Ja tanī Citā Pasaulē ir kādas briesmas, tad… nu, tad būtu gaužām žēl, ja tu ierastos mazliet par vēlu.
— It kā jūs par to bēdātos! — Digorijs nikni atmeta. Bet man tā tarkšķēšana ir apriebusies. Kas man jādara?
— Tev patiešām vajadzētu iemācīties savaldīties, — tēvocis vēsi pamācīja. — Citādi tu izaugsi tāds pats kā tava krustmāte Letija. Tagad klausies!
Viņš piecēlās, uzvilka cimdus un piegāja klāt paplātei ar gredzeniem.
— Tie darbojas tikai tad, ja tieši pieskaras ādai, —viņš paskaidroja. — Tāpēc, ja man rokās ir cimdi, es tos varu paņemt— rau, tā— un nekas nenotiek. Ja gredzenu nēsāsi kabatā, viss būs kārtībā. Tikai, protams, piesargies — neiebāz roku kabatā un nejauši tam nepieskaries. Tikko tu pieskarsies dzeltenajam gredzenam, tu no šīs pasaules pazudīsi. Kad būsi Citā Pasaulē, tad, pēc manām domām, lai gan pats es to neesmu vēl pārbaudījis, taču, pēc manām domām, tiklīdz tu pieskarsies zaļajam, tu no Turienes
izgaisīsi un, cerams, atgriezīsies šeit. Un tagad paņem divus zaļos gredzenus un iesvied labās puses kabatā. Centies rūpīgi iegaumēt, kurā kabatā zaļie atrodas. Atceries: zaļais — mīļās, labās mājas — labajā kabatā. Viens tev un viens — mazajai meitenei. Un nu pats izvēlies dzelteno. Tavā vietā es… es uzvilktu to pirkstā, lai nenokrīt.
Digorijs jau gandrīz pastiepās pēc dzeltenā gredzena, bet tad pēkšņi aprāvās.
— Paklausieties, — viņš sacīja, — bet kā ar māti? Ja nu viņa jautā, kur es esmu?
—Jo ātrāk tu dosies prom, jo ātrāk atgriezīsies, — tēvocis līksmi pavēstīja.
— Bet jūs patiesībā nemaz, nemaz nezināt, vai es varēšu atgriezties.
Tēvocis Endrjū paraustīja plecus, tad piegāja pie durvīm, atslēdza tās un, atrāvis plati vaļā, teica:
— Nu labi, kā vēlies. Ej tiesāt savas pusdienas. Pamet mazo meiteni, lai viņu apēd meža zvēri vai lai viņa noslīkst vai nomirst tanī Citā Pasaulē. Lai pazūd uz visiem laikiem, ja tev tā šķiet labāk. Man vienalga. Tikai pirms pusdienas tējas varbūt ieej pie misis Plameres un paskaidro, ka viņa savu meitiņu vairs nekad neredzēs, jo tu baidījies uzvilkt gredzenu.
— Pie velna! — Digorijs iekliedzās. — Kā es vēlētos būt pietiekami liels, lai varētu jums sadot pa kaklu!
MĒ
Tad viņš aizpogāja svārkus, dziļi ievilka elpu un satvēra gredzenu. Tajā brīdī viņš nodomāja — arī vēlāk viņš bieži par to tika domājis —, ka citādi rīkoties viņš nevar —
Trešā nodaļa Starppasauļu Mežs
Tēvocis Endrjū un viņa kabinets pēkšņi pazuda. Kādu bridi viss bija juceklīgs un neskaidrs. Tad Digorijs samanīja maigu, zaļu gaismu, kas plūda kaut kur no augšas. Apakšā viss bija tumšs. Nevarēja saprast, vai viņš stāv vai sēž, vai guļ; ķermenim nekas nepieskārās. «Laikam esmu ūdenī,» viņš nosprieda. «Vai zem ūdens.» Uz mirld i vi ņ am sametās bail, bet jau nākamajā brīdī viņš juta, ka šaujas augšup. Digorija galva negaidot iznira virspusē, un nu viņš bija jau izķepurojies ārā, ar mīkstu zāli apauguša dīķa krastā.
Piecēlies kājās, viņš pamanīja, ka nav nedz slapjš līdz ādai, nedz aizelsies, kā pēc tādas zemūdens peldes varētu sagaidīt. Drēbes bija pilnīgi sausas, un pats viņš stāvēja meža vidū neliela, ne vairāk kā desmit pēdas plata dīķa malā. Koki bija tik cieši saauguši cits pie cita un tik ļoti lapoti, ka debesis nebija iespējams saskatīt. Zēnu apņēma zaļa gaisma, kas spiedās cauri lapām. Droši vien augšā mirdzēja žilbinoša saule, ja zaļā gaisma likās spoža un silta. Šis bija pats klusākais mežs, kādu vien var iedomāties: tajā neredzēja nedz putnus, nedz kukaiņus, nedz dzīvniekus, nemanīja arī vēju. Šķita, var just kokus augam. Dīķis, no kura viņš nule kā bija izlīdis, nebija vienīgais. To te varēja saskaitīt dučiem; pēc katriem pāris jardiem pa dīķim, cik tālu vien skatiens sniedza. Likās, var sajust, kā koki ar saknēm dzer ūdeni. Mežs šķita dzīvs. Vēlāk, kad Digorijs i () centās attēlot, viņš mēdza teikt: «Tā tik bija trekna vieta, gluži kā trekns kēkss ar rozīnēm.»
