Pogins arī norādīja, ka nebūs nekāda nelaime, ja uz nedaudzām dienām pametīs pērtiķi, lai pats tiek galā ar savām grūtībām. Tagad viņam nebūs Amurgalvas, ko izvest ārā un parādīt. Diezin kādu pasaciņu viņš vai Rudais sacerēs, lai to izskaidrotu. Ja dzīvnieki ik vakaru pieprasīs, lai parāda Aslanu, un nekāda Aslana nebūs, tad, bez šaubām, pat lielākajam vientiesim radīsies aizdomas.
Galu gaļā visi nosprieda, ka visprātīgāk būs doties ceļā un mēģināt sastapties ar Rūnvitu.
Tiklīdz tika pieņemts šāds lēmums, brīnumainā kārtā visi kļuva daudz līksmāki. Godīgi sakot, man nešķiet, ka šāda garastāvokļa iemesls būtu bailes no cīņas (varbūt izņēmumi bija Džila un Jūstess), tomēr es uzdrošinos apgalvot, ka viņi visi dziļi sirdī bija ļoti priecīgi, ka nav jātuvojas vai vēl nav jātuvojas šausmīgajam radījumam ar putna galvu, kurš redzams vai neredzams droši vien klimst ap Staļļa pakalnu. Lai nu kā, mēs vienmēr jūtamies labāk, ja esam kaut ko izlēmuši.
Tiriāns sacīja, ka labāk vajadzētu atbrīvoties no masku tērpiem, jo nebūs patīkami, ja viņus noturēs par kalormeniem tad, iespējams, uzticīgie nārnieši, kas gadīsies ceļā, mestos viņiem virsū. Punduris, pagrābis no pavarda pelnus un paņēmis no trauka taukus, ko parasti izmantoja, lai ietaukotu zobenus un šķēpu uzgaļus, samaisīja visu pretīga izskata putrā. Viņi atbrīvojās no kalormenu ieročiem un devās lejup pie strauta. Nejaukais maisījums tomēr bija līdzīgs šķidrām ziepēm un putoja. Bija tīkams un omulīgs skats redzēt Tiriānu un abus bērnus, nometušos uz ceļgaliem pie ūdens un beržot skaustus vai pūšot prom izšļakstīto putu burbuļus. Tad viņi ar sarkanām, spīdīgām sejām devās atpakaļ uz torni līdzīgi ļaudīm, kas īpaši cītīgi mazgājušies pirms viesībām. Šoreiz viņi apbruņojās pēc nārniešu paražas ar taisniem zobeniem un trīsstūrainiem vairogiem.
Tā patiešām ir labāk! iesaucās Tiriāns. Es atkal jūtos kā īsts vīrietis.
Āmurgalva sirsnīgi lūdzās, lai viņu atbrīvojot no lauvas ādas. Viņš sacīja, ka tajā svīstot, turklāt uz muguras tā krokojoties un tāpēc esot neērti, turklāt viņš izskatoties muļķīgi. Tomēr visi sacīja, ka viņam tā jāpavalkājot vēl kādu laiciņu, jo gribēja parādīt ēzeli šajā ietērpā pārējiem dzīvniekiem, kaut gan vispirms nāksies tikties ar Rūnvitu.
No baložu un trušu gaļas bija atlicis tik maz, ka to līdzi ņemt nešķita vērts, taču sausie grauzdiņi gan ceļam noderēja. Tad Tiriāns aizslēdza torņa durvis, un līdz ar to šis viņu apciemojums beidzās.
Bija mazliet pāri diviem pēcpusdienā, kad pulciņš devās ceļā, un tā bija pirmā īsti siltā diena tajā pavasarī. Likās, ka jaunās lapiņas kopš iepriekšējās dienas krietni sazaļojušas, sniegpulkstenltes bija noziedējušas, toties šur tur uzplaukušas prīmulas. Caur kokiem lauzās slīpi saules stari, putni dziedāja, un visu laiku (kaut ari lielāko tiesu neredzamas) čaloja ūdens tērcītes. Bija gandrīz neiespējami domāt par šausmīgajiem biediem, tādiem kā Tašs. Bērni juta tā patiešām beidzot ir Nārnija. Pat Tiriānam ap sirdi kļuva vieglāk, un, ejot citiem pa priekšu, viņš dungoja senu nārniešu marša melodiju, kuras piedziedājums skanēja: "Dārdiet, bungas, dārdiet, bungas, Bungad bungadā!"
Aiz karaļa soļoja Jūstess ar punduri Poginu. Pogins stāstīja Jūstesam, kā Nārnijā sauc dažādus kokus, putnus un augus, kurus zēns vēl nepazina. Reizēm Jūstess savukārt pateica viņam, kā tos dēvē Anglijā.
