— Paklau, kāds tam visam sakars ar tevi? Kāpēc tev pēkšņi mana māte kļuvusi tik dārga? Kāda tev tur daļa? Kas tev atkal padomā?
— Braši, Dig, — Pollija iečukstēja viņam ausī. — Ātri! Taisāmies tūlīt prom!
Līdz šim viņa visas sarunas laikā nebija uzdrošinājusies bilst ne vārdiņa, jo — saprotiet paši — tā jau nebija viņas māmiņa, kas gulēja uz nāves gultas.
—Kāpjam zirgā! —uzsauca Digorijs, uzceldams Polliju zirga mugurā un tad, cik ātri vien spēja, uzrausdamies arī pats. Zirgs izpleta spārnus.
—Tad tiklidojiet vien prom, muļķi, — Ragana ieaurojās viņiem nopakaļ, —bet piemini manus vārdus, puis! Kad vecumā vārgs gulēsi uz nāves gultas, tad tu atcerēsies, ka palaidi vējā iespēju būt mūžīgi jaunam. To tev neviens vairs nepiedāvās.
Viņi jau bija tik augstu, ka tik tikko varēja Raganu sadzirdēt. Arī viņa lieki netērēja laiku, lai noskatītos bērniem nopakaļ. Viņi redzēja, kā tā devās lejup pa kalna nogāzi uz ziemeļiem.
Tā kā ceļojums torīt bija uzsākts agri un viss, kas notika dārzā, neprasīja daudz laika, gan Lidonis, gan Pollija apgalvoja, ka bez kādām grūtībām līdz tumsai paspēšot atgriezties Nārnijā. Digorijs atceļā neteica ne vārdiņa, un abi pārējie kautrējās viņu uzrunāt. Zēns bija ļoti noskumis un nemaz nejutās pārliecināts, vai rīkojies pareizi. Tikai, atceroties Aslana mirdzošās asaras, pārliecība atkal atgriezās.
Visu dienu Zirgs lidoja, nepagurdams vēcināt spārnus: gar upi, kas viņiem rādīja ceļu uz austrumiem, cauri kalnu gālēm un virs bieziem mežiem apaugušiem pakalniem, pēc tam pāri milzīgajam ūdenskritumam, tad taisnā ceļā lejup, kur milzīgās klints ēnā tumsa Nārnijas meži, līdz beidzot, kad debesis aiz viņiem sārtojās rietošās saules blāzmā, Lidonis ieraudzīja vietu, kur upes krastā bija sapulcējušies neskaitāmi radījumi. Drīz to vidū viņš pamanīja ari pašu Aslanu. Lidonis slīdēja lejup, izpleta visas četras kājas, sakļāva spārnus un, pieskāries zemei, parikšoja mazliet uz priekšu. Tad viņš apstājās. Bērni norausās viņam no muguras. Digorijs redzēja, kā zvēri, rūķi, satīri, nimfas un citi radījumi pašķirās pa labi un pa kreisi, dodami viņam ceļu. Zēns devās pie Aslana, pasniedza ābolu un teica:
— Esmu atnesis ābolu, kā jūs vēlējāties, kungs!
Četrpadsmita nodaļa kā iedēstīja nārnijas koku
— Tu esi izdarījis labu darbu, — teica Aslans tā, ka nodrebēja visa zeme. Un Digorijs saprata, ka šos vārdus dzirdējuši visi Nārnijas iedzīvotāji un ka turpmākajos gadsimtos, varbūt pat mūžīgi, šajā jaunajā pasaulē stāsts par viņiem pāries no paaudzes paaudzē, no tēva pie dēla. Taču šī doma viņā neviesa uzpūtību, jo, atrazdamies aci pret aci ar Aslanu, zēns par to pat nedomāja. Viņš juta, ka tagad spēj skatīties Lauvam tieši acīs. Raizes bija aizmirsušās, un zēns jutās pilnīgi apmierināts.
— Tu esi paveicis labu darbu, Ādama dēls, — Aslans atkārtoja. — Lai iegūtu šo augli, tu esi raudājis un cietis badu un slāpes. Nevienai citai rokai kā vien tavējai būs ļauts iesēt tā koka sēklu, kas sargās Nārnijas zemi. Svied šo ābolu uz upes krasta pusi, kur zeme ir irdena.
Digorijs izdarīja, kā tika teikts. Apkārt bija iestājies tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā ābols nokrīt mīkstajā, mitrajā zemē.
— Labi sviests, — Aslans sacīja. — Bet tagad kronēsim Nārnijas karali Frenku un viņa karalieni Helēnu.
Nu tikai bērni viņus pamanīja. Abi bija saģērbušies savādās, skaistās drēbēs, un no viņu pleciem lejup slīga grezni apmetņi, ko Karalim nesa četri rūķi, bet Karalienei — četras upes nimfas. Galvas karaļpārim bija kailas, un Helēna bija adaidusi vaļā matus, kas viņas izskatam nāca ļoti par labu. Tomēr ne jau drēbes vai mati bija tas, kas viņus tik ļoti pārvērta. Abu sejās, bet jo sevišķi Karaļa
vaigā, vīdēja pavisam jauna izteiksme. Asums, viltība un kašķīgums — viss, ko viņš bij a, pašam nemanot, iemācīj ies, būdams Londonas važonis, izrādījās pazudis — kā ar roku noslaucīts. Un ikviens viegli ieraudzīja to, kāds viņš patiesībā bija: labsirdīgs un drosmīgs. Varbūt to varēja izskaidrot ar
jaunās pasaules gaisu vai sarunām ar Aslanu, vai arī kā ar vienu, tā ar otru.
