- Mēs jums skaidri redzam cauri, pār plecu atkliedza Grifls. Jūs mūs paglābāt tāpēc, ka gribējāt izmantot savā labā. Jūs spēlējat paši savu rotaļu. Iesim, puiši!
Un punduri uzsāka dīvainu marša dziesmiņu, kam piederas kāju klaudzienu pavadījums, un iesoļoja tumsā.
Tiriāns ar draugiem stīvi nolūkojās viņiem nopakaļ. Tad karalis pateica vienu vienīgu vārdu: Nāciet! un viņi turpināja ceļu.
Viss pulciņš klusēja. Āmurgalva jutās, it kā vēl joprojām atrastos nežēlastībā, turklāt īsti nesaprata, kas noticis.
Džila skaitās uz pretīgajiem punduriem, bet viņa augstu novērtēja Jūstesa uzvaru pār kalormenu un izjuta pret zēnu gandrīz vai bijību. Jūstesam savukārt joprojām strauji pukstēja sirds. Tiriāns ar
Dārgumu skumji soļoja viens otram līdzās aizmugurē. Karalis bija uzlicis roku uz vienradža pleca, un tas reizēm paberzēja maigo purnu pret karaļa -vaigu. Viņi necentās viens otru mierināt ar vārdiem. Nebija arī viegli atrast kādu sakāmo, kas mierinātu. Tiriānam nekad nebija ienācis prātā, ka vienas no sekām, ko pērtiķis panācis, radot viltus Aslanu, būs ļaužu ticības zudums īstajam Aslanam. Viņš bija juties pilnīgi drošs, ka, tiklīdz parādīs visiem, kā viņi krāpti, punduri nekavējoties nostāsies viņa pusē. Tādā gadījumā nākamajā naktī viņš būtu aizvedis tos uz Staļļa pakalnu un parādījis Āmurgalvu gan visiem dzīvniekiem, gan pārējiem nārniešiem, un ikviens no viņiem nostātos pret pērtiķi, un varbūt pēc izkaušanās ar kalormeniem nepatikšanas beigtos. Turpretī tagad likās, ka viņš nevar paļauties ne uz ko. Cik daudz citu nārniešu varētu nonākt pie tādiem pašiem uzskatiem kā punduri?
- Man liekas, kāds cenšas mūs panākt, pēkšņi ierunājās Āmurgalva.
Visi apstājās un ieklausījās. Viņiem aiz muguras patiešām atskanēja mazu kājeļu dipoņa.
- Kas nāk? uzsauca karalis.
- Es viens pats, kungs, atskanēja balss. Es, punduris Pogins. Es tikai tagad izmanījos tikt projām no citiem. Esmu jūsu pusē, kungs, un Aslana
pusē. Ja jūs varētu man iedot pundurim piemērotu zobenu, es ar prieku cirstos pareizajā pusē, līdz viss
būtu kārtībā.
Ceļinieki apstāja pienācēju, apsveica, slavēja un plikšķināja pa muguru. Protams, viena vienīga pundura pievienošanās neko lielu nesolīja, tomēr arī šis viens ikviena sirdī iesvēla prieku. Viss pulļ ciņš sajutās līksmāk. Tomēr Džilas un Jūstesa jautrība drīz vien apdzisa, jo miegs mācās virsū k;
mākonis un viņi jutās pārāk noguruši, lai domātu par kaut ko citu kā vien par gultu.
Torni viņi sasniedza vissaltākajā nakts stundā, tieši pirms ausmas. Ja viņus gaidītu gatava maltīte, tie ar prieku to iebaudītu, taču ņemšanās ar gatavošanu un laiks, ko tas prasītu, nepieļāva pat domu par ēšanu. Viņi padzērās no strauta, nomazgāja seju ar ūdeni un atkrita savās lāvās, vienīgi Āmurgalva un Dārgums teica, ka ērtāk jutīšoties ārā. Tas varbūt bija pilnīgi pareizi, jo vienradzis un miesās apaļš, pieaudzis ēzelis slēgtā
telpā vienmēr izraisa sajūtu, it kā šī telpa būtu par šauru.
