—Kā veicas?—Pollija jautāja, raudzīdamās pāri mūrim. — Tas ir — kā klājas māmiņai?
— Es ceru… es ļoti ceru, ka viss būs labi, — teica Digorijs. — Bet, ja tev nekas nav pretī, es labāk par to vēl neko neteiktu. Kā ar gredzeniem?
— Te tie visi ir, — atbildēja Pollija. — Neuztraucies, man rokās ir cimdi. Apraksim tos!
—Jā. Esmu atzīmējis to vietu, kur vakar apraku Ābola serdi.
Pollija pārrāpās pāri mūrim, un viņi kopā devās uz dārza stūri. Bet izrādījās, ka Digorijam nemaz nebija vajadzējis šo vietu iezīmēt, jo tur jau kaut kas spraucās ārā no zemes.
Kaut arī kociņš neauga tik acīmredzami kā jaunie koki Nārnijā, tomēr nu jau tas bija pastiepies krietni virs zemes. Bērni sameklēja kapli un apraka visus gredzenus, arī savējos, lokā apkārt kokam.
Jau nedēļu pēc notikušā bija skaidrs, ka Digorija mātes veselība uzlabojas. Pēc divām nedēļām viņa varēja pasēdēt dārzā. Pēc mēneša visa māja bija pārvērtusies. Krustmāte Letija centās darīt visu, ko māte vēlējās. Tika atvērti logi un atvilkti biezie aizkari, lai istabā ieplūstu gaisma. Visur smaržoja svaigi ziedi, un ēdienreizēs galdā pasniedza visādus labumus. Vecās klavieres atkal uzskaņoja, māte atsāka dziedāšanu un kopā ar Digoriju un Polliju nodevās tādām rotaļām, ka krustmāte Letija mēdza iesaukties:
— Paklau, Meibel, tu jau esi vēl lielāks bērns nekā viņi!
Ja kādreiz neveicas, tad parasti kādu laiku viss iet aizvien greizākun greizāk, bet, ja notikumi atkal iegriežas pareizajās sliedēs, tad bieži vien labais kļūst vēl labāks. Apmēram pēc sešām jaukām nedēļām no Indijas pienāca gara vēstule no tēva. Tā pavēstīja jaunas ziņas. Bija miris vectēva brālis Ķērks, un tas acīmredzot nozīmēja, ka tēvs nu ir ļoti bagāts cilvēks. Viņš dzīrās atstāt darbu Indijā un atgriezties uz visiem laikiem dzimtenē. Un milzīgā lauku māja, par kuru visu laiku tik daudz tika dzirdēts, bet kura nekad nebija redzēta, tagad piederēs viņiem. Lielā māja ar senām bruņām, staļļi, suņu būdas, upe, parks, parastās un vīnogu siltumnīcas, meži un aiz tiem kalni. Digorijs, gluži tapat kā tu, lasītāj, bija pārliecināts, ka viņa dzīve turpmāk būs ļoti laimīga. Taču tu varbūt vēlies uzzināt vēl šo to?
Pollija un Digorijs palika lieli draugi uz visu mūžu. Ik brīvdienas meitene pavadīja skaistajā lauku mājā, un tur viņa iemācījās jāt un peldēt, slaukt govis un gatavot ēdienu, un rāpties kokos.
Nārnijā visi zvēri dzīvoja saticībā un līksmē un garus gadsimtus nedz Ragana, nedz kāds cits ienaidnieks netraucēja šīs jaukās zemes mieru. Karalis Frenks un karaliene Helēna ar saviem bērniem laimīgi dzīvoja Nārnijā, bet viņu dēls kļuva par Arčenlendas karali. Zēni apprecēja nimfas, bet meitenes — mežu un upju dievus. Laternas stabs, ko Ragana, pašai sev nezinot, bija iestādījusi Nārnijas mežā, spīdēja dienu un nakti, un tāpēc šo vietu nodēvēja par Laternas laukumu, un, kad pēc daudziem gadiem kāda cita meitene no mūsu pasaules puteņa naktī nokļuva Nārnijā, viņa tur atrada laternu vēl aizvien spīdam. Ari tas notikums ir savā ziņā cieši saistīts ar tiem, ko esmu šai grāmatā pastāstījis.
