Viņi atstāja pagalmu pa citu eju un devās augšup pa milzīgām kāpnēm cauri plašām telpām, kas saplūda cita ar citu. Drīz vien viņi jutās no milzīgajiem plašumiem gluži apreibuši. Laiku pa laikam šķita, ka tūlīt viņi izkļūs ārā un varēs aplūkot milzīgās pils apkārtni, taču ik reizi pavērās atkal kāds pagalms. Tajos laikos, kad šeit bija kūsājusi dzīvība, pagalmi noteikti izskatījušies ļoti krāšņi. Vienā pat kādreiz šļākusi strūklaka. Pagalma vidū spārnus pleta milzīgs akmens nezvērs ar atvērtu muti, no kuras ārā rēgojās caurules gals, pa kuru bija šļācies ūdens. Pakājē atradās plats akmens baseins ūdens uztveršanai, bet šobrīd tas stāvēja sauss un bāls kā kauls. Šur tur vīdēja sakaltuši vīteņaugi, kas bija apvijušies ap pīlāriem un dažviet palīdzējuši tos noārdīt. Stādu dzīvības sula bija sen izsusējusi. Nekur nemanīja drupām tik parastos iemītniekus — skudras un zirnekļus vai kādas citas dzīvas būtnes. Zeme starp ieplaisājušām akmens plāksnēm bija sausa, nedzīva, bez zāles stiebra vai sūnu lāsumiņa.
Viss bija tik drūms un tik ļoti vienmulīgs, ka pat Digorijs sāka domāt par dzeltenajiem gredzeniem un atgriešanos siltajā, zaļajā, dzīvajā Starppasauļu Mežā. Tomēr tad viņi pēkšņi nonāca pie divām milzīgām durvīm, kas bija izgatavotas no kāda metāla, iespējams, patno zelta. Vienas no tām bija mazliet pavērtas. Bērni, protams, piegāja paskatīties. Tad abi atrāvās un dziļi ievilka elpu: te nu beidzot bija kaut kas uzmanības vērts.
Pirmajā mirklī viņiem likās, ka telpa ir pilna ar cilvēkiem — simtiem cilvēku, kas nekustīgi sēž un klusē. Arī Pollija un Digorijs, kā jūs jau varat uzminēt, kādu laiku stāvēja kā sastinguši un lūkojās telpā. Tomēr drīz vien viņi saprata, ka tie, uz kuriem viņi skatās, nemaz nevar būt īsti cilvēki. Nemanīja nedz kustību, nedz skati u. Krūtis necilāja elpa. Cilvēki izskatījās pēc visbrīnišķīgākajām lellēm, kādas vien jebkur redzētas.
Šoreiz istabā pirmā iegāja Pollija, jo tur bija kaut kas tāds, kas viņu interesēja vairāk nekā Digoriju— visām lellēm mugurā bija pasakaini tērpi. Te nu c ilvēkam, kam bija kaut neliela interese par tērpiem, neviļus vajadzēja pieiet tuvāk. Pēc visiem putekļiem un iznīcības, kas valdīja apkārt, šis krāsu mirdzums piešķīra telpai ja ne līksmu, tad tomēr vismaz krāšņu un majestātisku izskatu. Scit bija arī vairāk logu un krietni gaišāks.
Drānas gandrīz nav iespējams attēlot. Katrai figūrai mugurā bija garš tērps un galvā kronis.' 1 "ērpi vizēja tumši sarkani, sidrabaini pelēki, purpursārti, koši zaļi, greznoti ar izšūtiem rakstiem, puķu un dīvainu zvēru attēliem. No kroņiem un kaklu ķēdēm, kā arī no dažādām pogām un spraudēm pretī mirdzēja milzīgi dārgakmeņi.
— Interesanti, kāpēc tās drēbes jau sen nav sairušas? — ievaicājās Pollija.
— Tā ir burvestība. Vai tad tu to nejūti? — čukstēja Digorijs. —Varu saderēt, ka šī telpa ir noburta. Es to sajutu, tiklīdz mēs ienācām.
—Jebkura no šīm kleitām maksātu simtiem mārciņu, — turpināja Pollija.
Taču Digoriju vairāk valdzināja sejas. Un patiesi —uz tām bija vērts paskatīties. Cilvēki sēdēja akmens krēslos gar telpas abām pusēm, atstājot vidusdaļu brīvu. Pa to varēja staigāt un pēc kārtas ielūkoties katrā sejā.
