Viņš uz brīdi apklusa, it kā gaidīdams, vai Digorijs kaut ko neteiks, bet zēnam tēvocis ar katru brīdi kļuva netīkamāks, un viņš klusēja.
— Pa to laiku, — tēvocis Endrjū atsāka, — es ar visādiem paņēmieniem —nebūtu pareizi tikmazam zēnam izskaidrot, kādiem, —centos gūtzināšanas vispārīgajā maģijā. Tādējādi lēnām sāku nojaust, kas tajā kastītē varētu atrasties. Ar dažādām pārbaudēm es atmetu nepareizos minējumus. Biju spiests iepazīties ar visādiem, jāsaka, velnišķīgi dīvainiem cilvēkiem un pieredzēt vienu otru nepatīkamu brīdi. No tā arī esmu dabūjis savus sirmos matus. Nav viegli kļūt par burvi. Galu galā es pat smagi saslimu, bet izķepurojos. Un tad man patiešām viss bija kļuvis pavisam skaidrs.
Kaut arī nebija ne vismazākās iespējas, ka viņu kāds varētu noklausīties, tēvocis pieliecās tuvāk un gandrīz vai čukstēja:
— Atlantīdas lādītē bija kaut kas tāds, kas bija atgādāts no citas pasaules, kad mūsējā vēl tikai sāka veidoties.
— Un kas tas bija? — jautāja Digorijs, kuram, par spīti nepatikai, bija radusies interese.
— Vienīgi putekļi, — teica tēvocis. — Smalki, sausi putekļi, nekas vairāk. Varētu pat teikt, nekas tāds, kas atalgotu manu grūtos pūliņos pavadīto dzīvi. Bet, skatīdamies uz šiem putekļiem — es ļoti uzmanījos, lai tiem nepieskartos, — un iztēlodamies, ka ikviens no tiem kādreiz bijis citā pasaulē… Saproti, te es nedomāju citas planētas— tās visas pieder mūsu pasaulei un, ja vien pacenšas, ir aizsniedzamas. Es runāju par īstu Citu Pasauli — citu Dabu — citu Visumu — kaut ko, uz kurieni nevar nokļūt, pat ja visu mūžu ceļo cauri mūsu kosmosa telpai. Es runāju par tādu pasauli, kur var iekļūt tikai ar burvības spēku. To iedomājoties vien… — Te tēvocis sāka tik spēcīgi berzēt rokas, ka kauliņi krakšķēja kā svētku salūta raķešu sprakšķi.
— Biju pārliecināts, ka šiem putekļiem tikai jāpiešķir pareizā forma, — viņš turpināja, — un tie aizraus atpakaļ uz vietu, no kurienes nākuši. Bet atrast pareizo formu izrādījās visgrūtāk. Visi mani pirmie eksperimenti izgāzās. Izmēģinājos ar jūras cūciņām: dažas no viņām gluži vienkārši nobeidzās, dažas uzsprāga kā bumbas…
— Tas taču ir briesmīgi cietsirdīgi! — sašņta Digorijs, kam pašam reiz bija piederējusi jūras cūciņa.
— Kā tu visu laiku novirzies no galvenā! — kurnēja tēvocis. — Šie radījumi jau tam bija domāti, es pats tos nopirku. Bet pagaidi, kur es paliku? A, atceros. Beidzot
man izdevās izgatavot gredzenus! Dzeltenus gredzenus. Bet nu radās jaunas grūtības. Biju pārliecināts, ka dzeltenie gredzeni, ja tiem pieskarsies, aizraus jebkuru radījumu uz Citu Pasauli. Bet kāda tam visam būtu jēga, ja es šos radījumus nevarētu dabūt atpakaļ, lai tie pastāstītu, ko redzējuši un piedzīvojuši?
— Un kā viņi paši justos? — Digorijs iesaucās. — Iedomājieties, kādās nepatikšanās viņi būtu iekūlušies, ja netiktu atpakaļ!
— Tu nepārtraukti visu vērtē no pilnīgi aplama viedokļa, — tēvocis Endrjū nepacietīgi uzbrēca. — Vai tad tu nesaproti, ka šis ir ģeniāls eksperiments? Pats galvenais tajā— nosūtīt kādu uz Citu Pasauli, lai es uzzinātu, kāda tā ir.
— Nu labi, bet kāpēc tad jūs nedodaties uz turieni pats? Nekad mūžā Digorijs nebija redzējis nevienu tik
pārsteigtu un apvainotu cilvēku kā savu tēvoci, kad tas izdzirdēja šo vienkāršo jautājumu.
— Es? Pats? — viņš izsaucās. — Tas puika tak ir traks! Manā vecumā un ar manu slikto veselību lai es riskētu doties tādās briesmās, kas mani pēkšņi iesviestu citā Visumā? Savu mūžu neesmu dzirdējis kaut ko bezkaunīgāku! Vai tu saproti, ko runā? Padomā, ko nozīmē Cita Pasaule — tur tak var gadīties viss kas!
