(Taču Nārnijā goda drēbes nekad nav neērtas. Nārnijā zina, kā panākt, lai tajās justos jauki un lai jauki ari izskatītos; te nevalkā iecietinātus audumus, flaneli vai sintētiku tos nevarētu ieraudzīt, pat nosoļojot no viena valsts gala līdz otram.)
- Kungs, sacīja Džila, panākdamās uz priekšu un pietupdamās skaistā reveransā, ļaujiet man jūs iepazīstināt ar Pīteru, Visaugstāko karali pār visiem Nārnijas karaļiem!
Tiriāns lieki nevaicāja, kurš ir šis Visaugstākais karalis, jo no sava sapņa atcerējās viņa seju (lai gan tagad tā izskatījās krietni cildenāka). Viņš paspēra soli uz priekšu, noslīga uz viena ceļgala un noskūpstīja Pītera roku.
- Visaugstākais karali, viņš teica. Es tevi sveicu savā zemē.
Un Visaugstākais karalis piecēla viņu kājās un noskūpstīja uz abiem vaigiem kā Visaugstākajam karalim piedien darīt. Tad viņš pieveda Tiriānu pie vecākās karalienes tomēr pat viņa nebija veca, viņas mati nebija sirmi un vaigi nebija grumbaini un sacīja:
- Kungs, tā ir lēdija Pollija, kas ieradās Nārnijā pirmajā dienā, kad Aslans pavēlēja kokiem augt un dzīvniekiem runāt.
Nākamais, pie kā Tiriānu pieveda, bija vīrietis, kuram zeltainā bārda slīga pār krūtīm un sejas vaibsti pauda gudrību.
- Un šis, Visaugstākais karalis sacīja, ir lords Digorijs, kas todien bija viņai līdzi. Bet šis ir mans brālis karalis Edmunds, un tā mana māsa karaliene Lūsija.
- Kungs, teica Tiriāns, kad bija visus šos cilvēkus apsveicis, ja pareizi atceros hronikā lasīto, te vajadzētu būt vēl vienai personai. Vai jūsu majestātei nav divas māsas? Kur ir karaliene Sjūzena?
- Manas māsas Sjūzenas, sadrūmušu vaigu strupi noteica Pīters, vairs nav Nārnijas draugu pulkā.
- Jā, piebalsoja Jūstess, kad viņu mēģina pierunāt, lai atnāk šurp un parunā par Nārniju vai kaut ko padara Nārnijas labā, viņa saka: "Kādas tev burvīgas atmiņas! Kam varētu ienākt prātā, ka tu joprojām domā par tām jocīgajām rotaļām, kurām mēs nodevāmies bērnībā!"
- Ā, Sjūzena! ierunājās Džila. Šobrīd viņu neinteresē nekas cits kā vienīgi neilons, lūpu zīmulis un ielūgumi izklaidēties. Viņai vienmēr gaužām gribējās būt pieaugušai.
- Kā tad, pieaugušai gan, piebilda lēdija Pollija. Man gribētos, lai viņa reiz arī kļūtu pieaugusi. Visu skolas laiku izniekoja, gribēdama būt tādā vecumā, kādā ir tagad, un visu pārējo mūžu izniekos, pūlēdamās tādā vecumā arī palikt. Viss, ko viņa grib, ir sasniegt vismuļķīgāko laiku cilvēka mūžā tik ātri, cik vien iespējams, un tad palikt tajā tik ilgi, cik vien iespējams.
- Par to tagad nerunāsim, sacīja Pīters. Palūkojieties! Te ir brīnišķīgi augļu koki. Nogaršosim to ražu!
Un tad Tiriāns pirmo reizi palūkojās apkārt un noprata, cik šis piedzīvojums ir dīvains.
Trīspadsmitā nodaļa Ka punduri neļava sevi apmānīt
Tiriāns bija domājis vai ari būtu domājis, ja viņam vispār izgadītos laiks domāšanai, ka viņi atrodas salmiem apjumtā stalli, apmēram divpadsmit pēdu garā un sešas pēdas platā. Patiesībā viņi stāvēja zaļā pļavā, virs galvas liecās tumši zilas debesis, un gaiss, kas maigi glāstīja viņu vaigus, šķita tāds kā agrās vasaras dienās. Netālu auga platlapainu koku birzs, un tajā no katras lapas apakšas lūkojās zeltains, gaišdzeltens, purpursārts vai spilgti sarkans auglis, kāds mūsu pasaulē nemaz nav redzēts. Augļi Tiriānam šķita apliecinām, ka jābūt rudenim, tomēr gaisā jautās kaut kas tāds, kas itin kā čukstēja, ka nevar būt vēlāks par jūniju. Viņi visi devās pie kokiem.
