— Tā, manu zēn, būtu noticis ar zagtu ābolu. Tagad tā tas nenotiks. Tas, ko es tev tagad došu, atnesīs prieku. Jūsu pasaulē tas neaplaimos ar mūžīgu dzīvošanu, bet tas izārstēs. Ej un noplūc no Koka mātei ābolu.
Kādu brīdi Digorijs neko lāgā nesaprata. Šķita, ka visa pasaule sagriezusies ačgārni. Tad zēns kā sapnī tuvojās Kokam. Viņam uzgavilēja gan Karalis un Karaliene, gan visa cita dzīvā radība. Noplūcis ābolu, Digorijs ielika to kabatā un atgriezās pie Aslana.
— Lūdzu, vai mēs tagad drīkstam atgriezties mājās? — viņš jautāja. Zēns bija aizmirsis pateikt «Paldies!», bet sirds viņam bija pilna pateicības, un Aslans to saprata.
Piecpadsmitā nodaļa Šī stāsta beigas un sākums daudziem citiem stāstiem
—Ja esmu kopā ar jums, tad gredzeni nav vajadzīgi, — teica Aslana balss. Bērni samirkšķināja acis un paskadjās apkārt. Viņi atkal bija Starppasauļu Mežā. Zālē, vēl aizvien cieši aizmidzis, gulēja tēvocis Endrjū, bet viņam blakus stāvēja Aslans.
— Jums laiks doties mājup, — viņš teica. — Taču, pirms šķiramies, es gribu jūs, pirmkārt, no kaut kā brīdināt un, otrkārt, dot pavēli. Palūkojieties šurp, bērni!
Pollija un Digorijs paskatījās un zālē ieraudzīja nelielu iedobi, siltu un sausu, pārklājušos ar zāli.
—Pagājušajā reizē, kad jūs te bijāt,—Aslans paskaidroja,
— šī iedobe bija dīķis. Jūs tajā ielēcāt un nokļuvāt Čārnā, kuras drupas apspīdēja mirstoša saule. Nu dīķa vairs nav. Čārnas pasaule ir beigusies, it kā nekad nebūtu pastāvējusi. Tad nu, Ādama un Ievas bērni, uzskatiet to par brīdinājumu.
—Jā, Aslan, — abi bērni reizē noteica, tomēr Pollija vēl piemetināja, — bet mēs taču neesam vēl tik slikti, kādi bija viņi, vai ne, Aslan?
— Vēl jau ne, Ievas meita, — Aslans atbildēja.
— Pagaidām vēl ne. Bet jūs lēnām sākat viņiem līdzināties. Nevar apgalvot, vai visai drīz kāds jūsu rases ļaundaris neatklās tikpat nežēlīgu noslēpumu kā Vārds, kas būs jānožēlo, un neizmantos to, lai iznīcinātu visu dzīvo. Tādā gadījumā drīz, ak, cik drīz, jau pirms jūs abi kļūsit veci, jūsu pasaules lielās nācijas pārvaldīs tirāni, kam prieks, žēlsirdība un taisnīgums būs tikpat sveši kā valdniecei Džeidisai. Lai jūsu pasaule piesargās! Tas ir mans brīdinājums. Bet tagad pavēle. Kad atgriezīsities, pēc iespējas ātrākatņemiet tēvocim Endrjū burvju gredzenus, lai neviens tos vairs nevar izmantot!
Lauvam runājot, bērni lūkojās viņa sejā. Pēkšņi —viņi tā arī nekad nesaprata, kā tieši tas notika, — seja pārvērtās līganā zelta jūrā, un viņi tajā iepeldēja. Pār viņiem viļņojās un arī pašos ieplūda tāda saldme un spēks, ka viņi saprata: nekad agrāk, dzīvi un nomodā esot, viņi īstenībā nav bijuši nedz tik laimīgi, nedz gudri, nedz labi. Digorijaun Pollijas atmiņā šis mirklis saglabājās uz visu mūžu, un, ja kādreiz viņi jutās skumji vai nobijušies, vai dusmīgi, viņi atcerējās zeltaino labestību, un viņos atgriezās pārliecība, ka tā ir kaut kur tepat, aiz stūra vai aiz kādām durvīm, un ka tā atnāks atpakaļ, un tūdaļ dziļi sirdī viņi sajuta, ka viss būs labi. Jau nākamajā mirklī visi trīs (arī tēvocis Endrjū bija pamodies) kūleņu kūleņiem iekļuva Londonas troksnī, smaržās, smakās un karstumā.
Viņi atradās uz ietves Keterliju mājas priekšā. Pazudusi bija Ragana, Važonis un zirgs, bet viss pārējais palicis tieši kā iepriekš. Laternas stabam trūka viena šķērša, līdzās mētājās Važoņa ratu atlūzas, un visapkārt dīdījās pūlis. Ļaudis joprojām runājās, un daži bija pārliekušies pāri sadauzītajam policistam. Varēja dzirdēt izteikumus «Nu jau viņš sāk atgūties!» vai «Kā tu jūties, vecais?», vai «Pēc mirkļa klāt būs Ātrā palīdzība».