Tomēr visdīvainākais bija tas, ka, gandrīz nepaspējis palūkoties visapkārt, D igorijs j au gandrīz bij a piemirsis, kā te nokļuvis. Katrā ziņā viņš nedomāja ne par Polliju, ne par tēvoci, pat par māti ne. Viņš ne mazākā mērā nebija nobijies vai satraukts, vai ziņkārīgs. Ja kāds viņam pajautātu: «No kurienes tu esi?» — viņš droši vien teiktu: «No šejienes. Es te esmu bijis vienmēr.» Tā viņš arī jutās — it kā te būtu bijis arvien un nepazītu garlaicību, kaut arī te nekas nenotika. Krietni vēlāk viņš mēdza atcerēties: «Tā nav tāda vieta, kurā kaut kas norisinās. Koki tik aug un aug, un tas ir viss.»
Labu laiku vērojis mežu, Digorijs pamanīja, ka mazliet tālāk kāda koka pakājē augšpēdus guļ meitene. Acis viņai bija puspievērtas, jo gulētāja bija pa pusei aizmigusi, pa pusei nomodā. Neko nesacīdams, Digorijs ilgi viņā nolūkojās. Beidzot arī meitene atvēra acis un klusēdama vērās Digorijā. Pēc kāda brīža viņa sapņainā, apmierinātā balsī ierunājās:
— Man liekas, ka esmu tevi kaut kur redzējusi.
— Man arī tā stipri vien liekas, — teica zēns. — Vai tu sen jau esi šeit?
— Ak, esmu te bijusi vienmēr, — sacīja meitene.
— Vismaz — īsti gan nezinu — ļoti, ļoti ilgu laiku.
— Es arī.
— Nav tiesa, — iebilda meitene. — Es nupat redzēju, kā tu izrāpies no tā dīķa.
—Jā, laikam gan, — Digorijs mazliet apmulsis piekrita.
— Biju galīgi aizmirsis.
T-ad ilcrākn laiku abi klusēia.
—Paklau,— pēc brīža ierunājās meitene,— interesanti, vai mēs tiešām kādreiz esam tikušies? Man iešāvās prātā tāda doma — tāda kā aina — zēns un meitene, gluži kā mēs, bet dzīvo pavisam kaut kur citur un dara daudz ko interesantu. Laikam tas ir tikai sapnis.
—Man šķiet, es ari kaut ko tamlīdzīgu sapņoju, — teica Digorijs. — Par zēnu un meiteni, kas dzīvo kaimiņos… kaut kas par rāpošanu pa sijām. Atceros, ka meitenei bija ļoti netīra seja.
— Vai tik tev nav kaut kas sajucis? Manā sapnī tā netīrā seja bija zēnam.
— Nekādi nevaru atcerēties zēna seju, — Digorijs sacīja un tad iesaucās: — Hei! Kas tad tas?
— Tā taču ir jūras cūciņa, — paskaidroja meitene.
Un patiešām — zālē ganījās resna jūras cūciņa, kurai ap vidu vijās lentīte ar tajā iesietu spoži dzeltenu gredzenu.
— Paskaties! Paskaties! Gredzens! —iesaucās Digorijs.
— Un re! Tev pirkstā arī tāds ir. Un man arī! Meitene tagad paslējās sēdus, nu jau ar neviltotu interesi.
Viņi cītīgi pētīja viens otru, mēģinādami kaut ko atcerēties. Un tad gandrīz reizē abi iesaucās. «Misters Keterlijs!» — sauca Pollija. «Tēvocis Endrjū!» — kliedza Digorijs. Nu beidzot abi zināja, kas viņi ir, un sāka atcerēties notikušo. Kādu brītiņu parunājušies, viņi noskaidroja visus sīkumus. Digorijs pastāstīja Pollijai, cik zemiski rīkojies tēvocis Endrjū.
— Ko mēs tagad darīsim? — noprasīja Pollija.
— Varbūt paņemsim jūras cūciņu un dosimies mājup?
— Nav kur steigties, — atteica Digorijs, saldi nožāvādamies.
— Es tomēr domāju, ka jāpasteidzas, — teica Pollija.
— Šī vieta ir pārāk klusa, tik — tik sapņaina. Visu laiku esi kā pusaizmidzis. Ja tai pakļaujas, var apgulties un ļauties sapņiem bez apstājas.