— Kāpēc tu novirzies no galvenā? — Digorijs jautāja. — Mēs runājām par…
— Gluži kā visi vīrieši! — Pollija atdarināja pieredzējušu sievieti, bet tad savā parastajā balsī steidzīgi piebilda: — Un nesaki, lūdzu, ka es esmu tāda pati kā visas sievietes, jo tad tu nekas vairāk nebūsi kā stulbs papagailis.
— Man pat sapņos neienāktu prātā tādu knīpu kā tu nosaukt par sievieti, — Digorijs augstprātīgi noteica.
— Ak es esot knīpa, vai ne? — Pollija, nu jau pavisam pārskaitusies, iesaucās. —Tad tev vairs ilgāk ar knīpām nevajadzēs krāmēties. Es dodos prom. Man šī vieta ir līdz kaklam — nejaukais, uzpūtīgais, spītīgais puišeli!
— Neaiztiec! — Digorijs iebļāvās krietni negantākā balsi, nekā gribēja, jo ieraudzīja, ka Pollijas roka virzās uz kabatu ar dzelteno gredzenu. Es nekādi nevaru attaisnot
v ii,mi turpmāko rīcību, kaut arī vēlāk viņš, tāpat kā daudzi i it i, to dziļi nožēloja. Pirms Pollijas roka sasniedza kabatu, viņš sagrāba meitenes locītavu, ar elkoni atvairīja Pollijas i»tru roku un, paliecies uz priekšu, paķēra āmuriņu un viegli, skanīgi uzsita pa zelta zvaniņu. Tad viņš palaida l'olliju vaļā, un abi atrāvās viens no otra, smagi elsodami un nikni lūkodamies acīs. Pollija grasījās raudāt, taču ne |.iii aiz bailēm vai aiz tā, ka Digorijs bija sāpīgi saspiedis rokas locītavu, bet gan aiz dusmām. Tomēr nākamajā mirklī notika kaut kas tāds, kas pilnībā pārņēma viņu «lomas un visām nesaskaņām pielika punktu.
Tikko āmuriņš pieskārās zvanam, atskanēja paklusa, maiga skaņa, kādu jau varēja sagaidīt. Taču tā nevis i/.dzisa, bet turpinājās un lēnām pieņēmās spēkā. Pēc minūtes tā jau bija divtik skaļa nekā sākumā. Drīz tā sasniedza tādu skaļumu, ka bērni viens otru pat nespētu sadzirdēt, ja mēģinātu ko teikt. Taču abiem nenāca ne prātā runāt — viņi tikai stāvēja pavērtām mutēm. Drīz vien skaņa jau bija tik varena, ka viņi viens otru nesadzirdētu arī kliedzot. Tomēr tā vēl aizvien pieņēmās spēkā. Tā bija viena vienīga, nepārtraukta, salda nots, taču šajā saldumā jautās kaut kas šausminošs. Drīz viss lielās telpas gaiss viļņojās un dunēja; grīda zem kājām drebēja. Beidzot tai pievienojās kāds cits, neskaidrs, ļaunu vēstījošs troksnis, kas sākumā izklausījās pēc attāla vilciena dunoņas, bet tad — kā krītoša koka brākšķis. Gāzās itin kā smagi priekšmeti, un visbeidzot pēkšņā brāzmā ar pērkonīgu dārdoņu zem kājām sašūpojās zeme, tā ka bērni gandrīz nogāzās uz grīdas. Telpas viņā galā iegruva ceturtdaļa jumta. Līgojās sienas, un visapkārt bira apmetums. Pēkšņi zvana skaņas apklusa, putekļu mākoņi nosēdās, un telpā iestājās klusums.
Tā arī palika neskaidrs, vai jumtu iegāza burvestības spēks, vai arī zvana skaņa bija sasniegusi tādu skaļumu, ka vecie, drūpošie mūri to vairs nespēja izturēt.
— Te nu bija! Ceru, ka nu tu esi apmierināts? — Pollija izdvesa.
— Labi jau, labi! Viss ir galā, — Digorijs atteica.
Ari Pollija tā domāja. Taču nekad savā mūžā viņi nebija tā kļūdījušies kā šoreiz.
Piektā nodaļa Vārds, kas jānožēlo
Bērni raudzījās viens uz otru pāri arkai, pie kuras karājās zvans — mēms, bet joprojām drebēdams. Pēkšņi no posta neskartā telpas gala atskanēja viegls troksnis. Viņi kā bultas apsviedās apkārt, lai paskatītos, kas tur notiek. No pēdējā krēsla lēni cēlās augšā viena no grezni tērptajām figūrām— tā, kas atradās vistālāk un ko Digorijs bija apbrīnojis.
