- Būs jau labi! nicīgi noteica Jūstess. Neesam jau akli! Mums ir acis pierē.
- Tām nu jābūt trakoti redzīgām, ja jūs šajā caurumā varat kaut ko saskatīt, teica tas pats punduris, kura vārds bija Digls.
- Kādā caurumā? noprasīja Edmunds.
- Nu tak šitenajā, tu stulbeni, atcirta Digls. Šitenajā piķa melnajā, šaurajā, smirdīgajā, mazajā kūts caurumā.
- Vai jūs esat akli? vaicāja Tiriāns.
- Vai tad mēs visi šitanī tumsā neesam akli? noprasīja Digls.
- Te nemaz nav tumšs, jūs nabaga nelgas punduri, teica Lūsija. Vai tad jūs neredzat? Paceliet acis! Paskatieties apkārt! Vai jūs neredzat debesis, kokus un puķes? Vai mani arī neredzat?
- Visu blēņu vārdā! Kā es varu redzēt to, kā te nav? Un kā es varu redzēt jūs, tāpat kā jūs nevarat redzēt šajā piķa melnumā?
- Bet es varu jūs saredzēt, attrauca Lūsija. Es pierādīšu, ka varu jūs redzēt. Jums mutē ir pīpes kāts.
- Ikviens, kas pazīst tabakas smārdu, var pateikt to pašu, tiepās Digls.
- Ak jūs, nabadziņi! Tas ir briesmīgi! Lūsija viņus žēloja. Tad meitenei iešāvās prātā kāda doma. Viņa apstājās un noplūca dažas meža vijolītes. Klausieties, punduri, viņa sacīja. Pat ja jūsu acis rāda nepareizi, varbūt ar jūsu deguniem viss ir kārtībā! Vai jūs varat saost šīs te?
Viņa pieliecās tuvāk un turēja svaigos, miklos ziediņus Diglam pie paša neglītā deguna, taču bija spiesta žigli atlēkt atpakaļ, lai izvairītos no mazās, cietās dūres trieciena.
- Aizvāciet! viņš kliedza. Kā jūs uzdrošināties! Kā jūs uzdrošināties bāzt man degunā netīrus staļļa gružus? Tajos bija pat dzelksnis. Jūsu slakai nekaunības nekad nav trūcis! Kas jūs galu galā esat?
- Zemesurķi, sacīja Tiriāns, viņa ir karaliene Lūsija, kuru Aslans atsūtījis šurp no tālas pagātnes. Un tikai viņas dēļ es, Tiriāns, jūsu likumīgais karalis, nelieku visu jūsu galvām ripot no pleciem, jūs divkāršie nodevēji!
- Te nu jūs pārlieku šaujat pār strīpu! iesaucās Digls. Kā jūs drīkstat atkal un atkal gvelzt visas šīs muļķības? Jūsu brīnišķīgais Lauva neatnāca un jums nepalīdzēja, vai tā nav? Šķiet, ka ir gan! Un pat tagad, kad jūs esat sakauts un iegrūsts šajā melnajā caurumā gluži tāpat kā mēs pārējie, jūs atkal čīgājat veco meldiņu un sagudrojat arvien jaunus melus! Mēģināt piedabūt, lai mēs noticam, ka neviens nav iegrūsts ķurķī, ka nav tumšs, un sazin vēl ko!
- Nav nekāda melnā cauruma, tāds pastāv vienīgi jūsu iedomās! uzkliedza Tiriāns. Lieniet jel no tā ārā! Un, paliecies uz priekšu, viņš satvēra Diglu aiz jostas un kapuces un izrāva no punduru loka. Taču, tiklīdz Tiriāns nolaida Diglu zemē, tas aizšāvās atpakaļ uz savu vietu pārējo lokā, berzēdams degunu un gaudodams:
- Va-ī! Va-ī! Kāpēc jūs vēl šitā izrīkojaties? Triecāt mani ar seju pret sienu! Jūs gandrīz pārlauzāt man degunu.
- Ak kungs! Lūsija nočukstēja. Ko lai mēs viņu labā darām?
- Nepievērsiet viņiem uzmanību! sacīja Jūstess.
Viņam runājot, sadrebēja zeme. Smaržīgais gaiss
pēkšņi kļuva vēl smaržīgāks. Stāvētājiem aiz muguras ieplaiksnījās gaisma. Visi pagriezās. Tiriāns pēdējais, jo jutās nobijies. Milzīgs un īsts tur stāvēja viņu sirds ilgotais zeltkrēpju Lauva, pats Aslans, un pārējie jau bija nometušies ceļos lokā ap viņa priekšķepām, iespieduši rokas un sejas viņa krēpēs, un Lauva nolieca lielo galvu, lai viņus nolaizītu ar mēli. Tad viņš pievērsa skatienu Tiriānam, un Tiriāns drebēdams pienāca viņam klāt un nometās zemē Lauvam pie kājām, un Lauva viņu noskūpstīja un sacīja:
- Labi darīts, pēdējais no Nārnijas karaļiem, kas pastāvēja stingri vistumšākajā stundā.
- Aslan, raudot teica Lūsija, vai tu varētu, vai tu kaut ko varētu darīt šo nabaga punduru labā?
- Dārgā, atteica Aslans, es jums abiem parādīšu, ko es varu un ko nevaru izdarīt.
Viņš piegāja punduriem gluži klāt un izgrūda klusu rūcienu klusu, taču no tā sāka trīsēt gaiss. Turpretī punduri cits citam sacīja:
- Vai dzirdat? Tā ir tā banda staļļa otrā galā. Mēģina mūs iebiedēt. Viņi to dara ar kaut kādu uzrikti. Neliecieties ne zinis! Mūs viņi vairs nepiemānīs.
Aslans pacēla galvu un sapurināja krēpes. Nākamajā mirklī punduriem uz ceļgaliem parādījās lielisks cienasts: pīrāgi un mēles, un cepti baloži, un trifeles, un saldējums, un katrs punduris labajā rokā turēja kausu laba vīna. Tomēr no tā nebija liela labuma. Viņi diezgan kāri sāka ēst un dzert, taču bija skaidrs, ka tie nespēj ēdienus pienācīgi izgaršot. Viņiem likās, ka ēd un dzer tikai to, ko var atrast stallī. Viens sacīja, ka mēģinot gremot sienu,
un cits teica, ka iekodis vecā rāceni, un trešais paziņoja, ka atradis zaļu kāpostlapu. Un viņi pacēla pie lūpām kausus ar stipru sarkanvīnu un nievāja to, teikdami:
Pē! Iedomājieties mums jādzer netīrs ūdens no siles, pie kuras stāvējis ēzelis! Nekad negaidījām, ka nonāksim tik tālu!
Taču ļoti drīz katru no punduriem pārņēma aizdomas, ka citiem punduriem ticis kas garšīgāks nekā viņam, un viņi sāka ķert un grābt, un sāka strīdu, līdz dažu minūšu laikā sākās īsts kautiņš, un viņi apķepināja ar labajiem ēdieniem cits cita mūli un drēbes vai sabradāja gardumus ar kājām. Kad beidzot ķildnieki apsēdās, lai sakoptu zilumus zem acīm un asiņojošos degunus, visi nosprieda:
- Nekādu blēņu te nav! Mēs nevienam neesam ļāvuši mūs apmānīt. Punduri ir par punduriem.
- Vai redzat? sacīja Aslans. Viņi nepieņems mūsu palīdzību. Ticības vietā viņi izvēlējušies aizdomu pilnu viltību. Viņu cietums ir tikai pašu prātos, bet viņi šajā cietumā patiesi arī atrodas un tik ļoti baidās tapt apmānīti, ka neviens viņus no šā cietuma neizmānīs. Taču iesim, bērni, man darāms cits darbs!
Viņš piegāja pie durvīm, un visi tam sekoja. Lauva pacēla galvu un ierēcās:
- Patlaban pienācis laiks! tad skaļāk: Laiks! un pēc tam tik skaļi, ka sauciens varēja likt zvaigznēm nodrebēt: LAIKS!
Durvis atsprāga vaļā.
Četrpadsmitā nodaļ a par nārniju nolaižas nakts
Viņi visi stāvēja Aslanam līdzās labajā pusē un skatījās pa atvērto durvju eju.
Ugunskurs bija izdzisis. Virs zemes valdīja tumsa; patiesībā jūs nebūtu varējuši pateikt, ka skatāties uz mežu, ja neredzētu, kur beidzas tumšie koku apveidi un sākas zvaigžņotā debess. Taču, kad Aslans ierēcās otrreiz, nārnieši viņam kreisajā pusē ieraudzīja vēl kādu melnu ēnu, tas ir, viņi ieraudzīja otru ielāpu, kur nebija zvaigžņu, un šī strēmele un ielāps izblīda arvien augstāk un augstāk un pārvērtās par vīrieti garāku par jebkuru milzi. Viņi visi pazina Nārniju pietiekami labi, lai apjēgtu, kur šis vīrs patiesībā stāv. Viņš acīmredzot atradās augstajā viršu tīrelī, kas stiepjas uz ziemeļiem aiz Šviblas upes. Tad Džila ar Jūstesu atcerējās, ka reiz, pirms ilga laika, dziļajās alās zem šā tīreļa viņi redzējuši aizmigušu lielu milzi un viņiem tika pateikts, ka to saucot par Laika Tēvu un ka tas
parnodīšoties tajā dienā, kad pienāks pasaules gals.
Jā, noteica Aslans, lai gan viņi nebija skaļi runājuši. Kamēr viņš gulēja sapņodams, viņa vārds bija Laiks. Tagad, kad viņš ir nomodā, milzis dabūs jaunu nosaukumu.
Tad lielais milzis pacēla pie mutes ragu. Viņi varēja to saskatīt pēc melnā tēla apveidu pārmaiņas zvaigžņotajās debesīs. Pēc tam kad bija aizritējis diezgan ilgs laiks, jo skaņa lido tik lēni, viņi izdzirda raga pūtienu augstu un baigu, kam tajā pašā laikā tomēr piemita arī dīvains, drūms skaistums.