—AkDievs! — Digorijs nodomāja.— Ir tāda sajūta, ka viss šis notikums nav prasījis ne mirkli laika.
Vairums cilvēku satraukti skatījās apkārt, meklējot Džeidisu un zirgu. Bērniem neviens nepievērsa uzmanību, jo šķita, ka viņu prombūtne un atgriešanās pagājusi nepamanīta. Tēvoci Endrjū ar viņa sadriskātajām un novārtītajām drēbēm un medus noķēpāto seju neviens nepazina. Par laimi, mājas parādes durvis bija atvērtas un tajās stāvēja kalpone, nolūkodamās visā šajā trakajā jezgā. Kāda viņai bija piedzīvojumiem bagāta diena! Tā nu bērni bez grūtībām iedabūja tēvoci Endrjū mājā, pirms kāds bija sācis iztaujāt.
Viņš uzdrāzās augšup pa kāpnēm pirms visiem citiem, un bērni izbijās, ka tēvocis joņo uz kabinetu, lai noslēptu adikušos maģiskos gredzenus. Taču uztraukums izrādījās veltīgs. Tēvocis domāja vienīgi par skapī noslēpto pudeli. Iesprucis guļamistabā, viņš noslēdza aiz sevis durvis, bet, kad atkal no turienes iznira — un tas notika vienīgi pēc krietna brīža —, bija tērpies rītasvārkos un devās taisnā ceļā uz vannas istabu.
— Pollij, vai tu nevarētu dabūt pārējos gredzenus? — jautāja Digorijs. — Es gribētu doties pie māmiņas.
—Jā! Tiksimies vēlāk! — noteica Pollija un uzdipināja augšup pa bēniņu kāpnēm.
Bridi pakavējies, lai atvilktu elpu, Digorijs klusi iegāja mātes istabā. Tur viņa gulēja, kā zēns bija redzējis simtiem reižu, atbalstīdamās pret spilvenu kaudzi, ar tik bālu un vāju seju, ka, uz viņu skatoties, asaras sakāpa acīs. Digorijs izvilka no kabatas Dzīvības Ābolu.
Un gluži tāpat kā Ragana Džeidisa izskatījās citāda, kad no savas pasaules nokļuva šajā, arī ābols no kalnu dārza
šķita pavisam savādāks. Guļamistabā spilgtu priekšmetu netrūka. Tur bija gan raibā sega uz gultas, gan krāsainās tapetes, gan spožie saules plankumi, gan mātes skaistā, gaišzilā naktsjaka. Bet, tiklīdz Digorijs izvilka no kabatas Ābolu, visas šīs lietas itin kā zaudēja krāsu. Jebkas, pat saules gaisma, šķita bāla un nespodra. Ābols izstaroja savādu mirdzumu, kas atstarojās griestos. Negribējās, pat nebija iespējams ne uz ko citu lūkoties. Jaunības Ābola smarža bija tāda, it kā no istabas būtu atvēries logs uz Paradīzi.
— Ai, mīļumiņ, cik tas ir jauks! — iesaucās Digorija māte.
— Tu to apēdīsi, vai ne? Nu, lūdzu! — teica Digorijs.
— Nezinu gan, ko par to sacītu ārsts, — māte šaubījās, — bet man patiešām ir tāda sajūta, ka es labprāt to nobaudītu.
Digorijs Ābolu nomizoja, sagrieza gabaliņos un citu pēc cita pasniedza mātei. Tiklīdz Ābols bija apēsts, māte pasmaidīja, atslīga spilvenos un aizmiga īstā, dabiskā, saldā miegā. Pagaisa vajadzība pēc nejaukajām tabletēm, bez kurām viņa līdz šim nebija varējusi iztikt. Digorijs bija pārliecināts, ka mātes seja jau izskatās drusku citāda. Viņš noliecās, maigi to noskūpstīja un tad ar pukstošu sirdi izzagās no istabas, paņemdams līdzi Ābola serdi. Kad tajā pašā dienā, palūkodamies apkārt, viņš redzēja, cikviss šķiet parasts, bez kādas burvības, zēnam noplaka dūša. Bet tad viņš atcerējās Aslana seju un cerība atgriezās.
Tajā vakarā Digorijs dārza tālākajā stūrī apraka Ābola serdi.
Nākamajā rītā kā parasti vizītē ieradās ārsts, un Digorijs, pārliecies pār kāpņu margām, klausījās. Viņš dzirdēja, kā ārsts kopā ar krustmāti Letiju iznāk no istabas un saka:
—Keterlijas jaunkundz, tas patiešām ir visneparastākais gadījums visā manā ilgajā ārsta praksē. Tas jau… tas jau ir gandrīz vai brīnums. Puisītim gan es iesaku vēl neko neteikt— negribētos, lai rastos veltīgas cerības. Taču, manuprāt… — tad viņa balss kļuva pārāk klusa, lai kaut ko saklausītu.
Tajā pēcpusdienā Digorijs aizgāja uz dārzu un uzsvilpa Pollijai viņu norunāto slepeno signālu. Iepriekšējā dienā Pollija vairs nebija tikusi laukā no mājām.