- Kur tad tās ir?
- Paskaties! sacīja Pīters, norādīdams ar pirkstu.
Tiriāns palūkojās un ieraudzīja vissavādāko un
vissmieklīgāko ainu, kādu vien varat iedomāties.
Tikai dažu jardu attālumā, skaidri saredzamas, saulē slējās rupji tēstas koka durvis un ap tām ielogs; nekā cita nebija ne sienu, ne jumta. Viņš apjucis devās tām klāt, un pārējie sekoja, vērodami, ko Tiriāns darīs. Viņš apgāja apkārt uz durvju otru pusi. Taču tur izskatījās gluži tāpat viņš joprojām atradās ārpusē, un bija vasaras rīts. Durvis gluži vienkārši stāvēja pašas no sevis, it kā būtu ieaugušas zālienā tāpat kā koks.
- Dārgais kungs, Tiriāns sacīja Visaugstākajam karalim. Tas nu ir neredzēts brīnums!
- Tās ir durvis, pa kurām jūs ar to kalormenu pirms piecām minūtēm ienācāt, smaidīdams teica Pīters.
- Tomēr es neienācu stallī no meža. Turpretī šīs, šķiet, ir durvis, kas ved no nekurienes uz nekurieni.
- Tās tādas izskatās, ja tām iet apkārt, skaidroja Pīters. Pieliec aci pie tās vietas, kur starp diviem dēļiem ir sprauga, un skaties pa to!
Tiriāns piebāza aci pie plaisas. Sākumā viņš neredzēja neko vairāk par tumsu. Pēc tam, kad acs aprada, viņš ieraudzīja ugunskura blāvi sārto kvēli, kas bija jau gandrīz apdzisusi, un virs tās melnās debesis un zvaigznes. Tad viņš starp sevi un ugunskuru saskatīja kustamies vai stāvam kaut kādus radījumus; varēja sadzirdēt, ka tie sarunājas. Balsu skaņas lika domāt, ka tie ir kalormeni. Tā nu viņš saprata, ka skatās ārā pa staļļa durvīm tumšajā Laternas klajumā, kur bija izcīnījis pēdējo kauju. Vīri apspriedās, vai iet iekšā meklēt tārkānu Riždu (taču neviens to negribēja darīt) vai arī pielaist stallim uguni.
Tiriāns vēlreiz palūkojās apkārt un nespēja lāgā noticēt savām acīm. Pāri viņu galvām liecās zilas debesis, un zālainā pļava stiepās uz visām pusēm tik tālu, cik vien viņš varēja saskatīt, un jauniegūtie draugi, kas stāvēja ap viņu, smējās.
- Liekas, arī pasmaidīdams klusi noteica Tiriāns, ka stallis, uz kuru skatās no iekšienes, un stallis, uz kuru lūkojas no ārienes, ir divas dažādas vietas.
-Jā, sacīja lords Digorijs. Tā iekšpuse ir lielā ka nelcā tā ārpuse.
- Jā, apstiprināja karaliene Lūsija. Ari mūsu pasaulē kāda staļļa iekšpuse reiz bija kaut kas lielāks nekā visa mūsu pasaule.
Tā bija pirmā reize, kad viņa ierunājās, un pēc trīsošās balss Tiriāns noskārta, kāpēc. Viņu viss notiekošais bija ietekmējis stiprāk nekā pārējos. Viņa bija jutusies pārāk laimīga, lai runātu. Tiriānam gribējās atkal dzirdēt Lūsijas balsi, tāpēc viņš ierunājās vēlreiz, teikdams:
- Esiet tik laipna, kundze, runājiet vēl! Pastāstiet visu par savu piedzīvojumu!
- Pēc trieciena un trokšņa, sacīja Lūsija, mēs sapratām, ka esam šeit. Un, piegājuši pie durvīm, nobrīnījāmies tāpat kā jūs. Tad durvis atvērās pirmo reizi (kad tā notika, mēs ejā redzējām tumsu), un parādījās liela auguma vīrs ar kailu zobenu. Pēc ieročiem nopratām, ka tas ir kalormens. Pacēlis zobenu un atbalstījis to pret plecu, viņš nostājās pie durvīm, gatavs sacirst gabalos ikvienu, kas dotos tām cauri. Mēs piegājām viņam klāt un sākām runāt, taču likās, ka viņš mūs nedz redz, nedz dzird. Un viņš ne reizes nepalūkojās apkārt uz debesīm un saules apspīdēto mauru. Manuprāt, viņš ari tos nespēja saskatīt. Tā nu mēs ilgu laiku gaidījām. Tad izdzirdām, ka durvju otrā pusē tiek atvilkts aizbīdnis. Taču vīrs negatavojās cirst ar zobenu, pirms nebija saskatījis, kas nāk iekšā. Nodomājām, ka viņam pavēlēts vieniem cirst, bet otrus saudzēt. Tieši tajā brīdī, kad durvis atvērās līdz galam, pēkšņi uzradās Tašs šaipus durvīm; neviens no mums nebija manījis, no kurienes viņš ierodas. Un pa durvīm iesoļoja liels kaķis. Tas pašķielēja uz Tašu un kā plēsts metās bēgt; bija arī pēdējais laiks, jo Tašs jau bija izklupis uz priekšu durvis atsitās pret viņa knābi. Vīram Tašs bija redzams. Viņš stipri nobāla un paklanījās briesmonim, taču tas pazuda.