Kad sieviete izslējās visā augumā, bērni saprata, ka viņa ir pat garāka, nekā licies. Un ne tikai pēc drēbēm un kroņa, bet arī pēc acu mirdzuma un lūpu izliekuma varēja nojaust, ka viņa ir dižena karaliene. Pavērusies apkārt, viņa ieraudzīja postažu, tad palūkojās uz bērniem, taču no viņas sejas izteiksmes nevarēja noprast, ko viņa par to visu domā un vai ir pārsteigta. Ar gariem, ātriem soļiem viņa tuvojās bērniem.
— Kas mani pamodināja? Kas salauza burvību? —viņa jautāja.
— Laikam es, — teica Digorijs.
—Tu?—iesaucās karaliene un uzlika uz Digorija pleca roku — baltu un skaistu, bet, kā Digorijs sajuta, ļoti spēcīgu roku — kā tērauda knaibles. — Tu? Tu taču esi tikai bērns, parasts bērns! Jebkurš vienā acu uzmetienā var redzēt, ka tevī nav ne piles karalisku vai dižciltīgu asiņu. Kā tādi kā tu uzdrīkstas ienākt šajā namā?
— Mēs esam ieradušies no citas pasaules ar burvības palīdzību, — paskaidroja Pollija, kurai šķita, ka ir pēdējais laiks karalienei ievērot arī viņu, ne tikai Digoriju.
— Vai tā ir taisnība? — jautāja karaliene, vēl aizvien skatīdamās uz Digoriju un nepievērsdama Pollijai ne mazāko uzmanību.
— Jā, — viņš atbildēja.
Ar otru roku pacēlusi Digorija zodu, karaliene piespieda viņu pavērst augšup seju, lai labāk varētu tajā ielūkoties. Digorijs centās viņas skatienu izturēt, bet drīz vien bija spiests nolaist acis. Karalienes skatienā bija kaut kas nomācoši valdonīgs. Cieši nopētījusi zēnu, karaliene palaida zodu un teica:
— Tu neesi burvis. Tevī nav burvja pazīmju. Tu droši vien esi burvja kalps, un viņš tevi atsūtījis šurp.
—Mani atsūtīja tēvocis Endrjū,—paskaidroja Digorijs.
Šajā brīdī ne pašā telpā, bet kaut kur tuvumā atskanēja dārdoņa, tad čīkstoņa un brūkošu mūru troksnis. Grīda nodrebēja.
— Šeit ir bīstami. Brūk visa pils, — teica karaliene. —Ja pēc brītiņa netiksim laukā, mūs apraks drupu kaudzes.
Viņa runāja tik mierīgi, it kā spriestu, cik tagad varētu būt pulkstenis.
—Nāciet,—viņa piebilda, pastiepdama abiem bērniem rokas.
Ja vien tas būtu iespējams, Pollija, kas izjuta pretkaralieni aizvien lielāku nepatiku un bija gluži saīgusi, nemaz neļautos sevi satvert aiz rokas. Taču, kaut arī karaliene runāja mierīgi, tomēr viņas rīcība bija strauja kā vējš. Pirms Pollija atjēdzās, kas notiek, viņas kreiso roku bija sagrābusi liela un par viņu daudz stiprāka plauksta, un tur vairs neko nevarēja līdzēt.
«Tā ir drausmīga sieviete,» Pollija nodomāja. «Viņa ir tik stipra, ka varētu salauzt manu roku vienā paņēmienā. Tā kā viņa sagrābusi manu kreiso roku, es nevaru nokļūt pie dzeltenā grēdzena. Ja es mēģinātu pastiepties un labo roku iebāzt kreisajā kābatā, viņa droši vien to pamanītu un uzreiz prasītu, ko es tur daru. Lai kas notiktu, mēs nedrīkstam viņai ļaut uzzināt par gredzeniem. Ceru, ka Digorijam būs tik daudz saprāta, lai turētu mēli aiz zobiem. Kaut varētu nemanīti pārmīt ar viņu kādu vārdiņu!»
No Sastingušo Tēlu zāles karaliene bērnus izveda garā gaitenī un tad caur veselu labirintu dažādu zāļu un kāpņu uz pagalmu. Visapkārt, dažreiz pat pavisam tuvu, dārdēja lielās pils brūkošie mūri, un reiz turpat aiz viņiem ar apdullinošu -troksni sabruka arka, caur kuru viņi tikko bija izgājuši. Karaliene soļoja strauji — bērniem pat vajadzēja skriet, lai tiktu viņai līdzi, — bet viņa neizrādīja ne vismazāko baiļu.
«Brīnišķīgi drosmīga sieviete. Un spēcīga,» Digorijs nodomāja, «īsta karaliene. Kā es vēlētos, lai viņa par šo vietu mums visu pastāstītu!»
Pa ceļam karaliene šo to patiešām pastāstīja.
— Šīs durvis ved uz apakšzemes cietumu, — viņa it kā nevērīgi izmeta. — Un tas gaitenītis — uz galveno moku kambari. Tā bija banketu zāle. Mans vecvectēvs tur saaicinājis septiņsimt dižciltīgos un, pirms tie pamatīgi piedzērušies, visus nogalinājis. Viņiem galvā bijušas dumpīgas domas.