- Jā, darīsim gan tā, sacīja Jūstess. Man apriebies uz to skatīties.
- Labi, noteica Tiriāns. Tagad palūkojieties pa kreisi! Jūs redzat lielu klinti, kas mirdz balta kā uguns apspīdēts marmors. Vispirms metīsimies virsū šiem kalormeniem. Tu, meitenīt, paiesi no mums tālāk, pa kreisi, un šausi, cik vien ātri spēsi, uz viņu rindām, savukārt tu, ērgli, metīsies viņiem sejā no labās puses. Pa to laiku mēs, pārējie, dosimies pret viņiem triecienā. Kad būsim tik tuvu, Džila, ka tu uz viņiem vairs nevarēsi šaut, jo kļūs bīstami, ka bultas var ķert mūs, ej atpakaļ uz balto klinti un gaidi! Pārējie lai tur ausis vaļā pat cīņas karstumā! Mums nedaudzu minūšu laikā jāpiespiež viņi bēgt, jo mūsu ir mazāk. Tiklīdz es saukšu "atpakaļ!", metieties uz balto klinti pie Džilas klints aizsargās mūs no aizmugures, un kādu brītiņu varēsim uzelpot. Aiziet, Džila!
Juzdamās drausmīgi vientuļa, Džila paskrēja pēdu divdesmit, paspēra labo kāju atpakaļ, kreisouz priekšu un uzsprauda uz stiegras bultu. Kaut jel tik ļoti nedrebētu rokas!
- Galīgi nederīgs šāviens! viņa izsaucās, kad pirmā bulta aizlidoja uz ienaidnieka pusi, bet pāri viņu galvām. Taču jau nākamajā mirklī viņa bija uzspraudusi otru. Meitene zināja, ka vissvarīgākais ir ātrums. Džila redzēja kaut ko lielu un melnu ietriecamies kalormenu sejās. Tas bija Tāluredzētājs. Pirmāk viens vīrs, tad vēl viens nometa zobenu un piespieda plaukstas pie acīm, lai tās aizsargātu. Tad kādu kalormenu ķēra viņas bulta, un nākamā tika nārniešu vilkam, kas acīmredzot bija pievienojies ienaidniekam. Tomēr viņa bija raidījusi šāvienus tikai pavisam īsu brītiņu, kad jau vajadzēja apstāties. Tiriāns ar savējiem brāzās pret ienaidniekiem kā simt jardu skrējienā. Suņiem dobji rejot, tika laisti darbā dzalkstoši zobeni, mežakuiļa ilkņi un Dārguma rags. Džila brīnījās, redzēdama, cik nesagatavoti šķiet kalormeni. Viņa neapjauta, ka par to var pateikties viņas un ērgļa paveiktajam darbam. Visai maz ir tādu karavīru, kas spētu cieši lūkoties uz priekšu, ja no vienas puses viņiem sejā lidotu bultas, bet no otras puses knābtu ērglis.
Ek, labi darīts. Labi darīts! Džila iesaucās.
Karaļa kaujinieki spraucās tieši iekšā ienaidnieka rindās. Vienradzis mētāja cilvēkus, itin kā ar dakšām mētātu siena klēpjus. Džilai (kas par zobena lietošanu neko daudz nezināja) likās, ka pat jūstess cīnās lieliski. Suņi kampa kalormenus aiz rīkles. Plāns izdosies! Tā nu beidzot būs uzvara…
(auzdama, ka notiek kaut kas asinis stindzinošs, Džila pamanīja kādu dīvainību. I.ai gan kalormeni no katra nārniešu zobena cirtiena krita, rādījās, ka ienaidnieku skaits nemazinās. Patiesībā viņu tagad bija vairāk nekā cīņas sākumā. Ar katru mirkli viņu pulks pieauga. Tie skrēja šurp no visām pusēm. Jauni kalormeni. Bruņoti ar šķēpiem! Viņu bija tik liels pulks, ka Džila gandrīz nespēja saskatīt pati savus draugus. Tad viņa izdzirda saucienu: Atpakaļ! Atkāpties uz klinti! Ienaidnieka spēki bija pastiprināti. Bungas savu darbu padarījušas.
.
Divpadsmitā nodaļa Iekša pa staļļa durvīm
Džilai jau sen būtu vajadzējis atgriezties pie baltās klints, taču viņa, uztraukumā vērojot kauju, šo rīkojuma daļu bija galīgi piemirsusi. Nu viņa to atcerējās. Meitene steigšus pagriezās, metās skriet un nonāca tur tikai īsu mirkli pirms citiem. Notika tā, ka viņi visi uz īsu bridi bija uzgriezuši muguru ienaidniekam. Sasnieguši klinti, visi apsviedās apkārt. Skatienam pavērās drausmīga aina. Kāds kalormens joņoja uz staļļa durvīm, nesdams kaut ko tādu, kas spārdījās un rāvās ārā. Kad skrējējs nonāca starp nārniešu pulciņu un ugunskuru, viņiem radās iespēja gan skaidri saskatīt nesēju, gan arī to, kuru vīrs nes. Tas bija Jūstess.
