- Man ir tāda nojauta, sacīja Pogins, ka mēs visi cits pēc cita pirms rītausmas ieiesim pa šīm tumšajām durvīm. Varu nosaukt simt citu nāves ceļu, pa kuriem ietu ar lielāku prieku nekā šis.
- Tās patiešām ir nežēlīgas durvis, piekrita
Tiriāns. Izskatās vairāk pēc rīkles.
- Vai dieniņ, vai mēs nevaram darīt kaut jel ko, lai tā nenotiktu? satriekta vaicāja Džila.
- Ne, jauko draudzenīt! atteica Dārgums, maigi pieskardamies meitenei ar purnu. Mums rās var izrādīties durvis uz Aslana valstību, un šovakar mēs ēdīsim pie Viņa galda.
Tārkāns Rižda uzgrieza muguru stallim un lēni piegāja un nostājās baltās klints priekšā.
- Klausieties! viņš sacīja. Ja mežakuilis, suņi un vienradzis pārnāks manā pusē un padosies manā žēlastībā, es dāvāšu viņiem dzīvību. Mežakuilis dosies uz krātiņu Tišroka dārzā, suņi uz Tišroka suņukūtīm, bet vienradzis pēc tam, kad es būšu nozāģējis viņa ragu, vilks divričus. Turpretī ērglis, bērni un tas, kas bija karalis, šonakt taps upurēti Tašam.
Vienīgā atbilde bija rūcieni.
- Ķerieties klāt, karavīri! tārkāns mudināja. Nomaitājiet lopus, taču divkājainos saņemiet gūstā dzīvus!
Un tad sākās pēdējā Nārnijas karaļa pēdējā kauja.
Tas, kas to lēma bezcerīgam galam, nemaz nerunājot par ienaidnieku skaitu, bija šķēpi. Kalormeniem, kas gandrīz kopš sākta gala bija turējušies kopā ar pērriķi, cīņas sākumā to nebija, jo viņi bija ieradušies Nārnijā pa vienam vai divatā, izlikdamies par miermīlīgiem tirgoņiem, tāpēc, protams, šķēpus sev līdzi nenesa, jo šķēps nav lieta, ko var paslēpt. Jaunpienācēji droši vien ieradās vēlāk pēc tam, kad pērtiķis jau bija nostiprinājies un kalormenu karakalpi varēja staigāt neslēpdamies. Tieši šķēpi izrādījās izšķirīgie. Ar garu šķēpu var nodurt mežakuili, pirms cilvēks nokļūst zvēra ilkņos, un vienradzi, pirms uzbrucēju sasniedz zirga rags, ja divkājainais rīkojas ļoti ātri un nezaudē galvu. Tagad vienā augstumā notēmētie šķēpi ielenca Tiriānu un viņa pēdējos draugus. Nākamajā mirklī visi kāvās uz dzīvību un nāvi.
Vienā ziņā nebija tik briesmīgi, kā jūs varētu iztēloties. Kad jūs līdz pēdējai iespējai liekat lietā visus savus muskuļus te notupdamies, lai jūs neķertu šķēpa uzgalis, te pārlecot tam pāri, te palecoties uz priekšu, atvelkoties atpakaļ, ātri pagriezdamies apkārt, jums nav daudz laika just bailes vai skumjas. Tiriāns apzinājās, ka patlaban citiem nekādi nevar palīdzēt, ka viņiem lemts mirt reizē. Viņš neskaidri manīja, kā vienā pusē nokrīt mežakuilis, bet otrā, spēkus nežēlodams, cīnās Dārgums. Pašķielējis ar vienu acs kaktiņu, viņš pamanīja bet tikai pamanīja -, kā milzīgs kalormens kaut kur aizvelk aiz matiem satverto Džilu. Taču domāt viņš par to gandrīz vai nedomāja. Vienīgā doma bija, kā pārdot savu dzīvību par visdārgāko cenu. Ļaunākais bija nespēja noturēties vietā, no kuras viņš bija sācis, pie baltās klints. Vīrs, kurš cīnās pret duci ienaidnieku vienlaikus, ir spiests izmantot iespējas, kad vien tās pagadās, viņam jāmetas uz priekšu, kad vien viņš ierauga, ka nav aizsargāts ienaidnieka kakls vai krūtis. Ļoti nedaudzi cirtieni var jūs aizvirzīt krietni tālu no vietas, kur esat atradies sākumā. Tiriāns drīz manīja, ka nokļūst arvien tālāk un tālāk pa labi tuvāk stallim. Prātā pazibēja neskaidra doma, ka labāk būtu turēties no tā tālāk. Taču šajā mirklī viņš nespēja atcerēties, kāpēc īsti tā jādara. Un, lai kā arī būtu, viss tik un tā ritēja savā gaitā.
Pēkšņi viss kļuva pilnīgi skaidrs. Viņš redzēja, ka cīkstās ar pašu tārkānu. Ugunskurs (kas nu no tā bija atlicis) atradās tieši priekšā. Tiriāns kāvās pašā staļļa durvju ejā, jo durvis bija atrautas vaļā un divi kalormeni tās turēja, gatavi aizcirst brīdī, kad Tiriāns būs ievilkts iekšā. Nu viņš atcerējās itin visu un aptvēra, ka ienaidnieks tīšām no paša kaujas sākuma viņu virzījis uz staļļa pusi. Tagad, par to domādams, viņš joprojām cīnījās no visa spēka.
