuvie būs jau zem zemes, — teica Digorijs. — Es labāk nodzīvošu, cik ilgi man lemts, tad nomiršu un nokļūšu Debesīs.
— Bet kā tad ar tavu māti, ko tu izliecies mīlam?
— Kāds viņai ar visu to sakars? — noprasīja Digorijs.
— Vai tad tu, muļķi, nesaproti, ka viens kodiens no šī ābola varētu viņu izārstēt? Ābols tev ir kabatā. Mēs te esam vieni paši, un Lauva ir tālu prom. Izmanto gredzenu un atgriezies savā pasaulē. Pēc mirkļa tu jau atradīsies pie mātes gultas un iedosi viņai ābolu. Pēc piecām minūtēm viņas sejā atgriezīsies sārtums. Viņa pavēstīs, ka sāpes pārgājušas, un drīz pēc tam viņa teiks, ka jūtas spēcīgāka. Tad viņa aizmigs. Tu tikai padomā — turpināsies ilgs, salds, dabisks miegs bez sāpēm, bez zālēm. Nākamajā dienā visi runās, cik brīnumaini viņa izveseļojusies. Un drīz viņa kļūs pavisam vesela. Viss atkal būs labi. Pie jums iemājos laime, un tev klāsies tāpat kā citiem zēniem.
—Ak,—ievaidējās Digorijs, it kā būtu saņēmis triecienu, un saķēra galvu. Viņš saprata, ka stāv pašas briesmīgākās izvēles priekšā.
— Ko tad Lauva tavā labā izdarījis, lai tu viņam vergotu? — jautāja Ragana. — Ko viņš tev var padarīt, kad būsi atgriezies savā pasaulē? Un ko tava māte domātu, ja zinātu, ka tu varēji viņu atbrīvot no sāpēm un atdot viņai dzīvību, ka tu varēji pasargāt tēvu no sirdēstiem, taču to nedarīji? Tev labāk gribējās izpildīt nez kāda mežonīga zvēra rīkojumus svešā pasaulē, gar kuru tev nav nekādas daļas.
—Es… es neuzskatu, ka viņš ir mežonīgs zvērs, — teica Digorijs tādā balsī, it kā viņam būtu sausa rīkle. — Viņš ir… es īsti nezinu…
—Tad jau viņš ir kaut kas vēl sliktāks, —viņu pārtrauca Ragana. — Paskaties, ko viņš tev jau nodarījis, par cik cietsirdīgu tevi pārvērtis! To viņš dara ar ikvienu, kas viņu uzklausa. Cietsirdīgais, nežēlīgais puika! Tu drīzāk ļausi savai mātei nomirt nekā…
— Turi jel muti! — uzbrēca nelaimīgais Digorijs vēl aizvien tādā pašā balsī. —Vai tad tu domā, ka es neko nejēdzu? Bet es… es apsolīju.
— Ā, bet tu nezināji, ko soli. Un neviens nedrīkst liegt tev tādu solījumu pārkāpt.
— Māmiņai pašai, — ar grūtībām turpināja Digorijs, — tas nepatiktu…
Viņa ir ļoti stingra, ja runa ir par solījumiem un par to, ka nedrīkst zagt, un visādiem citādiem tamlīdzīgiem jautājumiem. Viņa noteikti man sacītu, lai es tā nedaru, — tūlīt pat, uz vietas, ja vien te būtu.
— Viņai taču tas nav jāzina, — Ragana teica tik saldā balsī, ka grūti bija pat iedomāties, ka kāds ar tik neganti niknu seju varētu būt spējīgs tā runāt. — Tev viņai nav jāatzīstas, kā to ābolu dabūji. Un tēvam arī ne. Nevienam tavā pasaulē par to nekas nav jāzina. Un, protams, to mazo skuķi tev arī nav vairs jāņem sev līdzi.
Te nu Ragana izdarīja liktenīgu kļūdu. Digorijs, protams, zināja, ka Pollija ar sava gredzena palīdzību var atgriezties tikpat viegli, cik viņš.
Bet Ragana to acīmredzot nezināja, un viņas zemiskais ierosinājums pamest Polliju vienu pēkšņi pārvērta visu viņas teikto par tukšu un neīstu. Un, kaut arī Digorijs vēl aizvien jutās dziļi nelaimīgs, taču visas domas pēkšņi noskaidrojās, un viņš teica citādā, daudz skaļākā balsī: