Выбрать главу

Visi trīs bija vienisprātis, ka vispirms jāatgriežas staļļa pakalnā, lai glābtu vienradzi Dārgumu. Pēc tam, ja veiksies, viņi centīsies tikt uz austrumiem un satikties ar mazo armiju, kas kentauram Rūnvitam jāatved no Kēras Paravelas.

Pieredzējis cīnītājs un mednieks tāds kā Ti­riāns allaž var pamosties tajā stundā, kad vajag. Šoreiz viņš ļāva sev gulēt līdz deviņiem un, izmetis no galvas visas raizes, tūlīt iemiga. Kad viņš pamodās, šķita, ka pagājis tikai mirklis, taču pēc gaismas un izjūtas viņš saprata, ka nogulējis tieši tik ilgi, cik gribējis. Viņš piecēlās, uzlika bruņucepuri, kas vienlaikus bija arī turbāns (bruņukreklu viņš nebija novilcis), un tad sapurināja pārējos divus tā, ka tie pamodās. Patiesību sakot, uzraušoties kājās no lāvām, viņi izskatījās gaužām bāli un nomākti, turklāt nevarēja vien beigt žāvāties.

Tagad, Tiriāns pavēstīja, mēs no šejienes iesim taisni uz ziemeļiem laimīgā kārtā nakts ir zvaigžņota un noiet vajadzēs īsāku ceļa gabalu nekā no rīta, jo tad mēs metām līkumu, bet tagad iesim taisni. Ja mums kāds piesiesies, jūs abi turiet mēli aiz zobiem, bet es pūlēšos vervelēt kā nejauks, cietsirdīgs un augstprātīgs kalormenu augstmanis. Ja es izvelku zobenu, tev, Jūstes, jādara tāpat, un Džila lai atkāpjas mums aizmugurē un uzsprauž uz stopa stiegras bultu, turot to gatavībā. Bet, ja es iekliedzos "mājup", tad skrieniet abi uz torni! Un nekādā ziņā nemēģiniet turpināt cīņu nedrīkst izdarīt nevienu vēzienu, ja esmu devis zīmi, ka jāat­kāpjas, tāda nevietā apliecināta drošsirdība nereti ir izjaukusi lieliskus plānus. Un nu, draugi, Aslana vārdā dosimies ceļā!

Viņi izgāja saltajā naktī. Pār koku galotnēm margoja visas lielās ziemeļu zvaigznes. Šīs pasaules ziemeļu zvaigzne saucas Sķēpsmaile tā ir spožāka nekā Polārzvaigzne.

Kādu brīdi viņi varēja iet tieši pretī Šķēpsmailei, taču drīz nokļuva biezā mežā, tāpēc vajadzēja mainīt virzienu, lai apietu tam apkārt. Un pēc tam tā kā viņi joprojām atradās zaru ēnā bija grūti izvēlēties pareizo virzienu. Tieši Džila izveda viņus uz īstā ceļa. Anglijā viņa bija atzīta par lielisku gaidu * (Skauti un gaidas (angļu vārds "guide" ceļvedis) līdz 1941. gadam arī Latvijā bija populāra jaunatnes organizācija.) un, protams, ļoti labi pazi­na Nārnijas zvaigznes, jo bija nosoļojusi garus ceļus pa mežonīgajām ziemeļzemēm un mācēja izvēlēties virzienu arī pēc citām zvaigznēm, ja Šķēpsmaile paslēpās aiz mākoņiem. Kolīdz Tiriāns saprata, ka no visiem trim viņa ir pati labākā ceļvede, viņš lika meitenei iet pa priekšu. Un tad jutās pārsteigts, cik klusi, līdzīgi ēnai, viņa slīd cauri tumsai.

-    Pie Lauvas krēpēm! viņš pačukstēja Jūstesam.

-    Džila ir īsta mežameita! Pat ja viņas dzīslās ritētu driādas asinis, arī tad viņa nespētu to izdarīt labāk.

-      Viņa ir maza, tas palīdz, čukstus atteica Jūstess.

Taču Džila, iedama pa priekšu, brīdināja:

-    Kuš-š-š, netaisiet tādu troksni!

Mežs visapkārt bija ļoti kluss. Patiesībā tas bija pārāk kluss. Parastajā Nārnijas naktī vajadzēja būt trokšņiem šad un tad kāds ezis uzsauktu līksmu "labunakti!", virs galvas ievaidētos pūce, iespē­jams, ka tālas flautas skaņas vēstītu, ka tur dejo

fauns, vai no apakšzemes atlidotu punduru veseru klaudzieni. Tas viss bija noklusis Nārnija, sastin­gusi drūmās bailēs, gulēja.

