Debesis tūdaļ pildījās ar krītošām zvaigznēm. Brīnišķīgi ir redzēt kaut vienu krītošu zvaigzni, taču tagad krita desmitiem, tad divdesmitiem, pēc tam simtiem, līdz šķita, ka līst sudraba lietus, un tas nebeidzās un nebeidzās. Un, kad tas bija kādu laiku ildzis, dažiem skatītājiem sāka likties, ka pret debesīm paceļas vēl kāds tumšs stāvs, un milzis vairs nebija viens. Šis stāvs parādījās citā vietā tieši viņiem virs galvas, augstu pašā debesu jumolā, kā to varētu dēvēt. "Varbūt tas ir mākonis?" nodomāja Edmunds. Lai nu kā, tajā neredzēja zvaigžņu, tur valdīja vienīgi melna nakts. Turpretī visapkārt tam turpinājās zvaigžņu lietus, un pēc brīža tukšais laukums paplašinājās, plezdamies plašumā no debesu centra uz visām pusēm. Drīz melna bija jau ceturtā daļa debesu, tad puse, un beidzot lejupkrītošo zvaigžņu lietus turpinājās vienīgi gar apvārsni.
Satrauktā izbrīnā (un tajā bija jaušamas arī bailes) visi pēkšņi aptvēra, kas notiek. Melnais plankums, kas pletās plašumā, bija nevis mākonis, bet tukšums. Debesu melnā daļa bija tā, kur vairs nebija palikusi neviena zvaigzne. Tās visas bira lejup. Aslans tās bija aizsaucis mājās.
Nedaudzi pēdējie mirkļi pirms zvaigžņu lietus beigām šķita satraukuma pilni. Zvaigznes sāka krist visapkārt. Taču zvaigznes tajā pasaulē nav lielas, dzirkstošas bumbas kā mūsējā. Tās ir cilvēki (Edmunds ar Lūsiju reiz bija tādu sastapuši). Tāpēc tagad viņi redzēja veselas gūzmas dzalkstošu cilvēku, visus gariem matiem kā degošs sudrabs; rokās tiem bija līdz baltkvēlei nokaitēti metāla šķēpi, un šie tēli joņoja lejup pie nārniešu pulciņa no melnā gaisa ātrāk nekā krītoši akmeņi. Viņiem nolaižoties uz izdedzinātās zāles, atskanēja čūkstošs troksnis. Un visas šīs zvaigznes paslīdēja nārniešiem garām un nostājās kaut kur aizmugurē, no viņiem nedaudz pa labi.
Tā bija liela priekšrocība, jo citādi tagad, kad debesīs vairs zvaigžņu nebija, viss būtu varējis iegrimt blīvā tumsā un cilvēki un dzīvnieki neko neredzētu. Turpretī tagad zvaigžņu pulks, kas stāvēja aiz viņiem, lēja pār pleciem spulgu, bālu gaismu. Jūdzēm tālu bija saredzami Nārnijas meži, kas pletās viņu priekšā un izskatījās vizmas pārplūdināti. Katrs krūms un gandrīz katrs zāles stiebrs aiz sevis meta melnu ēnu. Katras lapas malas līnija iezīmējās tik asi, ka šķita pret to var sagriezt pirkstu.
Nārniešiem priekšā uz maura gūlās pašu ēnas. Tomēr visvarenākā bija Aslana ēna. Tā plūsmoja viņu kreisajā pusē milzīga un biedinoša. Un tas viss bija vērojams zem debesim, kurās nu jau pēc neilga laika vairs nemūžam nebūs lemts atmirdzēt zvaigžņu vizmai.
Mirdzums pulciņa aizmugurē (mazliet pa labi no viņiem) bija tik stiprs, ka iegaismoja pat Ziemeļu tīreļa pakalnus. Tur kaut kas kustējās. Milzumlieli dzīvnieki rāpoja un slīdēja lejup uz Nārniju lieli pūķi un milzu ķirzakas, un putni bez spalvām un spārniem, līdzīgi sikspārņiem. Tie pazuda mežos, un uz īsu brīdi iestājās klusums. Tad sākumā no liela attāluma atlidoja gaudām līdzīgas skaņas, un no visām pusēm tuvojās tarkšķi un čaboņa, un spārnu vēdas. Skaņas nāca tuvāk un tuvāk. Drīz varēja atšķirt mazu kāju dipoņu no lielu nagu rīboņas. Un tad parādījās tūkstošiem zvīļojošu acu pāru. Un visbeidzot no koku ēnas, skrejot kalnup ko kājas nes, iznira tūkstošiem un miljoniem visādu radījumu runājošie dzīvnieki, punduri, satīri, fauni, milži, kalormeni, cilvēki no Ārčenlendas, vienkāji un dīvainas, pārdabiskas būtnes no nepazīstamo rietumzemju tālajām salām. Un visi viņi skrēja uz durvju eju, kurās stāvēja Aslans.
