- Kas ir? viņa jautāja.
- Kas notiks, ja mūs te nobendēs?
- Nu, manuprāt, mēs tad būsim beigti.
- Es gribēju jautāt kas notiks mūsu pašu pasaulē? Vai mēs pamodīsimies un atkal atrādīsimies tajā vilcienā? Vai arī mēs gluži vienkārši pazudīsim un par mums vairs neviens neko nedzirdēs? Vai mēs būsim beigti Anglijā?
- Vai traks, es par to nemaz nebiju iedomājusies!
- Tas būs tīrais posts Pīteram un citiem, ja viņi būs redzējuši mūs mājam pa logu un tad, kad vilciens pienāks stacijā, mūs nekur nevarēs atrast. Vai ja atradīs divus… tas ir, ja mēs tur, Anglijā, būsim beigti?
- Vai dieniņ! izsaucās Džila. Tā nu gan ir drausmīga doma.
- Mums tas nebūtu drausmīgi, Jūstess iebilda. Mūsu tur nebūtu.
- Es gandrīz vēlos… nē, tomēr nevēlos, Džila sacīja.
- Ko tu gribēji teikt?
- Es grasījos teikt, ka vēlos, kaut mēs nekad nebūtu te nonākuši. Bet es to neteikšu, neteikšu, neteikšu! Pat ja mūs patiešām nogalēs. Es labāk gribu krist kaujā par Nārniju nekā kļūt veca muļķe mājās un varbūt pārvietoties invalīdu ratiņos, un visbeidzot tik un tā atdot galus.
- Vai arī pakļūt zem britu dzelzceļa vilciena riteņiem.
- Kāpēc tu tā saki?
- Nu, kad nāca tas trakais grūdiens tas, ar kuru mūs, šķiet, iemeta Nārnijā, es nodomāju, ka tas ir sākums dzelzceļa katastrofai. Tāpēc biju traki priecīgs, kad atradāmies te.
Kamēr Džila un Jūstess runāja par šo tematu, citi apsprieda savus plānus un pēc brīža vairs nejutās tik nelaimīgi. Tas notika tāpēc, ka tagad viņi gudroja, kas jādara jau šajā vakarā; doma par to, kāds liktenis piemeklējis Nārniju, doma, ka viss tās diženums un prieki beigušies, tika atbīdīta krietni tālākā smadzeņu stūrītī. Mirklī, kad viņi pārstās runāt, šī doma atkal uzpeldēs un viņi atkal jutīsies nelaimīgi, tāpēc viņi spriešanu turpināja.
Pogins īstenībā bija gluži priecīgs par gaidāmo nakts darbu. Viņš bija pārliecināts, ka mežakuilis un lācis, un droši vien visi suņi tūdaļ pārnāks viņu pusē, un nespēja noticēt, ka visi citi punduri turēsies pie Grifla. Turklāt cīņa ugunskura gaismā gan koku skupsnās, gan ārpus tām sniegs priekšrocības vājākajai pusei. Un, ja viņi šovakar spēs uzvarēt, vai arī tad savas dzīvības vajadzēs ziedot, pēc nedaudzām dienām stājoties pretī īstajai kalormenu armijai?
Kāpēc nepaslēpties mežos vai pat nedoties augšup uz rietumu tīreli aiz lielā ūdenskrituma un nedzīvot tur kā tādiem, kas ir ārpus likuma? Tad viņi pamazām varētu kļūt stiprāki un stiprāki, un dienu pēc dienas viņu rindas noteikti papildinās runājošie dzīvnieki un ārčenlendieši. Un beidzot viņi iznāks no slēptuves un padzīs kalormenus (kas tad jau būs zaudējuši modrību) no Nārnijas, un tā atdzims. Galu galā kaut kas ļoti līdzīgs bija noticis karaļa Miraza valdīšanas laikā.
Un Tiriāns to visu dzirdēja un nodomāja: "Bet kā ar Tašu?" Un ar sesto prātu sajuta, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks. Tomēr skaļi viņš to neteica.
Kad viņi nokļuva tuvāk Staļļa pakalnam, visi,
protams, apklusa. Tad sākās īstās paslēpes mežā. No mirkļa, kad viņi pirmoreiz ieraudzīja pakalnu, līdz brīdim, kad visi stāvēja staļļa aizmugurē, bija pagājis vairāk par divām stundām. Slapstīšanos mežā nevar pietiekami labi attēlot, ja tam nevelta milzumdaudz rindu. Pārgājiens no katra slēpņa uz
nākamo bija īpašs piedzīvojums, ko pārtrauca ļoti ilgi nogaidīšanas brīži, kā arī vairākas viltus trauksmes. Ja esi labs skauts vai laba gaida, tu droši vien zināsi, kā tas notiek. Apmēram saulrieta laikā visi sveiki un veseli atradās aslapu palmu biezoknī, jardus piecdesmit aiz staļļa. Visi uzkoda pa grauzdiņam un nolikās guļus.
