- Ar lielāko patiku, valdniek! atsaucās smalkās balstiņas.
Pavēcinājuši astes, sīkie aszobji pazuda.
Tiriāns, siltu jūtu pārņemts, brīdi lūkojās viņiem nopakaļ. Tomēr laiks urdīja domāt par kaut ko citu. Tārkāns Rižda jau izkliedza savas pavēles.
- Uz priekšu! viņš sauca. Ja varat, saņemiet viņus visus dzīvus un vai nu iemetiet, vai iedzeniet stallī! Kad visi būs iekšā, mēs pieliksim stallim uguni un upurēsim viņus lielajam dievam Tašam.
"Oho!" Tāluredzētājs pie sevis nodomāja. "Tātad tā viņš cer iemantot Taša piedošanu par savu neticību."
Ienaidnieku rinda tajā bija apmēram puse Riždas spēku tagad devās uz priekšu, un Tiriānam atlika pavisam maz laika, lai dotu savas pavēles.
Džila, skrien ārā uz kreiso pusi un mēģini nošaut, cik vien tev iespējams, pirms viņi mūs sasniedz! Mežakuilis un lācis lai turas viņai līdzās! Pogins man pa kreisi, Jūstess pa labi! Noturi labo flangu, Dārgumi Palīdzi viņam, Āmurgalviņ, liec lietā savus nagus! Lido un meties virsū ar knābi, Tāluredzētāj! Jūs, suņi, stājieties cieši aiz mums! Kad būs sākta cīņa ar zobeniem, iejaucieties viņu rindās. Ar Aslana palīgu!
Jūstess stāvēja, sirdij pukstot kā negudrai, izmisīgi cerēdams, ka drosme viņu nepametīs. Viņš nekad nebija redzējis kaut ko tādu (kaut arī
atcerējās gan pūķi, gan jūras čūsku), kas tā stindzinātu asinis kā šī melnīgsnējo, spožacaino vīru rinda. Tajā ietilpa piecpadsmit kalormenu, kāds Nārnijas runājošais vērsis, viltniece lapsa un miesaskārīgs satīrs. Tad viņš izdzirda pa kreisi kaut ko nožvakstam un nožvīkstam, un viens no kalormeniem nokrita, tad žvīkstoņa un žvikstoņa atkārtojās vēlreiz, un nokrita satīrs.
- Lieliski, meitiņ! atskanēja Tiriāna balss, bet tad ienaidnieks sāka uzbrukumu.
Jūstess tā arī nekad nespēja atsaukt atmiņā, kas noticis nākamo divu minūšu laikā. Viss šķita līdzināmies sapnim (tādam kā tad, kad jums sacēlusies augsta temperatūra), līdz no tālienes atskanēja tārkāna Riždas balss:
- Atkāpties! Šurp, atpakaļ un pārkārtoties!
Tad Jūstesam atgriezās apziņa, un viņš ieraudzīja kalormenus drāžamies atpakaļ pie savējiem. Tomēr ne visus. Divi, Dārguma raga caurdurti, gulēja bez dzīvības, vēl vienu bija nogalinājis Tiriāna zobens. Lapsa gulēja beigta pie viņa kājām, un Jūstess prātoja, vai tiešām to nekaitīgu padarījis viņš pats. Arī vērsis gulēja zemē Džila bija iešāvusi viņam acī bultu, un sānā dziļu brūci bija iecirtis mežakuiļa ilknis. Tomēr arī pašu pusē bija zaudējumi. Trīs suņi bija nogalināti, un ceturtais smilkstēdams kliboja uz trim kājām cīnītāju aizmugurē. Lācis gulēja zālē, tik tikko kustēdamies. Tad, sakopojis pēdējos spēkus, viņš dobjā rīkles balsī norūca:
- Es… es nesaprotu… nolaida lielo galvu uz velēnas tik klusu kā bērns, kas dodas pie miera, un vairs nepakustējās.
Patiesībā pirmais uzbrukums izrādījās neveiksmīgs. Likās, ka Jūstess nespēj par to priecāties viņš bija briesmīgi izslāpis, turklāt stipri sāpēja rokas delms.
Sakautajiem kalormeniem aizvelkoties atpakaļ pie sava komandiera, punduri ņēmās par tiem zoboties.
- Vai pietika, melnģīmji? viņi klaigāja. Vai tad nepatika? Kāpēc jūsu dižais tārkāns nenāk un necīnās pats, kāpēc sūta nāvē jūs? Nabaga velnaģīmji!
- Punduri! uzsauca Tiriāns. Nāciet šurp un laidiet darbā zobenus, nevis mēles! Vēl ir laiks. Nārnijas punduri! Es zinu, ka jūs labi protat kauties. Aplieciniet no jauna savu uzticību!
- Ko neteiksi! zobojās punduri. Diezin vai! Jūs esat tādi paši blēži kā tie otrie. Mums nekādi karaļi nav vajadzīgi. Punduri ir par punduriem. Bē!
