- Ha-ha-hā! viņš irgojās. Man šķita, ka jums visiem dikti gribas redzēt Tašlanu vaigu vaigā! Vai pārdomājāt, ko?
Tiriāns nolieca galvu, lai dzirdētu vārdus, ko Džila pūlējās iečukstēt viņam ausī.
- Kā jums šķiet, kas patiesībā ir stallī? viņa vaicāja.
- Kas to lai zina? atteica Tiriāns. Visdrīzāk, domājams, ka divi kalormeni katrs savā pusē ar zobeniem, gatavi cirtienam.
- Vai jums neliekas, minstinājās Džila, ka tas varētu būt… ziniet… tas šaušalīgais radījums, ko mēs redzējām?
- Pats Tašs? atčukstēja Tiriāns. Kā lai to uzzina? Saņem dūšu, bērns, mēs visi atrodamies īstā Aslana ķepās!
Tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Vēsā, skaidrā balsī ierunājās Rudais. Izklausījās, ka viņš nemaz nav satraukts.
- Ja vēlaties, iešu es.
Visi klātesošie pagriezās un ieurbās ar skatienu kaķī.
- Ievērojiet viņu veiklās viltības, valdniek! Pogins brīdināja karali. Nolādētais runcis ir iesaistīts sazvērestībā, viņš atrodas pašā tās centrā. Lai kas arī būtu stallī, viņu neaiztiks, lieku galvu ķīlā. Rudais iznāks atkal ārā un gvelzis, ka redzējis kādu brīnumu.
Taču Tiriāns nepaspēja viņam atbildēt. Pērtiķis aicināja runci iznākt priekšā.
- Vei-vei! pērtiķis iesaucās. Tātad tu, vīzdegunīgais minci, vēlies ieskatīties viņa vaigā? Uz priekšu! Atvēršu tev durvis. Nevaino mani, ja izbīlī skriesi ārā, atpakaļ neatskatoties. Tā ir tava darīšana.
Kaķis piecēlās un iznāca no savas vietas pūlī, uzpūtīgi un klīrīgi cilādams ķepas, asti gaisā izslējis. Katrs matiņš viņa spīdīgajā kažokā atradās savā vietā. Viņš devās uz priekšu, līdz bija pasoļojis garām ugunskuram un atradās tik tuvu viņiem, ka Tiriāns no savas vietas, kur stāvēja, atspiedies ar plecu pret staļļa gala sienu, varēja ielūkoties dzīvniekam tieši acīs. Lielie, zaļie redzokli nemirkšķinājās. ("Vienā vēsā mierā," nomurmināja Jūstess. "Zina, ka nav no kā baidīties.") Pērtiķis, ķiķinādams un vaibstīdamies, klumpačoja kaķim līdzās, tad pastiepa roku, atvilka vaļā aizbīdni un atvēra durvis. Tiriānam likās, ka runcis, ieiedams pa durvīm tumsā, murrā.
- Ai-ai-vai-mjauū!
Baismīgākie ņaudieni, kas jebkad bijuši dzirdami, lika visiem satrūkties. Ja kādreiz esat pamodušies nakts vidū, kaķiem ķildojoties vai mīlējoties uz jumtiem, jūs tādas skaņas pazīstat.
Taču tobrīd atskanējušās bija briesmīgākas. Rudais, drāzdamies vēja ātrumā, izskrēja ārā no staļļa, nogāzdams pērtiķi garšļaukus. Ja nezinātu, ka tas ir kaķis, redzamo varētu uzskatīt par rudi sārtu zibens šautru. Rudais aizšāvās pāri zāles laukumam atpakaļ pūlī. Kaķim, kas atrodas tādā stāvoklī, neviens nevēlas gadīties ceļā. Bija redzams, kā dzīvnieki bēg no viņa, stumdīdamies gan uz labo, gan uz kreiso pusi. Rudais uzskrēja kokā un apsviedās apkārt, un tagad karājās ar galvu uz leju. Aste izspūra arvien vairāk un beigās bija gandrīz tikpat resna kā viss ķermenis, acis šķita līdzīgas zaļas uguns pilnām apakštasītēm, ik matiņš uz muguras bija saslējies stāvus.
- Es atdotu visas pasaules bagātības, čukstēja Pogins, lai uzzinātu, vai tas lops tikai izliekas, vai arī patiešām tur atrada kaut ko tādu, kas sadzina viņam dūšu papēžos!
- Mieru, draugs! brīdināja Tiriāns, jo kalorme-
nu kapteinis stāvēja, sačukstēdamies ar pērtiķi, un karalis gribēja šo sarunu dzirdēt. Tas viņam neizdevās, viņš saklausīja vienīgi pērtiķa čukstus: "Mana galva, mana galva." Tomēr karalis sliecās uz domām, ka šie abi ir gandrīz tikpat apmulsuši par kaķa uzvedību kā viņš pats.
- Nu, Rudais, kapteinis ierunājās. Beidz trokšņot! Pastāsti viņiem, ko tu redzēji!
- Ai-ai-vai-mjauū! kaķis brēkāja.