Tad iestājās visnepatīkamākais posms gaidīšana. Sev par laimi, bērni vairākas stundas nogulēja miegā, taču viņi, protams, pamodās, kad nakts kļuva salta, un, kas bija pats ļaunākais, viņiem gribējās dzert, bet nebija ne mazākās iespējas kaut ko dzeramu dabūt. Āmurgalva gluži vienkārši stāvēja, sīki drebuļodams aiz uztraukuma, un neteica ne vārda. Tiriāns gan, pieglaudis galvu Dārguma sāniem, gulēja tik cieši, ka šķita viņš atrodas savā karaliskajā guļvietā Kērā Paravelā. Tad gonga skaņa viņu pamodināja. Viņš piecēlās sēdus un ieraudzīja, ka staļļa otrā pusē liesmo ugunskurs, un atģidās, ka liktenīgā stunda ir situsi.
- Dārgum, nobučo mani! viņš sacīja. Droši vien šī būs mūsu pēdējā nakts zemes virsū. Un, ja es kādreiz tevi lielākā vai mazākā mērā esmu aizvainojis, tagad, lūdzu, piedod man to!
- Mīļo karali, atteica vienradzis, es gandrīz varētu vēlēties, lai jūs to būtu darījis un es jums patiešām varētu piedot. Ardievu! Mēs kopā esam pieredzējuši daudz prieka. Ja Aslans man ļautu izvēlēties, es izraudzītos tādu pašu dzīvi, kāda man bijusi, un arī tādu nāvi, kurai mēs tagad ejam pretī.
Tad viņi pamodināja Tāluredzētāju, kas gulēja, pabāzis knābi zem spārna (izskatījās tā, it kā viņam nemaz nebūtu galvas), un zagšus tuvojās stallim. Āmurgalvu viņi pameta turpat aizmugurē, stallim pavisam tuvu (apveltījuši viņu ar laipniem vārdiem, jo tagad neviens vairs uz viņu nedusmojās), un piekodināja nekur neiet, līdz kāds atnāks viņam pakaļ. Pēc tam viņi ieņēma vietu staļļa vienā galā.
Ugunskurs, kas nesen bija iedegts, tikai tagad sāka palēnām liesmot. Tas atradās nedaudzu pēdu atstatumā no viņiem, un Nārnijas iemītnieku lielais pulks bija nometušies otrā pusē, tāpēc Tiriāns sākumā nevarēja savus pavalstniekus skaidri saskatīt, kaut arī, protams, redzēja daudzās acīs atspīdam uguns liesmas tāpat kā jūs redzat truša vai kaķa acīs atblāzmojam automašīnas priekšējo starmešu gaismas. Un tieši tad, kad Tiriāns atslīga savā vietā, gongs apklusa un kaut kur pa kreisi no karaļa parādījās trīs stāvi. Viens bija tārkāns Rižda, kalormenu kapteinis. Otrs bija pērtiķis. Ar vienu ķetnu viņš turējās pie tārkāna rokas un, nepārtraukti činkstēdams, purpināja:
Ne tik ātri, neejiet tik ātri, es nebūt neesmu vesels. Ak, mana nabaga galva! Šīs pusnakts sanāksmes vairs nav man pa spēkam. Pērtiķiem nav paredzēts naktīs palikt nomodā. Es taču neesmu ne žurka, ne sikspārnis ak, mana nabaga galva!
Pērtiķim otrā pusē, soļodams visai klusu un cienīgi, asti augstu izslējis, virzījās rudais-kaķis. Šis bariņš devās uz ugunskura pusi un bija tik tuvu Tiriānam, ka vienā mirklī būtu varējis viņu saskatīt, ja vien raudzītos pareizajā virzienā, tas ir, pa labi. Par laimi, viņi to nedarīja. Taču Tiriāns dzirdēja Riždu klusā balsī sakām Rudajam:
- Nu, kaķi, ieņem savu vietu! Pielūko, notēlo savu lomu labi!
- Mjau, mjau! Paļaujieties uz mani! atsaucās Rudais.
Tad viņi aizgāja otrpus ugunskuram un apsēdās kopā sanākušo dzīvnieku pirmajā rindā, tā sakot, publikā.
Patiesībā viss notiekošais stipri vien atgādināja teātri. Nārniešu pūlis bija līdzīgs skatītājiem, kas sēž savās vietās; nelielais zālainais klajums pašā staļļa priekšā izskatījās pēc dekorācijām skatuves dibenplānā, un Tiriāns ar saviem draugiem pārstāvēja ļaudis, kas lūr gar dekorāciju malu. Tas bija lielisks novērošanas punkts. Ja kāds no viņiem paspertu soli uz priekšu pilnajā gaismas lokā, visu acis nekavējoties pievērstos viņiem. Taču, kamēr viņi nekustīgi stāvēja staļļa gala sienas ēnā, varēja derēt simtu pret vienu, ka viņu klātbūtni nepamanīs.
Tārkāns Rižda aizvilka pērtiķi tuvāk ugunskuram. Abi pagriezās ar seju pret pūli, un tas, protams, nozīmēja, ka Tiriānam un viņa draugiem tika pagrieztas muguras.