Šis piedzīvojumu posms bija vienīgais, kas tobrīd šķita līdzīgs sapnim, un vēlāk to bija diezgan grūti sīkumos atcerēties. īpaši nenosakāms likās laiks, ko tas aizņēma. Reizēm šķita, ka tas ildzis tikai dažas minūtes, bet citreiz aculiecinieki pieļāva, ka tas varētu būt risinājies vairākus gadus. Durvis acīmredzot bija vai nu izpletušās daudz lielākas, vai arī dzīvnieki pēkšņi sarukuši tik mazi kā knišļi; tāds pūlis savu mūžu nevarētu mēģināt tikt tām cauri.
Taču tobrīd nevienam nekas tamlīdzīgs nenāca ne prātā. Šie radījumi nerima joņot, un, nokļūstot tuvāk un tuvāk stāvošajām zvaigznēm, viņu acis kļuva spožākas un spožākas. Taču, kad tie pienāca pie Aslana, ar katru no viņiem notika kaut kas atšķirīgs. Visi viņi cieši ielūkojās Aslanam vaigā. Man liekas, ka viņiem nebija izvēles tiesību. Dažiem, ielūkojoties Aslanā, sejas izteiksme drausmīgi mainījās tajā parādījās bailes un naids, kas vienīgi runājošo lāču vaigā ilga tikai kādu sekundes daļu. Varēja redzēt, ka tie pēkšņi pārstāja būt Runājošie dzīvnieki. Nu viņi bija tikai parasti dzīvnieki. Un visi šie dzīvnieki, kas ar tādu izteiksmi skatījās uz Aslānu, nogriezās sev pa labi, bet viņam pa kreisi un pazuda milzīgajā, melnajā ēnā, kas (kā jau jūs iepriekš dzirdējāt) stiepās projām tālumā pa kreisi no durvīm. Bērni tos nekad vairs neredzēja. Es nezinu, kas ar viņiem notika. Bet citi Aslana vaigā ieskatījās mīlestības pilni, kaut arī daži no tiem
vienlaikus ļoti baiļojās. Tie visi ienāca pa durvīm iekšā pa labi no Aslana. To vidū bija daži savādi eksemplāri. Jūstess pat pazina vienu no punduriem, kas bija palīdzējuši šaut zirgus. Tomēr zēnam neatlika laika par kaut ko tādu brīnīties (un, galu galā, tā nebija viņa darīšana), jo liels prieks aizgainīja viņam no prāta visu pārējo. To laimīgo radījumu vidū, kas patlaban drūzmējās ap Tiriānu un tā draugiem, bija visi tie, kurus viņi bija uzskatījuši par mirušiem. Tur bija kentaurs Rūnvits un vienradzis Dārgums, un krietnais mežakuilis, un labais lācis, un ērglis Tāluredzētājs, un beigtie suņi un zirgi, un punduris Pogins.
Tālāk augšup un dziļāk iekšā! iesaucās Rūnvits un auļos aizrībināja uz rietumiem. Lai gan citi viņu nesaprata, šo vārdu skaņa lika visiem notrīsēt no galvas līdz kājām. Mežakuilis, tos dzirdot, priecīgi ierūcās. Lācis tobrīd tieši grasījās nopurpināt, ka joprojām neko nesaprot, kad negaidot aizmugurē ieraudzīja augļu kokus. Viņš piečāpoja pie šiem kokiem, cik ātri vien spēja, un tajos, bez šaubām, atrada to, ko diezgan labi saprata. Turpretī suņi palika un luncināja asti, un palika Pogins, kas ar visiem sarokojās, smaidīdams pār visu savu godavīra seju. Un Dārgums noguldīja sniegbalto galvu uz karaļa pleca, un karalis viņam kaut ko iečukstēja ausī. Pēc tam visi no jauna veltīja uzmanību tam, kas bija redzams pa durvju eju.
Nārnijā tagad saimniekoja pūķi un ķirzakas. Visi staigāja šurpu turpu un rāva ārā kokus ar saknēm, un kraukšķināja mutē tā, it kā tie būtu rabarberu kāti. Dažu minūšu laikā pazuda meži. Zeme palika kaila, un varēja saskatīt tās reljefu nelielus pakalniņus un iedobumus, kurus iepriekš neviens lāgā nebija manījis. Zāle novīta. Drīz vien Tiriāns secināja, ka skata pasauli, kurā ir vienīgi kailas klintis un zeme. Lāgā negribējās ticēt, ka tur jebkad kāds dzīvojis. Paši briesmoņi novecoja, nogūlās zemē un izlaida garu. Viņu miesas sačokurojās un kļuva redzami kauli, drīz vien bija atlikuši tikai milzīgi skeleti, kas gulēja gan te, gan tur uz nedzīviem akmeņiem izskatījās, it kā šie radījumi būtu miruši pirms tūkstošiem gadu. Ilgu laiku valdīja klusums.
Beidzot no pasaules austrumu gala viņiem pretī sāka virzīties kaut kas balts gara, gaiša līnija, kas vienādā augstumā iemirdzējās stāvošo zvaigžņu gaismā. Plaši izvērsdamies, klusumu pāršķēla troksnis sākumā atskanēja murmināšana, tad rūkoņa, pēc tam rēkšana. Un nu viņi saredzēja, kas ir tas, kas nāk šurp, un cik ātri tas virzās. Tā bija putās sakulta ūdens siena. Jūras līmenis cēlās. Šajā zemē