Galvā iešāvās jauna doma. Tiriāns nometa zobenu, brāzās uz priekšu, notupās zem tārkāna vēzētā līkā zobena un atlēca atpakaļ stallī, saukdams:
Nāc iekšā un tiecies ar Tašu pats!
Atskanēja apdullinošs troksnis. Tāpat kā iemetot pērtiķi, nodrebēja zeme un uzplaiksnīja tik žilba gaisma, ka no tās acīs viss satumsa.
Ārpusē kalormenu karavīri ievaimanājās: Taš! Taš! un aizcirta durvis. Ja Tašs vēlas viņu kapteini, tad Tašam viņš arī jādabū. Viņi paši nekādā ziņā ar Tašu sastapties negribēja.
īsu brītiņu Tiriāns nezināja nedz to, kur atrodas, nedz to, kas viņš ir. Tad viņš piespieda sevi nomierināties, samirkšķināja acis un palūkojās apkārt. Stallī nebija tik tumšs, kā viņš bija gaidījis. Karalis stāvēja žilbinošā gaismā tāpēc bija nācies mirkšķināt acis.
Viņš pagriezās, lai palūkotos uz tārkānu Riždu, taču Rižda uz viņu neskatījās. Rižda skaļi gaudoja un rādīja kaut kur ar pirkstu, tad apklāja seju ar plaukstām un nokrita knūpus zemē. Tiriāns paraudzījās tārkāna norādītajā virzienā. Un tad visu saprata.
Viņiem tuvojās drausmīgs stāvs. Tas gan bija daudz mazāks par briesmoni, ko viņi bija redzējuši
no torņa, tomēr daudz lielāks par cilvēku un pēc izskata tāds pats kā no rīta manītais. Tam bija maitasputna galva un četras rokas, atplests knābis un liesmainas acis. No knābja atskanēja ķērcoša balss:
-Tārkān Rižda, tu mani aicināji uz Nārniju! Te es esmu. Kas tev sakāms?
Tomēr tārkāns tā arī nepacēla seju no zemes un nepateica ne vārda. Viņš raustījās kā cilvēks, kuru moka krampjainas žagas. Kaujā viņam drosmes netrūka, taču puse no šīs drosmes bija viņu pametusi jau šīs nakts agrajās stundās, kad viņš pirmoreiz sāka jaust, ka varētu pastāvēt arī īsts Tašs. Otra puse šīs drosmes viņu pameta tagad.
Pēkšņā kustībā kā vista, kas noliecas, lai uzknābātu tārpu, Tašs uzklupa nelaimīgajam Riždam un pabāza to zem virsējā no diviem labās puses delmiem. Tad briesmonis pagrieza galvu sāniski, lai pievērstu vienu no briesmīgajiem redzokļiem Tiriānam, jo, protams, ar savu putna galvu nespēja lūkoties taisni.
Tieši tajā brīdī Tašam aiz muguras atskanēja skaidra un mierīga balss kā vasarā jūra:
Pazudi, briesmoni, un nes savu likumīgo laupījumu uz savu ligzdu! Tas tiek teikts Aslana un Aslana diženā tēva, Aizjūru valdnieka, vārdā!
Ar tārkānu padusē pretīgais radījums pazuda, , un Tiriāns pagriezās, lai redzētu, kas runājis. Un tas, ko jaunais karalis ieraudzīja, lika viņa sirdij iepukstēties stiprāk nekā jebkad kādā kaujā.
Viņa priekšā stāvēja septiņi karaļi un karalienes visi ar kroņiem galvā, ģērbušies mirdzošās drānās, tomēr karaļiem virs tām bija apliktas vieglas bruņas, un rokās viņi turēja kailus zobenus. Tiriāns pieklājīgi paklanījās un grasījās runāt, kad jaunākā karaliene iesmējās. Viņš cieši ieskatījās dāmas sejā un tad izbrīnā noelsās, jo pazina to. Tā bija Džila, tomēr ne tāda Džila, kādu viņš bija redzējis pēdējo reizi ar netīru, saraudātu seju, ģērbtu vecā, no viena pleca noslīdējušā treniņtērpā. Tagad viņa izskatījās mierīga un saprātīga, tik spirgta, it kā nupat būtu iznākusi ļ no dušas. Sākumā Tiriānam šķita, ka viņa izskatās vecāka, bet tad atkal ka ne, un šajā ziņā viņš tā arī nespēja nonākt pie skaidrības. Tad viņš ieraudzīja, ka jaunākais karalis ir Jūstess, taču arī viņš, tāpat kā Džila, bija mainījies.
Tiriāns pēkšņi sajutās neveikli, ka nonācis tādu cilvēku vidū, pats no cīniņa vienās asinīs, putekļos, sviedros. Tomēr nākamajā mirklī viņš atjauta, ka arī pats vairs nebūt nav iepriekšējā izskatā. Viņš bija spirgts, mierīgs un tīrs, un apģērbts tādās drānās, kādas būtu valkājis Kērā Paravelā lielos svētkos.