- Vai tevi nesauc par runājošo dzīvnieku? noprasīja kapteinis. Izbeidz taču savu velnišķīgo vēkšķēšanu un runā!
Sekoja kaut kas baismīgs Tiriāns (un arī pārējie) nešaubījās, ka runcis pūlas kaut ko izteikt, tomēr no mutes neatskanēja nekas cits kā vien parastie, pretīgie kaķa brēcieni, kas dzirdami no jebkura nikna vai pārbiedēta veca runča Anglijas namu pagalmos. Un, jo ilgāk viņš ņerkstēja, jo mazāk atgādināja runājošu dzīvnieku. Arī citiem izlauzās nemierīgi šņuksti un īsi, spalgi spiedzieni.
- Paklau, paklau! atskanēja lāča balss. Viņš vairs nevar parunāt. Viņš aizmirsis runāt! Viņš atkal kļuvis par mēmu lopiņu. Paskatieties uz viņa purnu!
Visi redzēja, ka tā ir patiesība. Un tad ik nārnieti sagrāba trakas bailes. Jo ikvienam no viņiem gan cālēna, gan kucēna, gan plēsīga zvēra mazuļa vecumā bija mācīts, kā Aslans pasaules sākumā Nārnijas dzīvniekus pārvērtis par runājošiem dzīvniekiem un brīdinājis: ja viņi neuzvedīšoties, kā klājas, tad kādu dienu atkal kļūs par nabaga nesaprātīgiem lopiem, kādi sastopami citās zemēs.
- Un tagad tāds liktenis piemeklē mūs! viņi vaimanāja.
- Žēlastību! Žēlastību! dzīvnieki gaudoja. Glāb mūs, augstais Viltniek, esi vidutājs starp mums un Aslanu, tev jāiet iekšā pašam un jāaizlūdz par mums! iMēs neuzdrošināmies to darīt, neuzdrošināmies, un viss…
Rudais uzrāpās vēl augstāk kokā un pazuda. Neviens viņu vairs nekad nav redzējis.
Tiriāns stāvēja, uzlicis roku zobena rokturim un noliecis galvu. Šīsnakts drausmas bija viņu apstulbinājušas. Brīžiem viņš nodomāja, ka vislabākais būtu tūdaļ izraut zobenu un mesties virsū kalormeniem, tomēr nākamajā mirklī viņam šķita, ka prātīgāk būtu pagaidīt un pavērot, kā notikumi risinās tālāk. Un tad nāca jauns pavērsiens.
- Mans tēvs, atskanēja skaidra, skaļa balss no pūļa kreisās puses. Tiriāns tūlīt apjauta, ka runā viens no kalormeniem, jo Tišroka armijā karavīri savus priekšniekus uzrunā "mans pavēlniek", bet virsnieki savus augstākos pavēlniekus ar vārdiem "mans tēvs". Džila ar Jūstesu to nezināja, bet, palūkojušies vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, runātāju ieraudzīja cilvēkus pūļa malās, protams, varēja saskatīt vieglāk nekā bara vidū, kur ugunskura kvēle visu apkārtni gremdēja tumsā. Runātājs bija jauns, stalts, slaids un savā tumsnējā, augstprātīgajā, kalormeniskajā izskatā pat skaists.
- Mans tēvs, viņš uzrunāja kapteini. Es arī vēlos ieiet iekšā.
- Liecies mierā, Emet! teica kapteinis. Kas tev prasījis padomu? Vai puikam pieklājas vērt vaļā muti?
- Mans tēvs, teica Emets, es patiešām esmu jaunāks par tevi, tomēr manās dzīslās rit tādas pašas tārkānu asinis kā tev, un arī es esmu Taša kalps. Tāpēc…
- Klusē! noskaldīja tārkāns Rižda. Vai es neesmu tavs kapteinis? Tev stallī nekas nav meklējams. Tas domāts nārniešiem.
- Nē, mans tēvs, Emets pretojās. Tu sacīji, ka viņu Aslans un mūsu Tašs esot viens un tas pats. Ja tā ir taisnība, tad tur iekšā ir pats Tašs. Un kālabad tu saki, ka man gar viņu nav nekādas daļas? Es labprāt mirtu kaut tūkstoš nāvēs, ja vien varētu kaut reizi uzlūkot Taša vaigu.
- Tu esi muļķis un itin nekā neapjēdz! teica
tārkāns Rižda. Te ir runa par augstām lietām.
Emeta vaibsti kļuva bargāki.
- Tātad nav taisnība, ka Tašs un Aslans ir viens un tas pats? viņš noprasīja. Vai pērtiķis mums melojis?
- Protams, viņi ir viens un tas pats, bilda pērtiķis.
- Apzvēri to, pērtiķi! Emets pieprasīja.
-Ak tu dieniņ! smilkstēja Viltnieks. Kaut jel jūs visi liktu mani mierā! Man nudien sāp galva. Jā, jā, es to apzvēru!
- Tādā gadījumā, mans tēvs, sacīja Emets, es noteikti esmu izlēmis iet iekšā.