Tiriāns ar vienradzi metās zēnu glābt. Tomēr kalormens tagad atradās krietni tuvāk durvīm nekā viņi. Pirms glābēji noskrēja pusi ceļa, neģēlis jau bija iemetis Jūstesu stallī un aizcirtis aiz viņa durvis. Pusducis kalormenu arī tūdaļ aiz viņiem pieskrēja pie staļļa. Viņi nostājās rindā brīvajā laukumā staļļa priekšā. Tagad tam vairs nevarēja tikt klāt.
Džila pat tajā brīdī atcerējās, ka galva jāpagriež uz sāniem un nedrīkst to pārāk tuvināt lokam.
- Ja arī es nespēju nepinkšķēt, stiegrai kļūt slapjai es neļaušu, viņa teica.
- Sargies no bultām! Pogins pēkšņi brīdināja.
Visi pieliecās un pavilka bruņucepuru priekšējās
plātnes pār degunu. Suņi aizmugurē pieplaka pie zemes, tomēr, kaut arī nedaudzas bultas atlidoja uz viņu pusi, kļuva skaidrs, ka uz viņiem nešauj. Grifls ar saviem punduriem atkal lika lietā savus stopus. Šoreiz tie vienā mierā mērķēja uz kalormeniem.
- Šaujiet rakstā, zēni! auroja Grifls. Visi kopā! Uzmanieties! Melnģīmji mums vajadzīgi tikpat maz, cik pērtiķi vai lauvas, vai karaļi! Punduri ir par punduriem!
Lai kas būtu sakāms par punduriem, neviens nevarētu teikt, ka tie neuzvedas drosmīgi. Viņi viegli būtu varējuši aizmukt uz kādu drošāku vietu. Tomēr tie uzskatīja, ka pareizāk ir palikt, nomaitājot abās pusēs tik daudz karotāju, cik vien iespējams; izņēmums bija gadījumi, kad abas puses bija tik laipnas, ka aiztaupīja pūles punduriem, žmiegdamas viena otru. Punduri vēlējās Nārniju sev.
Vienu gan viņi varbūt nebija ņēmuši vērā, proti, ka zirgiem nebija nekāda pārsega, turpretī kalormenus sargāja bruņas. Kalormeniem bija ari vadonis.
Atskanēja tārkāna Riždas skaļā balss:
- Trīsdesmit no jums lai uzmana tos muļķus pie baltās klints! Pārējie sekos man. Mēs pārmācīsim tos zemes urķus.
Tiriāns ar saviem draugiem pēc kaujas joprojām nebija atvilkuši elpu un, pateicīgi par nedaudzajām atpūtas minūtēm, stāvēja un noskatījās, kā tārkāns ved savus vīrus pret punduriem. Tā bija savāda aina. Ugunskurs vairs nedega tik gaiši tā liesmas bija noplakušas, un ogles kvēloja tumšākā sārtumā. Ciktāl bija saskatāms, visā sanāksmes laukumā šobrīd atradās vienīgi punduri un kalormeni. Tādā apgaismojumā lāgā nevarēja izšķirt, kas notiek. Pēc skaņas it kā varēja nojaust, ka punduri drosmīgi aizstāvas. Tiriāns dzirdēja Griflu bezdievīgi lādamies, savukārt tārkāns reizēm uzkliedza:
- Saņemiet viņus pēc iespējas vairāk dzīvus! Saņemiet dzīvus!
Lai būtu kāda būdama, kauja ilgi tā nevilkās. Troksnis norima. Džila ieraudzīja tārkānu atgriežamies pie staļļa; viņam sekoja vienpadsmit vīru, vilkdami līdzi vienpadsmit sasaistītu punduru. (Vai pārējie nogalināti, vai daži, iespējams, izmukuši, tā arī palika nezināms.)
- Iemetiet viņus Taša svētnīcā! tārkāns Rižda pavēlēja.
Un, kad vienpadsmit punduru cits pēc cita bija vai nu iemesti, vai ar kāju spērieniem iegrūsti tumšajā durvju ejā un durvis atkal aizcirstas, viņš zemu paklanījās staļļa priekšā un sacīja:
- Šie arī ir upuri tava altāra liesmām, valdniek Taš!
Visi kalormeni, pagriezuši zobenus plakaniski, klaudzināja ar tiem pa vairogiem un klaigāja:
- Taš! Taš! Lielais dievs Taš! Nepielūdzamais Taš! (Tobrīd vairs neviens nepieminēja muļķīgo salikteni "Tašlans".)
Mazais pulciņš pie baltās klints vēroja šīs izdarības un sačukstējās savā starpā. Viņi bija atraduši ūdens strūkliņu, kas ritēja pa klinti, un visi kāri padzērušies Džila, Pogins un karalis, satecinājuši valgmi riekšavās, turpretī četrkājainie laka no nelielas peļķītes, kas bija izveidojusies klints pakājē. Viņi bija tik izslāpuši, ka tas šķita visgardākais dzēriens, kāds jebkad mūžā baudīts, un, kamēr tas tika dzerts, visi jutās bezgala laimīgi un ne par ko citu nemaz nespēja domāt.