— Šeit ir ļoti jauki, — iebilda Digorijs.
—Jā, — piekrita Pollija, — bet mums jādodas atpakaļ. Viņa piecēlās un uzmanīgi tuvojās jūras cūciņai, taču tad pēkšņi pārdomāja.
— Labāk atstāsim cūciņu mierā,—viņa teica. — Šeit tā ir laimīga, bet mājās tavs tēvocis var viņai atkal nodarīt šausmīgi pāri.
—Tur nav ko šaubīties, — Digorijs piekrita. — Paskat, kā viņš izrīkojās ar mums. Starp citu, kā tad lai mēs nokļūstam mājās?
— Acīmredzot jādodas atpakaļ dīķī.
Bērni piegāja pie dīķa malas, apstājās un sāka lūkoties uz gludo ūdens virsmu. Tajā atspoguļojās zaļie, biezi lapotie koku zari, dīķis izskatījās ļoti dziļš.
— Man nav peldkostīma, — teica Pollija.
— Tas nemaz nav vajadzīgs, dumiķe tāda, — skaidroja Digorijs. — Mēs dosimies iekšā ar visām drēbēm. Vai tad tu neatceries, ka šurpceļā mēs nemaz nesaslapām.
— Vai tu peldēt proti?
— Mazliet. Un tu?
— Ne visai.
— Manuprāt, peldēt mums nenāksies. Jāgrimst taču lejā, vai ne? Abiem ne sevišķi patika doma, ka vajadzēs ielēkt dīķī, taču viņi to viens otram neteica. Saņēmušies rokās, bērni noskaitīja: «Viens, divi, trīs — reizē!» — un lēca.
Ūdens briesmīgi nošļakstēja, un abi, protams, aizvēra acis, bet, kad tās atkal atvēra, ieraudzīja, ka vēl aizvien roku rokā stāv turpat zaļajā mežā un ūdens tik tikko sniedzas līdz potītēm. Acīmredzot dīķis bija tikai dažas collas dziļš. Abi aizbrida atpakaļ uz dīķmalu.
— Vai dieniņ, kas atkal nogājis greizi? — Pollija izbīlī taujāja. Taču bailes nemaz nebija tik lielas, kā varēja sagaidīt, jo šajā mežā gandrīz nebija iespējams baidīties. Apkārt valdīja tāds miers!
— Ā, es saprotu! — iesaucās Digorijs. — Skaidrs, ka nekas nevarēja notikt. Mums taču pirkstos joprojām ir dzeltenie gredzeni. Saproti, tie ir domāti ceļojumam uz ārpasauli. Uz mājām var nokļūt ar zaļajiem. Gredzeni jāapmaina. Vai tev ir kabata? Jauki! Ieliec savu dzelteno kreisajā. Man ir divi zaļie. Ņem vienu!
Viņi uzvilka zaļos gredzenus un atkal piegāja pie dīķa malas. Taču, kad abi jau grasījās lēkt vēlreiz, Digorijs gari novilka: — O-o-o!
— Kas tad nu lēcies? — jautāja Pollija.
— Man nupat iešāvās prātā patiesi lieliska doma. Kādi ir visi pārējie dīķi?
— Kāpēc tu tā jautā?
— Redzi, ja jau mēs varam nokļūt savā pasaulē, ielecot šajā dīķī, vai tad mēs tikpat labi nevarētu nokļūt kaut kur citur, ielecot kādā no pārējiem? Ja nu katra dīķa dibenā ir kāda pasaule?
— Man gan likās, ka mēs jau esam tava tēvoča Endrjū Citā Pasaulē vai Citā Vietā, vai kā nu viņš to nosauca. Vai tad tu neteici…
— Pie velna ar tēvoci Endrjū! — Digorijs draudzeni pārtrauca. — Esmu pārliecināts, ka viņš par to neko nezina. Viņam taču nekad nav bijusi drosme pašam šeit ierasties. Viņš runāja tikai par vienu Citu Pasauli, bet ja nu to ir desmitiem?
— Tu domā, ka šis mežs ir tikai viena no tām?
— Nē. Man liekas, ka šis mežs nemaz nav pasaule. Tā varbūt ir tikai tāda pieturas vieta starp pasaulēm.
Pollija izskatījās apjukusi.
— Vai tu nesaproti? — Digorijs jautāja. — Nu, paklausies! Vai atceries mūsu tuneli tur mājās, zem jumta? To taču nevar nosaukt par istabu, vai ne? Var pat teikt, ka nri ,n5iām Ref. iareiztaiāiekļūst,tad var nonākt jebkurā no mājām, kas atrodas šo namu rindā. Vai ar šo mežu nav tāpat? Tā ir vieta, kas nepieder nevienai pasaulei, bet, ja to atrod, tad var iekļūt jebkurā no tām.
