Klaivs Steiplzs Lūiss
Pēdējā cīņa
.
.
Pirmā nodaļa pie Katlezera
Nārnijas pēdējās dienās tālu uz rietumiem aiz Laternas klajuma un pavisam tuvu lielajam ūdenskritumam dzīvoja kāds pērtiķis. Viņš bija tik vecs, ka neviens nespēja atcerēties, kad viņš apmeties šajā novadā. Viņš bija izdomā visbagātākais, izskatā vispretīgākais un visgrumbainākais pērtiķis, kādu vien var iedomāties. Viņam piederēja mazs, ar lapām apjumts koka namiņš. Tas atradās liela koka žuburā. Pērtiķi sauca par Viltnieku. Šajā meža daļā mita samērā maz Runājošo dzīvnieku, cilvēkveidīgo punduru un vispār jelkādas dzīvas radības, tomēr Viltniekam bija draugs un kaimiņš, proti, ēzelis, ko sauca par Āmurgalvu. Vismaz abi apgalvoja, ka esot draugi. Tomēr, vērojot viņu dzīves ritumu, varēja domāt, ka Āmurgalva drīzāk ir Viltnieka kalps, nevis draugs. Kad viņi kopā devās uz upi, Viltnieks piepildīja lielos ādas maisus ar ūdeni, taču atpakaļ tos stiepa Āmurgalva. Kad viņiem kaut ko ievajadzējās pilsētiņās, kas atradās lejāk upes krastā, tad, pārmetis grozus pār muguru,
turp soļoja Āmurgalva un atgriezdamies stiepa tos pilnus un smagus. Un visu garšīgāko, ko Āmurgalva atgādāja, notiesāja Viltnieks, kurš mēdza teikt:
- Redzi, vientiesi, atšķirībā no tevis es nevaru ēst ne zāli, ne baltdadžus, tāpēc ir pavisam godīgi baudīt to vietā kaut ko citu.
Un Āmurgalva allažiņ piekrita:
- Protams, Viltniek, protams. Es to saprotu.
Ēzelis nekad nežēlojās, jo zināja, ka Viltnieks ir
daudz gudrāks par viņu, tāpēc uzskatīja, ka jau tas vien, ka pērtiķis ar viņu draudzējas, ir liela laipnība. Un, ja Āmurgalva kādreiz mēģināja kaut ko iebilst, Viltnieks mūžīgi atburkšķēja:
- Paklau, Āmurgalva, es labāk nekā tu sajēdzu, kas darāms. Tu zini, ka tev trūkst prātiņa.
Un Āmurgalva arvien atteica:
- Nūjā, Viltniek, tā ir tīrā patiesība. Prātiņa man trūkst.
To teicis, viņš mēdza nopūsties un izpildīt visu, ko Viltnieks licis.
Gada sākumā kādā agrā rītā abi soļoja pa Katlezera krastu. Katlezers ir paliels ezers Nārnijas rietumdaļas klinšu grēdu pakājē. Kā nepārtraukts pērkons tajā gāžas lielā krituma ūdeņi, bet otrā pusē no ezera iztek Nārnijas upe. Ūdenskritums liek ezeram visu laiku šļakstināties un burbuļot, un putot, nemitīgi griežot ūdeni loku lokos, it kā tas vārītos, un, protams, savu vārdu tas bija iemantojis tieši šā iemesla dēļ. Visdzīvāk tas uzvedās agrā pavasarī, kad ūdenskritums sevī uzņēma visu izkusušā sniega valgmi, kas nāca no Nārnijas rietumu mežu biezokņiem. No Katlezera tad tālāk plūda upe. Abiem nolūkojoties Katlezerā, Viltnieks pēkšņi pastiepa uz priekšu tumšo, kārno pirkstu un sacīja:
- Pavei! Kas ta' tas?
- Kas ir kas? Āmurgalva pārjautāja.
-Tas dzeltenais, kas brāžas lejup pa klintīm. Paskaties! Re, atkal uzpeldēja. Mums jāpalūkojas, kas tas ir.
- Vai mums tas tiešām jādara? vaicāja Āmurgalva.
- Protams, jādara, apgalvoja Viltnieks. Varbūt tas ir kaut kas derīgs. Esi nu tik labiņš, ielec ezerā un izzvejo to ārā! Tad varēsim šo mantu kārtīgi apskatīt.
- Es lai lecu ezerā? šaubījās Āmurgalva, kustinādams garās ausis.
- Kā tad citādi mēs to dabūsim rokā? pērtiķis noprasīja.
- Bet…e, bet…e, Āmurgalva stomījās, vai nebūtu labālc, ja lēktu tu? Zini, tāpēc ka tieši tu gribi izpētīt, kas tas ir. Man to nemaz lāgā
negribas. Un, zini, tev ir rokas. Ja kaut kas jāpaņem, tu to vari izdarīt tikpat labi kā cilvēkveidīgais vai punduris. Man ir tikai kāju nagi.
- Nudien, Āmurgalva, pārmetoši sacīja Viltnieks. Negaidīju, ka tu jebkad bildīsi tādus vārdus. Nudien negaidīju.