Tad sāka rībēt bungas. Šoreiz tās bija nevis punduru bungas, bet kalormenu lielās vēršādas bungas. Bērni jau kopš paša sākuma nespēja paciest šo skaņu. Bum-bum-bumbada-bum tās dunēja. Taču viņiem tās būtu likušās vēl neciešamākas, ja viņi zinātu, ko šī skaņa nozīmē. Tiriāns to zināja. Tā nozīmēja, ka kaut kur tuvumā atrodas citas kalormenu vienības un tārkāns Rižda sauc tās pailgā. Tiriāns skumji saskatījās ar Dārgumu. Viņos tikko bija modusies cerība, ka šovakar varētu uzvarēt, taču, ja ienaidnieka spēki papildinātos, ar viņiem būtu cauri.
Tiriāns izmisis palūkojās apkārt. Vairāki nārnieši stāvēja kalormenu barā vai nu tā bija nodevība, vai arī viņi patiešām baidījās no "Tašlana". Citi sēdēja nekustīgi, stīvi vērdamies notiekošajā, acīmredzot negrasldamies pievienoties ne vienai, ne otrai pusei. Taču dzīvnieku skaits bija krietni sarucis, pulciņš likās tapis mazāks. Droši vien vairāki kaujas laikā gluži vienkārši bija paklusām aizlavījušies projām.
Bum-bum-bungada-bum skanēja baismi dobjā rīboņa. Tad tajā pamazām ievijās cita skaņa.
- Klau! uzsauca Dārgums.
- Skat! vedināja Tāluredzētājs.
Pēc mirkļa vairs nebija šaubu, ko tas nozīmē. Kāju nagiem rībot, atmestām galvām, ieplestām nāsīm, krēpēm plīvojot, kalnup auļoja vairāk nekā divdesmit runājošo zirgu. Grauzēji un krimtēji savu darbu bija paveikuši.
Punduris Pogins un bērni pavēra muti, lai uzgavilētu, taču gaviles tā arī neatskanēja. Gaiss pēkšņi pildījās ar stobru stiegru strinkšķiem un bultu spindzoņu. Šāvēji bija punduri, un Džila kādu mirkli lāgā nejaudāja noticēt savām acīm viņi šāva uz zirgiem. Punduri ir nepārspējami strēlnieki. Zirgs pēc zirga vēlās zemē. Neviens no šiem cildenajiem dzīvniekiem karali nesasniedza.
- Nelieši! iebrēcās Jūstess, palēkdamies gaisā aiz niknuma. Nešķīstie, pretīgie, nodevīgie mazie neģēļi!
Pat Dārgums ierosināja:
- Vai man noķert tos pundurus, kungs, un katrā piegājienā uzdurt pa desmitam uz mana raga?
Taču Tiriāns ar akmenscietu seju noskaldīja:
- Dārgum, stāt! Un, ja tev, mīļumiņ, nāk raudiens (tas bija domāts Džilai), tad pagriez seju sānis, lai nesamirkst stopa stiegra. Esi mierā, Jūstes! Nelamājies kā tirgus sieva! Neviens karavīrs nelamājas. Jārunā pieklājīgi, citādi saņem kāvienu.
Taču punduri savukārt ņēmās ņirgāties par Jūstesu.
- Tas tev bija pārsteigums, vai ne, puisīt? Tev likās, ka mēs esam jūsu pusē, ko? Nekā nebija! Mums nevajag nekādus runājošos zirgus. Mēs negribam, lai kāds uzvarētu ne jūs, ne tā otra banda. Mēs neļausim, lai mūs apmāna! Punduri ir par punduriem.
Tārkāns Rižda joprojām runājās ar saviem vīriem, neapšaubāmi gatavodamies nākamajam uzbrukumam un droši vien nožēlodams, ka nav jau pirmajā paņēmienā sūtījis kaujā visus spēkus. Bungas joprojām rībēja. Tad Tiriāns ar draugiem, sev par šausmām, izdzirda it kā no tālienes nākam daudz klusākus atbildes rībienus. Vēl viena kalormenu vienība bija izdzirdusi Riždas signālu un steidzās viņam palīgā. No Tiriāna sejas jūs neapjaustu, ka tobrīd viņš bija atmetis visas cerības.
- Klausieties! viņš lietišķā balsī čukstēja.
- Mums jāuzbrūk viņiem tagad, pirms šiem neliešiem nav pienācis pastiprinājums.
- Ņemiet vērā, kungs, sacīja Pogins, ka te mums aizmugurē ir biezu dēļu siena. Ja iesim uz priekšu, vai mūs neielenks un nepieliks zobenu asmeņus starp lāpstiņām?
- Es teiktu tāpat kā tu, punduri, sacīja Tiriāns.
- Bet vai viņi neplāno tieši to iedzīt mūs stallī? Jo tālāk būsim no bīstamajām durvīm, jo labāk.
- Karalim taisnība, sacīja Tāluredzētājs.
Katrā ziņā jātiek projām no tā nolādētā staļļa un mošķa, kas tajā mīt.