Nārnijas punduri, kaut garumā nesasniedz'četras pēdas, ņemot vērā ķermeņa apjomu, savā paveidā ir vieni no izturīgākajiem un stiprākajiem radījumiem, tāpēc Pogins, par spīti nogurdinošajai dienai un vēlajai gulētiešanai, gluži spirgts pamodās pirmais. Viņš tūlīt paņēma Džilas stopu, izgāja ārā un nošāva dažus meža baložus. Tad viņš apsēdās uz sliekšņa, lai tos noplūktu, pļāpādams ar Dārgumu un Āmurgalvu. Ēzelis šorīt izskatījās un jutās daudz labāk. Dārgums, būdams vienradzis un tāpēc viens no augstdzimušākajiem un smalkākajiem dzīvniekiem, izturējās pret punduri ļoti laipni, runādams ar viņu par tādiem tematiem, kas bija saprotami abiem, piemēram, par zāli, cukuru un rūpēm par kāju nagiem. Kad no torņa, žāvādamies un acis berzēdami, gandrīz pusvienpadsmitos no rīta iznāca Džila ar Jūstesu, punduris bērniem parādīja, ka tie var riekšavām saplūkt Nārnijas lapaugu, ko sauc par meža fresniju un kas izskatās ļoti līdzīgs mūsu savvaļas skābenei, taču, pienācīgi sagatavots, garšo krietni labāk. (Lai gūtu vislabākos panākumus, nepieciešams neliels daudzums sviesta un piparu, taču to viņiem nebija.) Tomēr, lai kā arī būtu, viņi varēja tikt pie lieliska sautējuma brokastīm vai pusdienām. Tiriāns, paņēmis cirvi, devās mazliet dziļāk mežā un atnesa zarus kurināmajam. Kamēr maltīte gatavojās un tas šķita aizņemam ilgu laiku īpaši tāpēc, ka, tam ritot, smaržoja arvien kārdinošāk un kārdinošāk, karalis atrada Poginam pundura apģērbu, kurā bija pilnīgi viss: bruņukrekls, bruņucepure, vairogs, zobens, vidusjosta un duncis. Tad viņš pārbaudīja Jūstesa zobenu un ieraudzīja, ka zēns to iebāzis atpakaļ makstī, nenotīrījis nogalinātā kalormena asinis. Par to viņš saņēma bārienu un pavēli ieroci notīrīt un nospodrināt.
Visu šo laiku Džila staigāja turp un atpakaļ, reizēm apmaisīdama katlā sautējumu un reizēm skaudīgi nolūkodamās uz ēzeli un vienradzi, kas apmierināti plūca zāli. Cik reižu gan viņa torīt tika vēlējusies, kaut arī varētu darīt to pašu!
Tomēr, kad maltīte kūpēja galdā, visi saprata, ka bijis vērts gaidīt, un ikviens notiesāja divas porcijas. Kad nu visi bija pieēduši pilnu vēderu, trīs cilvēkveidīgie un punduris apsēdās uz sliekšņa, bet četrkājainie nogūlās viņiem pretī. Punduris ar Džilas un Tiriāna atļauju aizkūpināja pīpi, un karalis sacīja:
Paklau, draugs Pogin, tev laikam gan ir vairāk ziņu par ienaidnieku nekā mums. Pastāsti visu, kas tev pierē! Un pirmām kārtām kā viņi attēlo manu izbēgšanu?
Kungs, tas ir visviltīgākais stāsts, kāds jebkad izgudrots, atteica Pogins. To stāstīja kaķis un droši vien savā paurī to arī bija izgudrojis. Šis Rudais, kungs, nudien ir visslīpētākais no visiem kaķiem, kas dzīvojuši! Viņš teica, ka gājis garām kokam, pie kura tie neģēļi bija Jūsu Majestāti piesējuši. Un viņš sacīja (atvainojiet, ka atkārtoju šos vārdus), ka jūs esot brēcis un lamājies, un lādējis Aslanu, "sak, man viņa lietotos vārdus nepatiktu atkārtot" tā viņš piebilda, izskatīdamies tik cimperlīgs un uzpūtīgs, cik vien, kā zināt, kaķis, kad grib, spēj izlikties. Un tad tas Rudais turpināja pēkšņi zibens uzliesmojumā parādījies pats Aslans un vienā paņēmienā aprijis Jūsu Majestāti. Visi dzīvnieki, dzirdot šo stāstu, nodrebēja, un daži ņēma un noģība. Un pērtiķis, protams, novadīja visu līdz galam. "Te nu jūs redzat," viņš sacīja, "ko Aslans dara ar tiem, kas viņu negodā. Lai tas jums visiem ir par brīdinājumu!" Un nabaga radījumi vaimanāja un raudāja, un atkārtoja tas tā būs, tas tā būs.
