- Ak, man pavēlniek, teica viens, mēs vedam šos sīkuļus uz Kalormenas raktuvēm, kas pieder Tišrokam, lai viņš dzīvo mūžīgi mūžos!
- Zvēru pie lielā cilvēka Taša, viņi šķiet ļoti paklausīgi, noteica Tiriāns.
Tad viņš pēkšņi pagriezās pret punduriem. Apmēram katrs sestais nesa lāpu, un tās šaudīgajā gaismā viņš varēja saskatīt bārdainas sejas, kas lūkojās viņā ar bargu un stūrgalvīgu izteiksmi.
- Punduri! Vai Tišroks ir uzvarējis lielā kaujā un iekarojis jūsu zemi, viņš vaicāja, ka jūs tik paklausīgi dodaties, lai nomirtu Pagrehenas sālsraktuvēs?
Abi kareivji pārsteigti blenza Tiriānā, turpretī punduri visi vienā balsī atteica:
- Aslana pavēle, Aslana pavēle! Viņš mūs pārdevis. Ko mēs varam iesākt pret Viņu?
- Tišroks! piebalsoja cits un nospļāvās. Gribētu redzēt, kā viņš iedrošināsies piedurt mums pirkstu!
- Klusu, draņķi! nobrēcās galvenais komandieris.
- Paverieties! sacīja Tiriāns, ievilkdams Amurgalvu vairāk gaismas lokā. Viss notikušais ir bijuši meli. Aslans vispār nav ieradies Nārnijā. Pērtiķis jūs apvedis ap stūri. Šis ir tas radījums, ko viņš veda arā no staļļa jums rādīt. Paskatieties uz to!
Tas, ko punduri redzēja tagad, kad skatīja tuvumā, pilnīgi neapšaubāmi viesa viņos izbrīnu, kā viņus spējuši tā apmānīt. Pa to laiku, ko Amurgalva bija pavadījis ieslodzīts stallī, lauvas āda bija krietni nobrāzta un sagrumbota. Lielākā daļa no tās bija savandījusies lielā pikucī uz viena pleca. Galvas daļa bija ne vien nošķiebušies uz sāniem, bet arī dīvainā kārtā atvilkusies ļoti tālu atpakaļ, tādējādi jebkurš tagad varēja saredzēt muļķīgo, biklo ēzeļa purnu blenžam ārā no tās. No viena mutes kaktiņa nokarājās zāles stiebrs, jo pa ceļam viņš paklusām bija paknibinājis zaļbarību.
- Tā nebija man vaina, viņš tagad purpināja. j Es neesmu īpaši gudrs. Es nekad neesmu teicis, ka tāds būtu.
Kādu brīdi punduri, mutes atpletuši, stīvi vērās Āmurgalvā, bet tad viens no karavīriem skarbi no-ļ prasīja:
- Mans kungs, vai jūs esat prātā jucis? Ko jūs ar šiem vergiem darāt?
Un otrs noprasīja: Un kas jūs tādi esat?
Apsargu pīķi vairs nebija pacelti sveicienam, bet nolaisti zemāk, lai varētu tos laist darbā.
- Pasakiet paroli! pieprasīja komandieris.
- Šī ir mana parole! izraudams zobenu no maksts, izsaucās karalis. Gaisma aust, meli satriekti pīšļos! Tagad aizstāvies, nelieti, jo es esmu Nārnijas Tiriāns!
Viņš līdzīgi zibenim metās virsū komandierim. Jūstess, redzēdams, ko dara karalis, atkailinājis savu zobenu, drāzās virsū otram; zēna seja bija nāves bāla, taču es viņu par to nenosodītu. Un, kā reizēm patiešām notiek ar iesācējiem, viņam laimē| jās. Piemirsis visu, ko Tiriāns iepriekšējā pēcpusdie-1 nā mācījis, zēns ņēmās mežonīgi zvetēt (es nudien j nevaru apzvērēt, vai viņš nebija aizmiedzis acis) un, sev par lielu pārsteigumu, pēkšņi atģidās, ka pretinieks gul viņam pie kājām beigts, tomēr, kaut
arī tas sagādāja lielu atvieglojumu, šajā brīdī tas arī stipri biedēja. Karaļa cīņa vilkās mazliet ilgāk; tad arī viņš piebeidza savu pretinieku un uzsauca Jūstesam:
- Uzmanies no abiem pārējiem!
Taču abus atlikušos kalormenus bija pieveikuši punduri. Nebija atlicis neviens ienaidnieks.
- Labi cirsts, Jūstes! iesaucās Tiriāns, paplikšķinādams zēnam pa muguru. Nu, punduri, jūs esat brīvi! Rīt es jūs vedīšu atbrīvot visu Nārniju. Trīsreiz lai sveikts Aslans!
Taču reakcija uzsaucienam bija gluži vienkārši nožēlojama. Nedaudzi (apmēram pieci) punduri mēģināja sauklim piebiedroties, taču tūlīt steidzīgi apklusa, vairāki citi kaut ko īgni noņurdēja. Daudzi nebilda ne vārda.