Pēc kāda laika ceļš sāka vīties pa stāvu kalnu. Koki te auga cits no cita attālāk. Tiriāns varēja neskaidri saredzēt jau pazīstamo kalna virsotni un stalli. Džila tagad soļoja arvien piesardzīgāk viņa ar roku joprojām norādīja, lai abi ceļabiedri sazinās ļ tāpat kā līdz šim. Tad meitene spēji apstājās, un Tiriāns redzēja, kā viņa pamazām noslīgst zālē un bez mazākās skaņas it kā pazūd. Brīdi vēlāk viņa pieslējās kājās, piebāza muti Tiriānam pie auss un čukstēja, cik klusi vien iespējams:

Nometietiet dālē! Labāk tatkatīt. Viņa izrunāja "s" kā "t" un "z" kā "d" nevis tāpēc, ka šļupstētu, bet tāpēc, ka zināja "s" un "z" čukstot ļ

varētu kļūt sadzirdami. Tiriāns tūdaļ nometās zemē gandrīz tikpat klusu kā Džila, tomēr ne gluži tik nemanāmi, jo bija smagāks un vecāks. To izdarījis, viņš secināja, ka šādā stāvoklī var saskatīt kalna kori un virs tās asi iezīmētām zvaigznēm nosēto debesu fonā divus apveidus. Viens bija stallis, otrs mazliet tuvāk kalormenu sargkareivis. Sargs bija diezgan nolaidīgs viņš nevis staigāja un pat ne stāvēja, bet sēdēja, nolaidis šķēpu pār plecu un zodu atspiedis pret krūtīm.

-    Labi darīts! Tiriāns uzslavēja Džilu.

iMeitene bija viņam parādījusi tieši to, ko vaja­dzēja redzēt.

Viņi piecēlās, un tagad pirmais gāja Tiriāns. Ļoti lēni, gandrīz neuzdrošinādamies elpot, viņi piegāja pie nelielas koku skupsnas, kas neatradās tālāk par četrdesmit pēdām no sarga.

-    Gaidiet te, kamēr atgriezīšos! viņš pačukstēja pārējiem. Ja es ciešu neveiksmi, bēdziet!

Tad viņš droši izgāja tā, lai ienaidnieks viņu pa­manītu. Viņu ieraudzīdams, vīrs sarāvās un grasījās lēkt kājās, jo baidījās, ka Tiriāns varētu būt viens no pašu priekšniekiem tad viņam draudētu nepa­tikšanas par to, ka ņēmis un apsēdies. Tomēr, pirms viņš paspēja uzsvempties kājās, Tiriāns bija noslīdzis uz viena ceļgala viņam līdzās un teica: Vai tu esi cīnītājs par Tišroku (lai viņš dzīvo mū­žīgi)? Mana sirds ielīksmojas, sastopot tautas brāli visu šo Nārnijas zvēru un nešķīsteņu vidū. Dod man savu roku, draugs!

Kalormenu sargs nepaspēja ne lāgā attapties, kas ar viņu notiek, kad juta, ka atnācējs sagrābj viņa labo roku kā dzelzs spīlēs. Nākamajā mirklī kāds uzmetās viņam uz kājām un pie kakla tika pielikts duncis.

-     Vienu skaņu, un tu būsi beigts, Tiriāns iečukstēja sargam ausī. Saki, kur ir vienradzis, un tu paliksi dzīvs!

-    Ai-aiz staļļa, ak, mans pavēlniek, stomījās nelaimīgais cilvēks.

-     Labi. Piecelies kājās un aizved mani pie tā dzīvnieka!

Vīram slienoties kājās, ne uz mirkli no viņa rīk­les netika atņemts dunča asmens. Tas tikai virzījās līdzi apkārt (auksts un diezgan kņudinošs), jo Tiriāns bija nostājies vīram aizmugurē un dunci pārvirzīja ērtākā vietā zem auss. Drebēdams sargs devās uz staļļa aizmuguri.

Lai gan bija tumšs, Tiriāns uz līdzenas vietas pamanīja vienradža balto stāvu.

-    Klusu! viņš pačukstēja. Nē, nezviedz! Jā, Dārgum, tas esmu es. Kā viņi tevi sasaistījuši?

-     Sapinuši kopā visas četras kājas un piesējuši iemauktus pie riņķa staļļa sienā, atskanēja Dārgu­ma balss.

-     Nostājies te, kareivi, ar muguru pret sienu! Nu, Dārgum, pieliec sava raga aso galu pret kalormena krūtīm.

-    Labprāt, valdniek, atteica Dārgums.