Tā nu, visu kopā ņemot, Jūsu Majestātes izglābšanās nav vis rosinājusi viņus padomāt, vai jums joprojām ir uzticami draugi, kas jums palīdzēs, bet tikai uzdzinusi viņiem vēl lielākas bailes no pērtiķa un mudinājusi tam paklausīt.
- Kāda velnišķīga izdoma! iesaucās Tiriāns. -Tātad kaķis ir cieši iesaistīts pērtiķa nodomos.
- Tagad, kungs, drīzāk jājautā, vai pērtiķis neīsteno viņa lēmumus, atteica punduris.
- Redziet, šis nekrietnelis ir sācis žūpot. Es uzskatu, ka pašlaik sazvērestību vada runcis vai Rižda, kalormenu kapteinis. Un, manuprāt, dažas piezīmes, ko Rudais izmeta punduru vidū, ir patiesais cēlonis, kāpēc viņi tik nelietīgi atteicās paklausīt jūsu aicinājumam. Un es jums pateikšu, kāpēc. Aizvakar, tikko bija beigusies viena no šīm pretīgajām pusnakts sapulcēm un es jau biju nogājis kādu gabalu uz māju pusi, ievēroju, ka sapulces vietā esmu aizmirsis pīpi. Tā bija ļoti laba pīpe no senām dienām, man tā bija mīļa, tāpēc devos atpakaļ to meklēt. Taču nebiju vēl aizgājis līdz vietai, kur tiku sēdējis (bija tik tumšs, ka vai acī dur), kad izdzirdu kaķa balsi sakām "miau" un kāda kalormena balsi Rudo pamācām "klau… runā klusu", tāpēc es mēmi paliku stāvam kā sastindzis. Un šie divi bija Rudais un tārkāns Rižda, kā viņi to godā. "Cildenais tārkān," savā zīdmīkstajā balsī teica kaķis, "es tikai gribēju skaidri zināt, ko mēs abi šodien domājām, teikdami, ka Aslans nav lielāks par Tašu." "Neapšaubāmi, visviedākais no kaķu cilts," atteica otrs, "tu esi aptvēris, ko es domāju." "Tu domāji," sacīja Rudais, "ka ne viens, ne otrs īstenībā nepastāv." "To zina katrs ar prātu apveltīts radījums," turpināja tārkāns. "Tātad mēs saprotam viens otru," nomurrāja kaķis. "Vai tev, tāpat kā man, pērtiķis nav mazliet apnicis?" "Viņš ir stulbs, rijīgs lops," atteica otrs, "tomēr patlaban vēl izmantojams. Mums abiem slepenībā par visu jāaprunājas un jāgādā, lai pērtiķis izpildītu mūsu gribu." "Un būtu labāk, vai ne," piebilda kaķis, "darīt mūsu nodomus zināmus dažiem no nārniešu gaišākajiem prātiem, darīt to pakāpeniski, proti, iepriekš iztaustot, kurš ir derīgs. Jo dzīvnieki, kas patiešām tic Aslanam, var jebkurā brīdī pārdomāt un darīs to, ja pērtiķa muļķība atklās viņa noslēpumu. Turpretī tie, kam gan Tašs, gan Aslans ir pilnīgi vienaldzīgi, tie, kas domā vienīgi par pašu labumiņiem un samaksu, kādu varēs saņemt no Tišroka, kad Nārnija būs kļuvusi par Kalormenas provinci, tādi stāvēs stingri." "Lielisko kaķi," sacīja kapteinis, "tikai izvēlies tādus ar lielu rūpību!"