Kamēr punduris runāja, laika apstākļi šķita pamazām mainījušies. Kad visi apsēdās, bija spīdējusi saule. Tagad Āmurgalva drebuļoja. Dārgums satraukts cilāja galvu. Džila pavērās debesīs.
Apmācas, viņa sacīja.
- Un ir tik auksts, piebilda Āmurgalva.
- Pie Lauvas krēpēm, ļoti auksts! iesaucās Tiriāns, pūzdams uz pirkstiem elpu. Un kas tā par smirdoņu?
- Vē-e! izgrūda Jūstess. Kaut kāda maita. Vai tuvumā nav kāds beigts putns? Un kāpēc mēs šo smaku nejūtām iepriekš?
Dārgums ar lielu piepūli uzslējās kājās un norādīja ar ragu.
- Re! viņš iesaucās. Paverieties uz to tur! Paskatieties!
Tad visi seši to ieraudzīja, un viņu sejās iezagās milzīgs apjukums.
Astotā nodaļa kādas vēstis atnesa ērglis
Izcirtuma otrā pusē koka ēnā kaut kas kustējās.
Tas pavisam lēni virzījās uz ziemeļiem. Pirmajā acu uzmetienā varētu kļūdīties un uzskatīt to par dūmiem, jo tas bija pelēks un caurredzams. Tomēr neciešamā smaka liecināja, ka tie nav dūmi. Turklāt priekšmets nemainīja izskatu, tas neviļņojās un neplīvoja kā dūmi. Tas vairāk līdzinājās cilvēkam, bet tam bija putna galva, laupītājputna galva ar nežēlīgu, izliektu knābi. Putnam bija četras ķetnas, kas pacēlās augstu pār galvu, pastieptas uz ziemeļu pusi, it kā tas gribētu vienā kampienā sagrābt visu Nārniju. Ķetnu pirksti visi divpadsmit bija izliekti tāpat kā knābis un beidzās nevis ar parastiem nagiem, bet gariem, smailiem kāšiem kā putnam. Pa zāli tas nevis staigāja, bet slīdēja, un šķita, ka zāle, kurai tas virzās pāri, novīst. Uzmetis putnam skatienu, Āmurgalva izmisīgi iebrēcās un metās iekšā tornī. Un Džila (kura, kā jums zināms, nebija nekāda gļēvule) paslēpa seju rokās, lai nebūtu uz putnu jāskatās. Pārējie varbūt kādu minūti to
vēroja, līdz šausmonis sasniedza kuplāko koku puduri labajā pusē un pazuda. Tad saule atkal izlīda no mākoņiem un putni atsāka dziedāt.
Visi dziļi ievilka elpu un atguva kustības spējas. Kamēr putns bija redzams, viņi bija stāvējuši nekustīgi kā akmens tēli.
- Kas tas bija? Jūstess čukstot pavaicāja.
- Esmu redzējis to vienreiz kaut kad agrāk, Tiriāns atbildēja. Taču toreiz tas bija izkalts akmenī, pārklāts ar zeltu un acu vietā tam bija īsti dimanti. Tas notika, kad nebiju vecāks par tevi un viesojos Tišroka galmā Tašbānā. Mani aizveda uz Taša templi. Tur es viņu redzēju virs altāra.
- Vai tas radījums bija Tašs? vaicāja Jūstess.
Taču Tiriāns neatbildēja. Apķēris Džilas plecus, viņš noprasīja:
- Un kā ar tevi, mazā dāma?
- V-viss kārtībā, sacīja Džila, atņēmusi plaukstas no bālās sejas un pūlēdamās smaidīt. Viss kārtībā. Man tikai uz brīdi kļuva nelabi.
- Tad jau šķiet, ka pavisam īsts Tašs tomēr pastāv, secināja vienradzis.
- Jā, teica punduris. Un tas muļķa pērtiķis, kas neticēja Tašam, dabūs vairāk nekā gaidījis. Viņš Tašu piesauca, un Tašs ir ieradies.
- Kurp tas, viņš tas radījums aizlidoja? vaicāja Džila.
- Uz ziemeļiem, uz Nārnijas sirdi, sacīja Tiriāns. Viņš nometies mūsu vidū uz palikšanu. Viņi to saukuši, un viņš ir atnācis.