—Man šķiet, ka viņi bijuši ļoti jauki cilvēki, — Digorijs teica.
l'ollija pamāja ar galvu. Visas sejas, ko viņi aplūkoja, Litra ziņā izskatījās patīkamas. Gan sievietes, gan vīrieši šķita gudri un labestīgi un noteikti bija cēlušies no skaistu 1 ilvēku cilts. Pagājuši dažus soļus tālāk, bērni ieraudzīja mazliet savādākas sejas. Tās bija nopietni svinīgas. Sastopoties ar cilvēkiem, kam ir tādas sejas, jāievēro vislielākā pieklājība un smalkums. Bet vēl tālāk, apmēram 1 cl pasvidū, bērni ieraudzīja sejas, kas viņiem nclnīt nepatika. Tas bija spēcīgas, lepnas un laimīgas, tomēr pauda lielu cietsirdību. Tālāk rēgojās vēl nežēlīgāki viepļi. Beidzot viņi pienāca pie sejām, kas arī bija cietsirdīgas, bet neizskatījās laimīgas. Likās, ka tās pauž pat izmisumu, itin kā ļaudis, kam tās pieder, būtu pastrādājuši gan briesmu darbus, gan arī drausmīgi cietuši paši. Pēdējā figūra likās visinteresantākā. Tā bija krāšņi, bagātīgāk nekā pārējie tērpusies sieviete, ļoti slaida, kaut gan jāsaka, ka visas figūras šai telpā šķita daudz slaidākas nekā mūsu zemes ļaudis. Viņas sejā viedās tik negants niknums un lepnība, ka aizrāvās elpa. Un tomēr viņa bija arī ļoti skaista. Vēlāk, pēc daudziem gadiem, kad Digorijs jau bija vecs, viņš atzinās, ka nekad mūžā nav sastapis skaistāku sievieti par šo. Taisnības labad gan jāpiebilst: Pollija apgalvoja, ka šajā sejā neko īpaši skaistu neesot ievērojusi.
Kā jau teicu, šī sieviete bija pēdējā; aiz viņas atradās vēl milzum daudz tukšu krēslu, it kā zāle būtu paredzēta krietni lielākai figūru kolekcijai.
— Kā es gribētu uzzināt, kas aiz visa tā slēpjas, — teica Digorijs. — Paiesimies atpakaļ un paskatīsimies uz galdam līdzīgo priekšmetu telpas vidū.
Par galdu to īsti nodēvēt nevarēja, jo tas bija tikai četrstūrains pīlārs, pēdas četras augsts, un uz tā slējās maza, zeltīta arka, no kuras nokarājās zelta zvaniņš. Tam blakus bija novietots mazs zelta āmurs, ar kuru zvanam pieskandināt.
— Interesanti… hm, patiešām interesanti… — murmināja Digorijs.
— Paklau, te ir kaut kas rakstīts, — teica Pollija, pieliekusies pētīdama pīlāra vienu sānu.
— Velns lai parauj! Tik tiešām, — iesaucās Digorijs. — Nu, bet mēs, protams, nemācēsim to izlasīt.
— Vai tev tā šķiet? Neesmu par to pārliecināta, — attrauca Pollija.
Abi sāka cītīgi pētītuzrakstu, bet, kā jau varēja paredzēt, akmenī kaltie burti bija pilnīgi nepazīstami. Tomēr tad notika lielu lielais brīnums: kaut arī savādo burtu veids nemainījās, bērni skatoties pēkšņi saprata, ka var tos izlasīt. Ja Digorijs būtu atcerējies, ka pats tikai pirms mirkļa istabu bija nosaucis par apburtu, tad aptvertu, ka sākusi iedarboties burvestība. Taču viņš bija pārāk iededzies ziņkārē, lai par to domātu. Viņu bija sagrābusi nevaldāma vēlēšanās ātrāk uzzināt, kas uz pīlāra rakstīts. Un abi pavisam drīz to arī uzzināja. Vārdi skanēja apmēram tā — vismaz jēga bija apmēram šāda, kaut gan tanī telpā šīs dzejas rindas izklausījās daudz diženāk:
«Ak, drosminiek, nu vara tavās rokās:
Vai turpmāk dzīvosi tu neziņā un mokās
Vai uzdrīkstēsies, pieskandinot zvanu,
No tumsas raisīt noslēpumu manu.»
— Nu nē! Mums nekāda uzdrīkstēšanāsfkas draud ar briesmām, nav vajadzīga! — teica Pollija.
— Ak, kā tu nesaproti! — Digorijs iesaucās. — Mums vairs nav citas izejas. Ja zvanu nepieskandināsim, visu mūžu mocīsimies neziņā, kas būtu noticis, ja mēs to izdarītu. Es negribu atgriezties mājā6 un pec tam sajukt prātā, par to gudrojot. To nu gan ne!
— Nerunā muļķības! — teica Pollija. • Ir nu gan par ko jukt prātā! Kāda tam nozīme, kas notiktu?
— Es gan esmu pārliecināts, ka jebkurš, kas šajā pasākumā ielaidies jau tik tālu, var kļūt traks, ja neizdibina visu līdz galam. Saproti, tā ir burvestība, un es jau jūtu, ka arī uz mani tā sākusi iedarboties.
— Es gan neko nejūtu, — Pollija sadusmojās. — Un es neticu, ka tu kaut ko jūti. Tu tikai izliecies.
— Nūjā, tā tu tikai domā! Kā visas meitenes! — teica Digorijs. — Viņas jau vairāk nekas neinteresē kā tas, ar ko kurš saderinājies, un visādas citādas muļķīgas tenkas.
— Nupat, tā sakot, tu izskatījies tieši tāds pats kā tavs tēvocis, — Pollija sacīja.