— Nu, un pat ja varētu… — Pollija iesāka, bet Digorijs turpināja, it kā nebūtu to dzirdējis:
— Un tā, protams, viss kļūst skaidrs! Tāpēc jau te ir tik kluss un miegains. Šeit nekas nenotiek. Tāpat kā pie mums: istabās cilvēki runājas, darbojas, ēd, bet starptelpās aiz sienām, virs griestiem, zem grīdas vai tajā pašā mūsu tunelī nekas nenotiek. Taču, no tuneļa izlienot, var nokļūt jebkurā istabā. Esmu pārliecināts, ka mēs no šejienes varētu nokļūt Jebkurā Vietā. Nav nekādas vajadzības lēkt atpakaļ tieši tajā dīķī, no kura mēs iznirām. Vismaz pagaidām vēl ne.
— Starppasauļu Mežs, — Pollija sapņaini novilka, — cik tas skaisti skan!
— Uz priekšu! — teica Digorijs. — Kuru dīķi izmēģināsim?
— Pagaidi! — iebilda Pollija. — Es nevēlos izmēģināt nevienu jaunu dīķī, līdz neesmu droša, ka caur mūsējo patiešām varu atgriezties māj ās. Mēs taču nemaz nezinām, vai mums tas izdosies.
— Kā tad! — Digorijs novilka. — Un tad mūs noķers tēvocis Endrjū, atņems gredzenus, un visi prieki vējā! Nē, paldies!
— Varbūt mēs varētu ielēkt savā dīķī un veikt tikai pusceļu līdz mājām. Ja viss būs kārtībā un gredzens darbosies, mēs to ātri apmainīsim, pirms būsim nokļuvuši mistera Keterlija kabinetā, un atgriezīsimies atpakaļ.
— Vai tev šķiet, ka mēs to paspēsim?
— Nu, ceļš uz šejieni vilkās diezgan ilgi. Domāju, ka arī atpakaļceļš neaizņems īsāku laiku.
Digorijam nekādi negribējās piekrist Pollijas plānam, bet galu galā viņam nācās padoties, jo Pollija kategoriski atteicās izlūkot jaunas pasaules, līdz nebija droša, ka varēs atgriezties vecajā. Vispār briesmu gadījumos, teiksim, kad uzbruka lapsenes, Pollija bija tikpat drosmīga kā Digorijs, taču nezināmais un neizpētītais viņu diez kā nevilināja. Digorijs savukārt bija cilvēks, kas dega izzināt visu. Vēlāk, brieduma gados, viņš kļuva par slaveno profesoru Kērku, bet par to lai stāsta citas grāmatas.
Krietnu brīdi strīdējušies, viņi vienojās, ka uzvilks zaļos gredzenus («Iegaumē: zaļā gaisma nozīmē drošību,» skaidroja Digorijs. «Tā tu vienmēr atcerēsies, kam kurš gredzens domāts.»), tad saķersies rokās un lēks, bet, tiklīdz jutīs, ka tuvojas tēvoča Endrjū kabinetam vai pat paši savai pasaulei, tā Pollija iesauksies: «Mainām!» — un viņi aši novilks zaļos gredzenus un uzvilks dzeltenos. Digorijs gan pats gribēja saukt: «Mainām!» — bet Pollija nepiekrita.
Bērni uzvilka zaļos gredzenus, saķērās rokās un vēlreiz iesaucās: «Viens, divi, trīs — reizē!» Šoreiz izdevās. Viss notika tik ļoti ātri, ka ir grūti pateikt, ko viņi sajuta. Sākumā melnajās debesīs kustējās spožas gaismas. Digorijs vēlāk vienmēr apgalvoja, ka tās bijušas zvaigznes, un pat apzvērēja, ka redzējis Jupiteru tik tuvu, ka saskatījis tā mēnesi. Bet tūlīt pat pavīdēja ari jumtu un dūmeņu rindas un Svētā Pāvila katedrāles aprises, un abi saprata, ka skatās uz Londonu. Taču viņi spēja redzēt cauri visām māju
Mcnām un drīz vien ieraudzīja tēvoci Endrjū, sākumā neskaidri, it kā caur miglu, tad aizvien asāk un noteiktāk, 11 l<ā tas nonāktu redzes loka centrā. Taču, pirms viņš kļuva I mvisam taustāms, Pollija iebļāvās: «Mainām!» — un bērni lā ari izdarīja. Pazīstamā pasaule izgaisa kā nebijusi. Zaļā gaisma no augšas plūda aizvien spēcīgāk un spēcīgāk, līdz beidzot bērni izbāza galvas no dīķa ūdens un izrāpās krastā. Viņiem apkārt atkal slējās mežs, tikpat spilgi zaļš un kluss kā iepriekš. Bija pagājusi nepilna minūte.
—Tā! — teica Digorijs. —Viss kārtībā! Tagad dosimies meklēt piedzīvojumus. Derēs jebkurš dīķis! Nāc! Pamēģināsim šo te.
— Pag! — iesaucās Pollija. — Vai tad mēs savējo dīķi kaut kā neiezīmēsim?
Abi nobālēja un platām acīm vērās viens otrā, kad saprata, kādu šausmīgu kļūdu Digorijs tik tikko nebija pieļāvis. Mežā taču atradās tik daudz cits citam līdzīgu tlīķu, un arī koki visapkārt bija līdzīgi .Ja viņi būtu pametuši savas pasaules dīķi, neatstājot nekādu pazīšanās zīmi, tad diez vai jebkad spētu to atkal atrast.