- Ha-ha-ha! irgoja punduris, berzēdams spalvainās rokas. Pērtiķim tas būs pārsteigums. Nevajadzētu piesaukt dēmonus, ja vien īsti nedomā tā, kā runā.
- Kas zina, vai Tašs parādīsies pērtiķim redzamā veidā? šaubījās Dārgums.
- Kur palicis Āmurgalva? noprasīja Jūstess.
Visi sāka saukt Āmurgalvu, un Džila aizgāja
palūkoties, vai viņš nav aizklīdis uz torņa otru pusi.
Visi jau bija gluži noguruši, meklēdami ēzeli, kad beidzot durvis piesardzīgi parādījās viņa lielā, pelēkā galva.
- Vai viņš ir projām? Āmurgalva noprasīja.
Un, kad beidzot pārējie pierunāja pazudušo
iznākt ārā, nabadziņš trīcēja, kā trīc suns pirms pērkona negaisa.
- Tagad es saprotu, Āmurgalva atzinās, ka es patiešām esmu bijis ļoti nelāgs ēzelis. Man nekādā ziņā nevajadzēja klausīt Viltniekam. Man nemūžam nenāca prātā, ka notiks kaut kad tamlīdzīgs.
- Ja tu tērētu mazāk laika, skandinādams, ka esi muļķis, un veltītu vairāk pūļu, lai kļūtu gudrāks, cik gudrs tu varētu… iesāka Jūstess, taču Džila viņu pārtrauca.
- Ak, liec taču nabaga veco Āmurgalvu mierā! viņa teica. Tā taču bija vienkārši kļūda, vai ne, Āmurgalva? Un viņa nobučoja ēzeli uz purna.
Juzdamies stipri satraukti, visi atkal apsēdās un turpināja sarunu.
Dārgumam bija maz, ko stāstīt. Saņemts gūstā, viņš gandrīz visu laiku bija pavadījis staļļa aizmugurē, tāpēc, protams, nav varējis neko dzirdēt par ienaidnieku nodomiem. Viņu spārdījuši (un viņš centies spert pretī) un situši, un solījuši nožmiegt, ja viņš neapzvērēšot savu stingro ticību, proti, ka ik vakaru ugunskura gaismā izvestais un parādītais zvērs patiešām ir Aslans. Taisnību sakot, ja nebūtu izglābts, tad šo pašu rītu viņu gatavojušies piebeigt. Kas noticis ar jēru, viņš nezināja.
Jautājums, ko vajadzēja izlemt, bija vai atgriezties atpakaļ Staļļa pakalnā, parādīt nārniešiem Āmurgalvu un mēģināt atvērt viņiem acis, ka visi tikuši krāpti, vai arī paslepus doties uz austrumiem, lai apvienotos ar palīgspēkiem, ko kentaurs Rūnvits ved no Kēras Paravelas, un atgriezties, lai ar jauniem spēkiem stātos pretī pērtiķim un kalormeniem. Tiriāns labprātāk būtu devis priekšroku pirmajam plānam doma, ka jāļauj pērtiķim kaut brīdi ilgāk mocīt pavalstniekus, sagādāja ciešanas. Tomēr, raugoties no otras puses, punduru vakardienas uzvedība nozīmēja brīdinājumu. Nebija nekādas pārliecības par to, kā pavalstnieki izturēsies, pat ja tiem parādīs Āmurgalvu. Un ir vēl arī kalormenu karavīri, ar kuriem jārēķinās. Pēc Pogina domām, to tur ir ap trīsdesmit. Tiriāns nešaubījās, ka gadījumā, ja nārnieši nostāsies viņa pusē, viņām ar Dārgumu, bērniem un Poginu (uz Āmurgalvu nevarēja daudz paļauties) būs labas izredzes pretiniekus sakaut. Tomēr kas notiks, ja nārnieši, ieskaitot visus pundurus, gluži vienkārši sēdēs un noskatīsies? Vai pat nostāsies pret viņu? Risks ir pārāk liels. Turklāt nedrīkst aizmirst arī neskaidro Taša ēnu. Ko tā varētu nodarīt?