Galu galā tomēr pienāca nakts, un dzīvnieki bija spiesti savu lolojumu atstāt. Aslans visu dienu bija ļoti aizņemts, apmācot Karali un Karalieni un veicot vēl vienu otru svarīgu pasākumu, tā ka viņam nebija laika apmeklēt «nabaga veco Brendiju». Tēvocim krātiņā bija sasviesti rieksti, āboli, bumbieri un banāni, tāpēc vakariņas iznāca labu labās. Tomēr būtu melots, ja teiktu, ka viņš pavadīja patīkamu nakti.
— Stiepiet nu šurp to radījumu, — teica Aslans. Viens no ziloņiem ar snuķi izcēla tēvoci no krātiņa un novietoja Aslanam pie kājām. Tēvocis pārbīlī stāvēja kā sastindzis.
— Aslan, — Pollija lūdza, — vai tu nevarētu viņu kaut kā «atbaiļot»? Un tad varbūt tu vari pateikt ko tādu, lai viņš te nekad nevarētu atgriezties?
— Vai tad tu domā, ka viņš te vēl gribēs atgriezties? — jautāja Aslans.
— Nu, bet viņš var atsūtīt kādu citu, — teica Pollija. — Viņš bija lielā sajūsmā, kad redzēja, ka no laternas šķērša izaug vesels laternas stabs. Viņš domā…
— Viņš domā muļķīgi, bērns, — teica Aslans. — Šajā pasaulē viss taps un veidosies, un augs vēl tikai dažas dienas, līdz dziesma, ko es dziedāju, lai radītu dzīvību, joprojām šūpojas gaisā un saviļņo zemi. Drīz tā apklusīs. Diemžēl šim vecajam grēciniekam es nevaru to nedz pastāstīt, nedz arī viņu nomierināt, jo viņš ir nocietinājis dzirdi pret manu balsi. Lai ko arī es teiktu, viņš saklausītu tikai niknu rūkšanu un rēcienus. Ak, nelaimīgie Ādama dēli, cik centīgi jūs sevi sargājat no visa labā! Tomēr vienu dāvanu es viņam sniegšu, vienīgo, ko viņš joprojām spēj saņemt.
Viņš skumīgi pielieca savu milzīgo galvu un iepūta elpu tēvoča pārbiedētajā sejā.
— Guli, — viņš teica, — guli un pavadi dažas stundas brīvs no visām mokām, ko pats sev esi sagādājis.
Tēvocis tūlīt pat apvēlās garšļaukus un, cieši aizvēris acis, sāka mierīgi šņākt.
—Panesiet viņu sāņus un noguldiet!— pavēlēja Aslans.
— Un nu, kalnu rūķi, rādiet mums savu māku! Es vēlos redzēt, kā jūs pagatavosit savam karalim un karalienei kroņus.
Jums pat sapņos nevar ienākt prātā, cik daudz kalnu rūķu metās pie Zelta Koka. Vienā mirkli viņi norāva tam visas lapas un ari daļu zaru. Un bērni redzēja, ka koks ne tikai izskatās zeltīts, bet patiešām arī ir no tīra, mīksta zelta. Tas, protams, bija izaudzis no zelta pussovrina, kas izbira no tēvoča Endrjū kabatas, kad viņu stādīja zemē ar kājām gaisā. Un no sudraba puskronām bija izdīdzis Sudraba Koks.
Itin kā nez no kurienes uzradās sausi zari ugunij, lakta, āmuri, knaibles un plēšas. Kā rūķīšiem patika strādāt! Jau nākamajā brīdī spoži liesmoja uguns, rūca plēšas, kusa zelts un skanēja āmuri. Divi kurmji, kam jau no paša rīta Aslans bija uzticējis rakties pa zemi— un tas viņiem milzīgi patika —, pie rūķīšu kājām nobēra veselu kaudzi dārgakmeņu. Pamazām mazo, prasmīgo kalēju rokās veidojās divi kroņi, ne tie neveiklie, smagie modernās Eiropas darinājumi, bet viegli, smalki veidoti, skaisti apļi, kurus valkājot cilvēks patiešām kļūst pievilcīgs. Karaļa kronī iestrādāja rubīnus, Karalienes — smaragdus.
Kad kroņi bija upē atdzesēti, Aslans lika, lai Frenks un Helēna nometoties ceļos, un uzlika rotas viņiem galvās. Tad viņš teica:
— Piecelieties, Nārnijas Karali un Karalien, visu turpmāko daudzo Nārnijas un Arčenlendas, un Salu karaļu māte un tēvs! Esiet taisnīgi, žēlsirdīgi un drosmīgi! Topiet svētīti!
Un tad visi vai nu uzgavilēja, vai iezviedzās, vai iesprauslojās, vai ietaurējās, vai nošvīkstināja ar spārniem, un karaliskais pāris stāvēja svinīgi un mazliet nokaunējušies, bet tāpēc ne mazāk cēli. Vēl aizvien gavilēdams, Digorijs sev blakus pēkšņi izdzirda Aslana zemo balsi:
— Skatieties!