- Ko es tik muļķīgu pateicu? diezgan pazemīgi nomurmināja ēzelis, jo manīja, ka Viltnieks jūtas
sāpīgi aizskarts. Man rikai likās…
- Tu gribi, lai es lecu ūdenī, pērtiķis turpināja. It kā tu lieliski nezinātu, cik pērtiķiem vārīgas krūtis. Tādas viņiem bijušas jau izsenis, tāpēc viņi tik viegli sasaldējas! Man jau tagad šajā nežēlīgajā vējā salst. Bet es iešu. Droši vien dabūšu galu. Tad gan tu nožēlosi!
Un Viltnieka balss skanēja tā, it kā viņš teju, teju grasītos raudāt.
- Lūdzu, nedari to, lūdzu, nedari to, lūdzu, nedari to! pa pusei blēdams, pa pusei brēkdams, nobēra Vientiesis. Man nekad nekas tamlīdzīgs nav nācis prātā, Viltniek, patiešām nav. Tu zini, kāds es esmu muļķis un ka nekādi nespēju uzreiz apjēgt vairāk par vienu domu. Es biju piemirsis par tavām vārīgajām plaušām. Protams, lēkšu es. Tu nedrīksti pieļaut domu, ka lēksi tu. Apsoli man, Viltniek, ka tu to nedarīsi!
Viltnieks apsolīja, un Āmurgalva dipadudapada rikšos devās gar ezera klinšaino krastu, lai atrastu vietu, kur ielēkt ūdenī. Nemaz nerunājot par aukstumu, arī citā ziņā nebija nekāds joks mesties bangojošajās putās, un Āmurgalvam neviļus nācās apstāties un brītiņu drebuļoties, pirms viņš saņēma drosmi, lai to izdarītu. Taču tad Viltnieks viņam aiz muguras uzsauca:
Varbūt tomēr būs labāk, ja to darīšu es!
Kad nu ēzelis to izdzirda, tad atsaucās:
-Nē, nē! Tu apsolīji. Es tūdaļ metīšos iekšā.
Un tā viņš arī izdarīja.
Purnā iesitās putu šalts, ūdens iekļuva mutē un neļāva arī acīm kaut ko saredzēt. Pēc tam ēzelis uz dažiem mirkļiem nolaidās pašā dziļumā un virs ūdens parādījās tikai ezera otrā krastā. Tad viņu sagrāba virpulis, sāka griezt apkārt un apkārt ātrāk un ātrāk, līdz viņš iekļuva pašā ūdenskritumā. Spēcīgā gāzma notrieca viņu lejā, dziļi lejā, un viņš nodomāja, ka vairs nejaudā aizturēt elpu tik ilgi, līdz no jauna iznirs virspusē. Tomēr, kad viņš uzpeldēja un beidzot atradās netālu no priekšmeta, ko centās satvert, tas savukārt aizpeldēja projām. Taču pēcāk tas arī ietika ūdenskritumā un gribot negribot atsitās pret pamatu. Atkal parādījies virspusē, priekšmets atradās tālāk no ēzeļa nekā iepriekš. Beigu beigās, kad Āmurgalva jutās pārguris gandrīz līdz nāvei, nobrāzies no galvas līdz pat astei un sasalis ragā, viņš izmanījās sagrābt priekšmetu ar zobiem. Izbridis krastā, ēzelis stiepa guvumu uz priekšu, bet sapinās tajā, jo tas bija tik plats un garš kā kamlnpriekšas paklājs, turklāt vēl auksts un glums.
Ēzelis nometa to Viltniekam pie kājām un •.lavēja, ūdens lāsēm pilot, trīcēdams un pūlēdamies atgūt elpu. Turpretī pērtiķis neveltīja viņam nevicini skatienu un pat nepavaicāja, kā draugs jūtas. Pērtiķis bija pārāk aizņemts viņš staigāja ap priekšmetu, to izstiepdams, gludinādams krokas un .ipošņādams. Tad pērtiķa acis ļauni iezibējās un viņš izgrūda:
- Tā ir lauvas āda.
- Ē…e…oi…oi… Vai patiešām? Āmurgalva izdvesa.
- Hm… Kā būtu… kā būtu… kā būtu, savā nodabā purpināja pērtiķis, jo viņš cītīgi domāja.
- Diez kas to nabaga lauvu nožmiedzis? ierunājās Āmurgalva. Viņš jāaprok. Mums jāsarīko bēres.
- Nū-u, tas nav bijis runājošais lauva, atcirta Viltnieks. Par to tev nav jāraizējas. Viņpus ūdenskritumam mežu biezokņos nav runājošo zvēru. Sī āda droši vien piederējusi mēmam savvaļas lauvam.
Starp citu, tā bija taisnība. Pirms vairākiem mēnešiem kāds mednieks, cilvēks, bija lauvu nogalinājis kaut kur meža biezokņos un novilcis tam ādu. Taču šim apstāklim nebija nekādas nozīmes.