Tas notika šādi. Stādiņš, kas izauga no dārzā iestādītās Digorija Ābola serdes, kļuva par varenu koku. Tā kā tas auga mūsu pasaules zemē, tālu no Aslana balss skaņām un Nārnijas svaigā gaisa, tā āboli nespēja izdziedināt mirstošas sievietes kā toreiz Digorija māti. Un tomēr šī koka āboli bija skaistāki par jebkuriem āboliem Anglijā un arī ļoti veselīgi, kaut arī ne gluži maģiski. Bet iekšķīgi, pašā serdē, ja tā varētu teikt, Koks neaizmirsa to Koku Nārnijā, no kura bija cēlies. Dažreiz tas bezvēja dienā noslēpumaini šūpojās. Iespējams, ka tas notika tad, kad Nārnijā plosījās vētra, un Anglijas koks drebēja tāpēc, ka Nārnijas koku lieca un locīja stipras dienvidrietumu vētras brāzmas. Lai kā arī būtu, vēlāk izrādījās, ka kokam joprojām piemīt zināms burvju spēks. Jo, kad Digorijs bija pāri pusmūžam un jau kļuvis par slavenu zinātnieku, profesoru un ievērojamu ceļotāju un Keterliju vecā māja piederēj a viņam, Anglijas dienvidos plosījās spēcīga vētra, kas šo koku nogāza. Digorijs nespēja pieļaut, ka koku saskaldītu un nokurinātu malkā. Tāpēc daļu no koksnes viņš lika izmantot, lai izgatavotu milzīgu drēbju skapi, kuru vēlāk novietoja savā lielajā lauku mājā. Un, kaut arī viņš pats nekad neuzzināja, ka skapim piemīt burvju spēks, kāds cits to atklāja. Tā sākās ceļojumi uz Nārniju un atpakaļ uz mūsu pasauli. Bet par to tu varēsi izlasīt citās grāmatās.
Kad Digorijs ar ģimeni pārcēlās uz lielo lauku māju, viņi paņēma līdzi arī tēvoci Endrjū, jo Digorija tēvs teica:
— Mums jāpapūlas atturēt veco vīru no palaidnībām. Un nav godīgi viņu visu laiku atstāt uz kakla krustmātei Letijai.
Tēvocis nekad vairs savā mūžā nenodarbojās ar burvestībām. Viņš bija dabūjis labu mācību tin vecumdienās kļuva patīkamāks un vairs ne tik savtīgs kā agrāk. Taču viesību laikā viņam aizvien patika paaicināt kādu sāņus biljarda istabas vientulībā un palielīties, kā viņš ar kādu noslēpumainu dāmu, svešzemju karalieni, braucis pa Londonas ielām.
— Kāds viņai bija velnišķīgs temperaments! — viņš mēdza sacīt. — Betsasodīti skaists sievišķis gan, ser, sasodīti skaists!
Saturs
1. TOC \o "1-3" \h \z Nepareizās durvis…………………………………………… 7
2. Digorijs un tēvocis……………………………………….. 20
3. Starppasauļu Mežs……………………………………….. 31
4. Zvans un āmurs…………………………………………… 42
5. Vārds, kas jānožēlo……………………………………… 55
6. Sākums tēvoča Endrjū nepatikšanām………………. 66
7. Kas notika parādes durvju priekšā………………….. 78
8. Cīņa pie laternu staba…………………………………… 90
9. Nārnijas tapšana………………………………………… 101
10. Pirmais joks un vēl šis tas………………………….. 114
11. Digorijs un tēvocis — abi iekļūst ķezā………… 125
12. Stroberija piedzīvojumi…………………………….. 137
13. Negaidītā tikšanās ….'……………………………….. 149
14. Kā iedēstīja Nārnijas koku………………………… 160
15. Šī stāsta beigas un sākums
daudziem citiem stāstiem…………………………… 170
Klaiva Steiplza Luisa Nārnijas hronika
Lūisa asprātība un izdoma, viņa spēja apvienot savā stāstījumā piedzīvojumus ar asiem pārdzīvojumiem un bagātīgu fantāziju ir radījusi lielisku stāstu sēriju, kas kļuvusi par vienu no iemīļotākajām grāmatām daudzām lasītāju paaudzēm. Sērijas pēdējā grāmata «Pēdējā cīņa» 1956. gadā ieguva Kārnegija medaļu.