Tad mēs atkal ilgi gaidījām. Beidzot durvis atvērās trešoreiz un ienāca jauns kalormens. Man viņš patika. Sargs, kas stāvēja pie durvīm, sarāvās un izskatījās ļoti pārsteigts, kad ieraudzīja nācēju. Manuprāt, viņš bija gaidījis pavisam citu…
Tagad es visu saprotu, sacīja Jūstess (viņam bija slikts paradums pārtraukt runātāju). Kaķim vajadzēja ieiet pirmajam, un sargam bija pavēlēts tam radījumam neko nedarīt. Tad kaķim bija paredzēts iziet ārā un sacīt, ka viņš redzējis zvērīgo Tašlanu, un izlikties, ka viņš, proti, kaķis, ir nobijies pēc traka, tādējādi nobiedējot pārējos dzīvniekus. Bet Viltniekam nebija ne jausmas, ka uzradīsies īstais Tašs, tāpēc Rudais, pagalam nobijies, izmetās ārā. Un pēc tam Viltnieks būtu sūtījis iekšā visus, no kuriem gribēja tikt vaļā, un sargs tos visus nokautu. Un…
- Draugs, Tiriāns rāmi pārmeta, tu neļauj dāmai stāstīt.
- Jā, Lūsija turpināja, sargs bija pārsteigts. Viņš ļāva ienākušajam jauneklim apjaust, ka nedrīkst zaudēt modrību. Viņi cīnījās. Jauneklis sargu nogalināja un izmeta pa durvīm. Tad viņš lēni nāca tuvāk vietai, kur stāvējām mēs. Viņš varēja redzēt gan mūs, gan visu citu. Mēs mēģinājām uzsākt ar viņu sarunu, taču viņš izturējās tā, it kā būtu iegrimis bezapziņā. Viņš visu laiku skaitīja: Tašs, Tašs, kur ir Tašs? Es eju pie Taša. Tā nu mēs likāmies mierā, un viņš kaut kur aizgāja tur tālāk. Man viņš patika. Un pēc tam… ai! Lūsija saviebās.
- Pēc tam, teica Edmunds, kāds pa durvīm iesvieda pērtiķi. Un Tašs atkal bija klāt. Manai māsai ir mīksta sirds, viņai negribas jums stāstīt, ka Tašs vienreiz ieknāba un no pērtiķa vairs nebija ne miņas!
- To viņš arī bija pelnījis! izsaucās Jūstess. Tomēr es ceru, ka viņš Taša vēderam neko labu nenesīs.
- Un pēc tam, Edmunds turpināja, ieradās apmēram ducis punduru un tad Džila, un Jūstess, un beigās jūs pats.
- Ceru, ka Tašs apēda ari pundurus, Jūstess piebilda. Tos mazos cūkcepures.
- Nē, viņš to neizdarīja, teica Lūsija. Un neesi tik nejauks! Viņi joprojām ir te. Īstenībā tu no šejienes vari viņus saskatīt. Es nemitīgi pūlos ar viņiem sadraudzēties, bet velti.
- Sadraudzēties! Ar viņiem! iebrēcās Jūstess. Ja jūs zinātu, kā šie punduri uzvedās!
- Ak, beidz jel, Jūstes! sacīja Lūsija. Nāc un paskaties uz viņiem! Karali Tiriān, varbūt jūs varētu ar viņiem kaut ko iesākt.
- Patlaban nu gan man pret punduriem nav siltu jūtu, sacīja Tiriāns. Taču, tā kā par viņiem aizlūdzat jūs, augstā dāma, es būtu ar mieru darīt pat vēl vairāk, nekā jūs lūdzat.
Lūsija devās pa priekšu, un drīz viņi visi ieraudzīja pundurus. Tie izskatījās dīvaini. Viņi neklaiņāja apkārt un nebaudīja skaisto apkārtni (kaut arī virves, ar kurām viņi sākotnēji bija sasieti, šķita pazudušas). Punduri arī negulšņāja un neatpūtās, bet sēdēja pavisam cieši kopā mazā pulciņā cits citam pretī. Viņiem nenāca ne prātā palūkoties apkārt, un viņi neveltīja ne mazāko uzmanību cilvēkiem, līdz Lūsija ar Tiriānu piegāja tiem klāt tik tuvu, ka varēja tos ar roku aizsniegt. Tad visi punduri pacēla galvas un palieca tās sāņus, it kā nevarētu nevienu saredzēt, bet sasprindzināti klausītos un pūlētos pēc skaņas uzminēt, kas notiek.
- Uzmanieties! viens no viņiem īgnā balsi uzkliedza. Skatieties, kur liekat kāju! Nelāčojiet pa mūsu ģīmjiem!