Visi pagrieza galvas un pārteigumā un sajūsmā gari noelsās. Pavisam netālu virs viņu galvām pletās agrāk nekad neredzēts koks. Acīmredzot tas klusi un strauji kā karogs, ko uzvelk mastā, bija izaudzis pār galvām, kamēr visi piedalījās kronēšanā. Šķita, ka tā zari nevis met ēnu, bet izstaro gaismu, un zem katras lapiņas kā zvaigznes mirdzēja sudraba āboli. Taču ne jau tik daudz koka izskats kā smarža, kas no tā plūda, lika ikvienam dziļi ievilkt elpu. Kādu brīdi neviens ne par ko citu nespēja domāt.
— To tu esi labi iesējis, Ādama dēls, — teica Aslans. — Tagad jūsu svarīgākais uzdevums, nārnieši, ir šo koku nosargāt, jo tas ir jūsu Vairogs. Ragana pieņemsies melnās maģijas spēkā. Taču, kamēr zels šis Koks, viņa te nekad neieradīsies. Viņa neuzdrīkstēsies tam tuvoties pat simt jūdžu attālumā, jo Koka smarža, kas jums nes dzīvību, prieku un veselību, viņai nozīmē šausmas, izmisumu un nāvi.
Kamēr visi svētbijīgi lūkojās uz Koku, Aslans pēkšņi strauji pagrieza galvu — no viņa krēpēm uz visām pusēm pašķīda zeltainas gaismas dzirksteles — un ar savām milzīgajām acīm ieurbās bērnos.
—Kas ir, bērni? — viņš jautāja, jo bija pārsteidzis bērnus brīdī, kad tie, viens otram iebikstījuši sānos, sačukstējās.
— Ak, Aslan, kungs, — Digorijs nosarcis stostījās, — es pavisam aizmirsu jums pastāstīt, ka Ragana jau ir apēdusi vienu no āboliem — tiem, no kuriem ir izaudzis arī šis Koks.
Patiesību sakot, viņš nepateica visu, ko domāja, bet Pollija, kas nebaidījās tik ļoti kā Digorijs, ka citi varētu uzskatīt viņu par muļķi, tūlīt pat piebilda:
— Tāpēc mēs, Aslan, domājam, ka te ir notikusi kāda kļūda: viņai varbūt nav nekādu iebildumu pret šo ābolu smaržu.
— Kāpēc tu tā domā, Ievas meita? — jautāja Lauva.
— Nu, bet viņa taču ābolu apēda.
— Tieši tāpēc viņai visi pārējie āboli tagad iedvesīs šausmas, bērns, — Lauva atbildēja. — Tā notiek ar visiem, kas plūc un ēd augļus nelaikā un bez atļaujas. Lai arī cik šis auglis būtu labs, viņiem tas mūžīgi liksies pretīgs.
— A, nu es saprotu, — teica Pollija. — Tad jau viņai no šī augļa nebūs nekāda labuma, jo viņa to paņēmusi bez atļaujas. Es gribēju teikt, ka viņa neiegūs nedz mūžīgo jaunību, nedz visu pārējo.
— Diemžēl to viņa iegūs gan, — Aslans pašūpoja galvu. — Viss vienmēr notiek tā, kā tam jānotiek. Viņa ir apmierinājusi savas sirds vēlmi: iekarojusi nenogurstošu spēku un kā dievietes iemantojusi dzīvi bez nāves. Katrs dabū, ko vēlas, bet ne vienmēr tas sagādā prieku.
— Es… es arī gandrīz vienu ābolu apēdu, Aslan, — atzinās Digorijs. —Vai arī es tad dabūtu…
— Jā, arī tu, manu zēn, — Aslans teica. — Auglis vienmēr iedarbojas. Tam jāiedarbojas, bet tas nenes laimi nevienam, kas to noplūc sava paša prieka pēc. Ja kāds no nārniešiem slepus un bez atļaujas būtu nozadzis ābolu un to šeit iedēstītu, lai pasargātu šo zemi, no ābola izaugušais koks to arī darītu. Taču tas pārvērstu Nārniju par tikpat spēcīgu un ļaunu impēriju, kāda bija Cārna, nevis par labestīgu zemi, kādu gribu izveidot es. Vai Ragana tevi kārdināja izdarīt vēl kaut ko, manu zēn?
—Jā, Aslan. Viņa gribēja, lai es ābolu aiznesu uz mājām mātei.
— Tad zini, ka tas patiešām māti būtu izārstējis. Bet ne tev, ne viņai no tā nebūtu prieka. Pienāktu diena, kad, atskatoties pagātnē, jūs abi vēlētos, kaut viņa ar Šo slimību būtu mirusi.
Digorijs nespēja parunāt, jo kaklu aizžņaudza asaras un visas cerības glābt māmiņu bija zudušas. Taču tajā pašā laikā viņš juta, ka Lauva noteikti zina, kas būtu varējis atgadīties, un ka droši vien pastāv kaut kas briesmīgāks nekā tuva, mīļa cilvēka nāve. Bet nu jau Aslans atkal kaut ko runāja, šoreiz gandrīz čukstus.