Aiz viņiem tipināja Āmurgalva, tad Džila un Dārgums, kuri gāja cieši līdzās. Džila, varētu teikt, bija vienradzī gluži vai iemīlējusies. Meitene uzskatīja un daudz arī nekļūdījās -, ka viņš ir pats spīdīgākais, smalkjūtīgākais, maigākais, graciozākais dzīvnieks, kādu viņa jebkad satikusi, turklāt savā runā tik pieklājīgs un taktisks, ka gadījumā, ja sarunu biedrs nezinātu, tas diezin vai ticētu, cik nežēlīgs un briesmīgs Dārgums var būt kaujā.
Ai, cik tas ir jauki! iesaucās Džila. Tāpat vien pastaigāties. Kaut jel būtu vairāk šādu piedzīvojumu! Žēl, ka Nārnijā allaž gadās pārāk daudz notikumu!
Tomēr vienradzis meitenei paskaidroja, ka viņa stipri maldās. Viņš sacīja, ka Ādama un Ievas dēli un meitas ieradušies Nārnijā no pašu dīvainajām pasaulēm tikai tādos laika posmos, kad tajā notikuši nemieri un jukas, taču viņai neesot jāuzskata, ka tie te notiek vienmēr. Viņu apciemojumu starplaikos simtiem un tūkstošiem gadu aizritējuši, vienam miermīlīgam karalim nomainot citu miermīlīgu karali, līdz lāgā nevarējuši atcerēties šo karaļu vārdus vai saskaitīt, cik to bijis, un patiešām grūti bijis sameklēt kaut ko tādu, ko varētu iekļaut vēstures grāmatās. Un viņš turpināja stāstu par senām karalienēm un varoņiem, par kuriem Džila nekad neko nebija dzirdējusi. Viņš uzbūra karalienes Baltgalvītes tēlu viņa bija dzīvojusi Baltās Raganas laikā un Dziļziemi, kas bijusi tik skaista, ka pēc tam, kad ielūkojusies kādā mežezerā, viņas sejas atspulgs veselu gadu un vēl vienu dienu un nakti atmirdzējis no ūdens spoguļa. Viņš runāja par zaķi Mēnesskoku, kam bijušas tādas ausis, ka viņš, sēdēdams pie Katlezera līdzās pērkondimdošajam, lielajam ūdenskritumam, varējis sadzirdēt visu, ko cilvēki čukstot izrunājuši Kērā Paravelā. Viņš pastāstīja par karali Vētru, kas bijis paša pirmā karaļa Trenska pēcnācējs devītajā augumā, aizkuģojis uz tālajām austrumu jūrām un atbrīvojis Vientuļo salu iemītniekus no pūķa un kā pateicībā tie atdevuši viņam Vientuļās salas, lai uz mūžīgiem laikiem tās tiktu pievienotas Nārnijas karaļvalstij. Viņš runāja par veseliem gadsimtiem, kuru laikā visa Nārnijā bijusi tik laimīga. Toreiz vienīgie ievērības cienīgie notikumi, ko vērts atcerēties, bijuši deju vakari un svētki vai labākajā gadījumā turnīri. Ikviena diena un nedēļa toreiz bijusi skaistāka par iepriekšējo. Un, viņam turpinot, Džilas prātā izveidojās priekšstats par visiem šiem laimīgajiem gadiem, visām tūkstošgadēm, līdz varēja likties, ka viņa nolūkojas no augsta kalna uz bagātu, brīnišķīgi skaistu līdzenumu, kur netrūkst mežu, ūdeņu un labības lauku, kas stiepjas milzu tālumā un līdz ar to kļūst caurspīdīgi un neskaidri. Un viņa sacīja:
Zini, es ļoti ceru, ka mēs drīz nokārtosim tās grūtības ar pērtiķi un atgriezīsimies tajā labajā, parastajā dzīvē. Un tad, cerams, tādi laiki turpināsies mūžīgi, mūžīgi un vēlreiz mūžīgi. Mūsu pasaulei kādā jaukā dienā taču jābeidzas. Varbūt pašreizējā vēl nebeigsies. Ai, Dārgum, vai nebūtu laime, ja Nārnijā turpinātos arvien un arvien līdzīgi tiem laikiem, par kuriem tu stāstīji?
- Nē, māsiņ, atteica Dārgums. Visām pasaulēm pienāk savs gals, tā nav vienīgi paša Aslana pasaulei.
- Nu, sacīja Džila, es vismaz ceru, ka šā laikmeta gals vēl ir miljoniem, miljoniem un miljoniem gadu attālumā… Ei! Kāpēc mēs esam apstājušies?
Karalis, Jūstess un punduris nenovērsa acu no debesīm. Džila nodrebēja, atcerēdamās, kādas šausmas viņi jau redzējuši. Tomēr šoreiz nekā tamlīdzīga nebija. Putns bija mazs un zilo debesu fonā izskatījās melns.
- Pēc lidoņa kustībām varu apzvērēt, noteica vienradzis, ka tas ir runājošais putns.
- Es arī tā domāju, karalis piekrita. Tomēr vai tas ir draugs vai pērtiķa spiegs?
- Man liekas, kungs, sacīja punduris, tas izskatās pēc ērgļa Tāluredzētāja.