- Vai jūs nesaprotat? Džila nepacietīgi uzsauca. Punduri, kas jums kaiš? Vai nedzirdat, ko karalis saka? Viss beidzies. Pērtiķis vairs nevaldīs pār Nārniju. Ikviens var atgriezties parastajā dzīvē. Jūs varat iet un būt priecīgi. Vai tad jūs tas neielīksmo?
Pēc pagara klusuma brīža kāds ne īpaši patīkama izskata punduris ar melniem matiem un bārdu kā sodrēji noprasīja:
- Un kas tu, jaunlcundz, tāda varētu būt?
- Esmu Džila, meitene atsacīja. Tā pati Džila, kas palīdzēja glābt karali Ililiānu no burvestības pinekļiem, un tas ir Jūstess, kas darīja to pašu, un mēs pēc vairākiem simtiem gadu esam atnākuši atpakaļ no citas pasaules. Mūs sūtīja Aslans.
Punduri palūkojās cits citā un smīkņāja, tomēr šī smīkņāšana neliecināja par jautrību, tā bija ņirdzīga.
- Ziniet, teica melnmatainais punduris (viņa vārds bija Grifls), es nezinu, kā jūs, puiši, jūtaties, taču man ir skaidrs, ka par Aslanu esmu saklausījies pietiekami daudz, lai vairāk dzirdēt par viņu negribētu līdz mūža galam.
- Tā ir taisnība, tā ir taisnība, purpināja citi punduri. Tas viss ir krāpšana, gatavā krāpšana.
- Kā tu to domā? noprasīja Tiriāns.
Cīnoties viņš nebija izskatījies bāls, turpretī tagad tāds bija. Viņš taču tik ļoti cerēja, ka šis brīdis būs skaists, nu tas atgādināja ļaunu murgu.
- Jūs droši vien domājat, ka mums smadzenes atmiekšķējušās, droši vien tā jums liekas, Grifls turpināja. Vienreiz mēs esam apmānīti, un nu jūs cerat, ka nākamajā mirklī mūs apmānīsiet atkal. Pietiek mūs barot ar pasaciņām par Aslanu, vai sapratāt? Paskatieties uz viņu! Vecs ēzelis ar garām ausīm!
- Augstās debesis, tu padari mani traku! -
iesaucās Tiriāns. Kurš no mums teicis, ka tas ir Aslans? Pērtiķis bija pūlējies pataisīt viņu par Aslana atdarinājumu. Vai tad tu nespēj to apjēgt?
- Un jums laikam ir kāds labāks atdarinājums? klaigāja Grifls. Nē, paldies! Vienreiz mēs esam apmuļķoti un neļausimies, ka mūs apmuļķo vēlreiz.
- Man nav nekāda atdarinājuma, Tiriāns dusmīgi atcirta. Es kalpoju īstajam Aslanam.
- Kur tad viņš ir? Kas
>
viņš ir? Parādiet mums viņu! vairāki punduri pieprasīja.
- Vai jums šķiet, ka es nēsāju viņu savā somā, jūs, aunapieres? atsvieda Tiriāns. Kas es tāds esmu, lai ar savu pavēli spētu atsaukt Aslanu šurp? Viņš nav nekāds pieradinātais lauva.
Mirklī, kad šie vārdi izlauzās karalim pār lūpām, viņš aptvēra, ka šis gājiens ir nepareizs. Punduri tūdaļ ņēmās atkārtot "nav pieradināts lauva, nav pieradināts lauva", skandinot vārdus kā zobgalīgu pantiņu.
-To jau mums gribēja iestāstīt tie otrie.
- Vai gribat apgalvot, ka neticat īstajam Aslanam? vaicāja Džila. Es viņu esmu redzējusi. Un viņš atsūtīja mūs abus šurp no citas pasaules.,
- Ā, Grifls, plati smīnēdams, noteica. To sakāt jūs. Viņi jums labi iemācījuši to pasaciņu. Un to nu jūs cītīgi skaitāt, vai ne?
- Rupjais tēviņ, nodārdināja Tiriāns, vai tu gribi teikt, ka dāma melo?
- Papūlieties runāt pieklājīgi, kundziņ! atcirta punduris. Manuprāt, mēs vairs negribam nekādus karaļus ja jūs vispār esat Tiriāns, pēc kura jūs gan ] neizskatāties, un mēs negribam nekādus Aslanus. Kopš šā brīža mēs paši rūpēsimies par sevi un neklanīsimies nevienam. Vai sapratāt?
- Tā būs, piekrita pārējie punduri. Tagad mēs paši lemsim savu likteni! Nebūs nekādu Aslanu, nekādu karaļu, nekādu pasaku par citām pasaulēm. Punduri balsos par punduriem.
Un viņi sāka no jauna kārtoties ierindā un gatavojās iet atpakaļ turp, no kurienes nākuši.
- Mazie gnīdas! Jūstess skaitās. Vai jūs pat nepateiksiet "paldies", ka esat paglābti no verdzības sālsraktuvēs?