Ikviens pastiepa roku, lai norautu augli, kas pēc skata šķita acij tīkamākais, tomēr katrs arī mirkli saminstinājās. Šie augli bija tik skaisti, ka visiem klusībā uzmācās šaubas: "Tas nevar būt domāts
man… Droši vien mēs nemaz nedrīkstam tos plūkt."
- Viss kārtībā! teica Pīters. Es zinu, ko mēs visi domājam. Taču esmu pārliecināts, pavisam pārliecināts, ka šaubīties nevajadzētu. Man ir sajūta, ka mēs esam nonākuši zemē, kur atļauts viss.
- Nu tad ķersimies klāt! iesaucās Jūstess.
Un visi sāka ēst.
Kādi bija augļi? Diemžēl neviens nespētu raksturot to garšu. Viss, ko es varu apgalvot salīdzinājumā ar šiem augļiem vissvaigākais greipfrūts, ko jūs jebkad esat ēduši, bijis bez garšas, bet sulīgākais apelsīns sauss, un bumbieris, kas kusis mutē, bijis ciets kā koks, un vissaldākās meža zemenes skābas. Un Nārnijas augļiem nebija ne sēklu, ne kauliņu, un arī lapsenes tajos negrauzās. Ja jūs kaut reizi būtu ēduši šos augļus, pēc to nobaudīšanas vislielākie šīspasaules gardumi jums garšotu kā daktera parakstītas zāles. Taču raksturot es tos neprotu. Nav iespējams uzzināt, kādi tie ir, ja nenokļūst tajā zemē un pats tos neliek uz zoba.
Kad vēderi bija pilni, Jūstess sacīja karalim Pīteram:
- Tu vēl neesi mums pastāstījis, kā jūs te nokļuvāt. Jūs grasījāties to darīt, bet tad uzradās Tiriāns.
- Nav daudz, ko stāstīt, atteica Pīters. Mēs ar Edmundu stāvējām uz perona un redzējām pienākam jūsu vilcienu. Cik atceros, nodomāju, ka tas pārāk ātri iegriežas līkumā. Un, manuprāt, vēl es nodomāju cik savādi, ka mūsējie arī laikam sēž tajā pašā vilcienā, kaut ari Lūsija par mūsu plānu neko nezināja…
- Jūsējie, Visaugstākais karali? pārvaicāja Tiriāns.
- Ar to es domāju tēvu un māti Edmunda un Lūsijas, un manus vecākus.
- Kāpēc viņi bija tur? jautāja Džila. Tu taču negribi sacīt, ka viņi zina par Nārniju?
- Ak nē, tam nebija nekāda sakara ar Nārniju. Viņi brauca uz Bristoli. Es uzzināju par viņu braucienu tikai torīt. Un Edmunds sacīja, ka viņi iecerējuši braukt ar to pašu vilcienu. (Edmunds bija no tiem, kas zina visu par dzelzceļiem.)
- Un kas notika tad? vaicāja Džila.
- To nu nav tik viegli izstāstīt, vai ne, Edmund? attrauca Visaugstākais karalis.
- Nav gan, Edmunds piekrita. Tas nebūt nelīdzinājās iepriekšējai reizei, kad mūs aizgādāja no mūsu pašu pasaules ar maģijas palīdzību. Atskanēja drausmīgs rībiens, man kaut kas ar joni uztriecās virsū, taču trieciens nebija sāpīgs, un es sajutos nevis nobijies, bet uztraukts. A, un kas bija ļoti dīvaini man stipri iesāpējās ceļgals kā no sitiena ar beisbola nūju. Ievēroju, ka mana kāja pēkšņi pazudusi. Un jutos ļoti viegls. Un tad… tad mēs atradāmies šeit.
- Ar mums vagonā notika gandrīz tas pats, teica lords Digorijs, izslaucīdams no savas zeltainās bārdas pēdējās augļu paliekas. Tikai man šķiet, ka mēs ar tevi, Pollij, galvenokārt nejūtām vairs stīvumu. Jūs, jaunie, to nesapratīsiet. Bet mēs vairs nejutāmies veci.
- Mēs, jaunie! Ko tu neteiksi! Džila pasmējās. Nešķiet, ka jūs patiesībā būtu daudz vecāki par mums.
- Varbūt neesam, bet bijām gan, sacīja lēdija Pollija.
- Un kas tad ir noticis, kopš jūs esat šeit? noprasīja Jūstess.
- Hmm, Pīters atsāka stāstu, ilgu laiku (vismaz man liekas, ka tas bija ilgs laiks) nenotika nekas. Tad atvērās durvis…
- Durvis? Tiriāns pārvaicāja.
- Jā, Pīters apstiprināja. Durvis, pa kurām jūs ienācāt vai izgājāt. Vai esat piemirsuši?