— Un tomēr jūs turp esat aizsūtījis Polliju, — teica Digorijs, un viņa vaigi kvēloja dusmās.—Un par spīti tam, ka jūs esat mans tēvocis, es varu tikai piebilst, ka jūs esat uzvedies kā zaķpastala, aizsūtīdams mazu meiteni uz turieni,
&
Intnočom rlntipĶ hail.
— Klusē, draņķi! — tēvocis iebļāvās, triekdams dūri pret galdu. — Es neļaušu mazam, puņķainam skolniekam ar sevi tā runāt! Tu nekā nesajēdz! Es esmu liels zinātnieks, burvis, eksperts, kas veic eksperimentu. Skaidrs, ka man vajadzīgi subjekti, ar ko eksperimentēt. Dievs pasarg, tev varbūt vēl ienāks prātā, ka man vajadzēja juras cūciņām prasīt atļauju, pirms es tās izmantoju? Zinātnes virsotnes nevar sasniegt, ja neko neupurē. Smieklīgi ir pat domāt, ka turp vajadzētu doties man pašam. Tas ir tāpat kā prasīt, lai parasta ierindnieka vietā cīņā dotos ģenerālis. Un ja mani nogalinātu? Kas tad notiktu ar manu mūža darbu?
— Ak, beidziet tarkšķēt, — teica Digorijs. — Vai jūs atgādāsit Polliju atpakaļ vai ne?
— Tieši tad, kad tu mani tik rupji pārtrauci, es grasījos tev pastāstīt, ka patiešām esmu atradis veidu kā atgriezties, — tēvocis teica. — Uz zemi atpakaļ atgādā zaļie gredzeni.
— Bet Pollijai nav zaļā gredzena.
— Nē, nav, — tēvocis piekrita, ļauni smīkņādams.
— Tad jau viņa nevar atgriezties, — sašutis iesaucās Digorijs. — Un tas nozīmē to pašu kā viņu nogalināt.
— Viņa spēs atgriezties, — nerimās tēvocis Endrjū, — ja kāds ar dzelteno gredzenu pirkstā dosies viņas pēdās, līdzi ņemot divus zaļos: vienu, lai tiktu atpakaļ pats, un otru — lai atvestu viņu.
Tagad, protams, Digorijs saprata, kādā slazdā iekritis, un gluži bāls un mēms, ar pavērtu muti blenza tēvocī.
— Es ceru, — tēvocis Endrjū pēc brītiņa turpināja augstā, skaļā balsī, gluži kā brīnumlabs krusttēvs, kas nule kā uzdāvinājis kārtīgu kabatas naudu un devis vērtīgu padomu, — es ceni, ka tu, Digorij, neesi no bailīgajiem. Man būtu ļoti žēl, ja izrādītos, ka mūsu ģimenē ir kāds, kam pietrūkst drosmes un bruņnieciskuma, lai dotos palīgā… hm… tā teikt, dāmai, kas nokļuvusi nelaimē.
—Ak, apklustiet! — Digorijs atcirta. — Ja jums piemistu kaut cik goda jūtu, jūs dotos turp pats. Bet man ir skaidrs, ka jūs to nedarīsit. Labi, es saprotu, ka jāiet man. Bet nekrietnelis gan jūs esat. Acīmredzot jūs visu bijāt smalki izplānojis, lai viņa, pašai neapzinoties, nokļūtu citā pasaulē un man būtu jādodas viņai pa pēdām.
— Protams, — tēvocis, riebīgi smīnēdams, teica.
— Labi, es došos prom. Betpirms tam es gribu jums kaut ko pateikt. Līdz šim es burvestībām neticēju. Tagad redzu, ka tās pastāv. Un, ja tā, tad visas senās pasakas ir vairāk vai mazāk patiesas. Jūs esat gluži vienkārši ļauns, cietsirdīgs burvis kā tajās teiksmās. Nu, bet man nav gadījies lasīt tādu pasaku, kurā ļaunais beidzot nesaņemtu atmaksu. Deru, ka jūs arī to saņemsit un būsit to godam nopelnījis.
Pirmo reizi Digorijs bija trāpījis naglai uz galvas. Tēvocis satrūkās, un viņa sejā pavīdēja tādas šausmas, ka, par spīti viņa nekrietnībai, varēja samesties viņa gandrīz vai žēl. Taču pēc mirkļa viņš jau atkal bija attapies un, māksloti iesmējies, teica:
— Protams, tā domāt var laikam tikai tāds puišelis kā tu, ko uzaudzinājušas sievietes. Vecmāmiņas pasakas, vai ne? Diez vai tev vajadzētu raizēties par briesmām, kas sagaida mani, Digorij. Labāk padomā par tām, ar kurām padaban kronas tava draudzene. Viņa ir prom jau krietnu brītiņu.