— Goda vārds, — Lidonis pačukstēja Pollijai, — mans vecais saimnieks ir gandrīz tikpat stipri pārvērties kā es! Tagad viņš patiešām izskatās pēc saimnieka.
— Jā gan, bet nešņāc man tā ausī, — atbildēja Pollija, — man kut.
— Nu, bet tagad kāds no jums, lūdzu, atraisiet to koku mudžekli, ko esat sasējuši, — teica Aslans. — Paskatīsimies, kas tur ir.
Tikai tagad Digorijs pamanīja, ka vietā, kur cits pie cita cieši līdzās auga četri koki, visi zari tiem bija savīti kopā un sasieti ar vicām, lai izveidotu tādu kā būri. Divi ziloņi ar snuķiem un daži rūķi ar maziem cirvīšiem drīz vien to visu atšķetināja. Iekšā atradās trīs lietas: jauns kociņš — šķietami no zelta, vēl viens kociņš — šķietami no sudraba un starp tiem — sakņupusi, kūkumu uzmetusi nelaimes čupiņa dubļainās drēbēs.
— Šausmas! — izdvesa Digorijs. — Tas taču ir tēvocis Endrjū!
Lai notikušo saprastu, mums savā stāstījumā vajadzēs mazliet atkāpties atpakaļ. Ja atceraties, Runājošie Dzīvnieki tēvoci iestādīja un aplaistīja. Laistīšana viņu atsauca pie samaņas, un tēvocis atklāja, ka ir slapjš līdz pēdējai vīlei un līdz augšstilbiem ierakts zemē, kas strauji pārvērtās dubļos. Tad viņš pamanīja visapkārt stāvam tik daudz mežonīgu zvēru, cik viņam pat sapņos nekad nebija rādījies. Nav jau nekāds brīnums, ka tēvocis sāka spiegt un aurot. Savā ziņā tas bija pat labi, jo nu visi, pat Kārpcūka, pārliecinājās, ka viņš tomēr ir dzīva būtne. Tad nu viņi to izraka — bikses gan bija patiesi šausmīgā stāvoklī, bet, tikko tēvocim atbrīvoja kājas, tā viņš mēģināja aizšmaukt. Tomēr Ziloniene veikli apvija ap viņu snuķi un pielika bēgšanas mēģinājumam punktu. Visi nosprieda, ka tēvocis būtu jāiesprosto kaut kur drošā vietā, līdz Aslanam būs laiks atnākt un apskatīties, ko ar viņu iesākt. Un tā viņi tēvocim apkārt izveidoja tādu kā kupolu, kā krātiņu. Kad darbs bija pabeigts, viņi sāka piedāvāt gūsteknim visādus ēdamos.
Ēzelis savāca un iesvieda krātiņā lielu klēpi dadžu, bet šķita, ka tēvocim tie īpaši negaršo. Vāverīte viņu apmētāja ar riekstiem, taču tēvocis, aizsedzis ar rokām galvu, centās no tiem izvairīties. Vairāki putni lidinājās virs krātiņa un meta zemē tārpus. Tomēr sevišķi laipns bija Lācis. Dienas otrajā pusē tas bijauzgājis kameņu ligzdu, betnepamielojās ar medu pats (lai gan ļoti kāroja). Šis godājamais radījums atstiepa medus šūnas tēvocim Endrjū, taču izrādījās, ka tā ir vislielākā no līdzšinējām kļūmēm. Visu lipīgo masu Lācis pārsvieda pāri iežogojumam un nelaimīgā kārtā trāpīja tēvocim Endrjū tieši ģīmī (te nu jāpiezīmē, ka dažas kamenes vēl bija dzīvas). Pašam Lācim nekas nebūtu pretī — dabūt pa purnu ar medus kāri, un tāpēc viņš nekādi nespēja saprast, kāpēc tēvocis pastreipuļoja atpakaļ, paslīdēja un apsēdās. Aiz nelāgas sagadīšanās viņam apakšā patrāpījās dadžu klēpis.
—Tā vai citādi, —ieteicās Kārpcūka,— tam radījumam mutē patrāpījās diezgan daudz medus, un tas noteikti nāks viņam par labu.
Jāteic, ka dzīvnieki savu neparasto lutekli jau bija gluži vai iemīlējuši un cerēja, ka Aslans ļaus viņiem to paturēt. Gudrākie no zvēriem tagad bija vismaz pārliecināti, ka atsevišķi trokšņi, kas nāca no radījuma mutes, kaut ko nozīmē. Viņi nokristīja tupētāju par Brendiju, jo šis skaņu sakopojums atskanēja no viņa mutes visbiežāk.