bez kokiem šo sienu varēja redzēt pavisam labi. Varēja redzēt, kā paplašinās upes un palielinās ezeri, un atsevišķi ezeri savienojas, un ielejas pārvēršas par jauniem ezeriem, un pakalni kļūst par salām, un tad šīs salas pazūd. Un augstie klajumi kreisajā pusē un vēl augstākie kalni labajā pusē sadrūp un dārdot un šļakstot iebrūk kāpjošajā ūdeni, un ūdens uzvirpuļo līdz pašam durvju ejas slieksnim (taču pāri nelīst ne lāse), putām sašķīstot pret Aslana priekšējām ķepām. Tagad ūdens bija vienādā līmenī, sākot no vietas, kur viņi stāvēja, līdz apvārsnim, kur tas saplūda ar debesīm.
Tālumā pamazām kļuva gaišs. Gar apvārsni klājās drūma, postu nesoša ausmas strēle, tā kļuva aizvien platāka un gaišāka, līdz, galu galā, aizmugurē stāvošo zvaigžņu gaisma kļuva tikko samanāma. Beidzot parādījās saule. Kad tas notika, lords
Digorijs un lēdija Pollija pavērās viens otrā un viegli pamāja viņi abi reiz citā pasaulē bija skatījuši mirstošu sauli, un tāpēc viņi uzreiz atjauta, ka arī šī saule mirst. Tā bija trīsreiz, divdesmitreiz lielāka par to, cik lielai tai vajadzēja būt, un pavisam tumši sarkana. Kad tās stari krita uz lielo Laika milzi, arī viņš iekrāsojās sarkans, un šīs saules atspulgā viss ūdens klajums, kuram nebija ne gala, ne malas, kļuva līdzīgs asinīm.
Tad uzlēca mēness pavisam nepareizā vietā, ļoti tuvu saulei, un arī tas izskatījās sarkans. Un, šo spīdekli ieraudzījusi, saule lika mēnesim pretī uzplaiksnīt lielām liesmām, kas atgādināja tumšsārtas uguns ūsas vai čūskas. Likās, ka tā ir astoņkājis, kurš mēģina mēnesi pievilkt sev klāt, lai ap to apvītu savus taustekļus. Un varbūt viņa mēnesi patiešām pievilka klāt. Katrā ziņā tas pietuvojās viņai sākumā lēni, bet tad arvien ātrāk un ātrāk, līdz beidzot saules garās liesmas sāka laizīties ap viņu, un abi saplūda kopā un kļuva par vienu lielu, degošai oglei līdzīgu bumbu. Lielas uguns pikas krita no bumbas jūrā, un no ūdens cēlās garaiņi.
Tad Aslans ierunājās:
Tagad lai tas beidzas!
Milzis iemeta ragu jūrā. Tad viņš pastiepa vienu roku tā izskatījās gluži melna un tūkstošiem jūdžu gara pār debesim, līdz šī roka sasniedza sauli. Viņš paņēma sauli un saspieda to plaukstā, kā jūs saspiestu apelsīnu. Tajā pašā mirklī iestājās pilnīga tumsa.
Visi izņemot Aslanu atlēca atpakaļ no ledusaukstā gaisa, kas tagad pūta pa durvju eju. Ap durvju stenderēm jau bija izveidojusies lāsteku rinda.
- Pīter, Nārnijas Visaugstākais karali, sacīja Aslans, aizver durvis!
Pīters, salā drebēdams, izliecās ārā tumsā un aizvēra durvis. Slīdot pāri lāstekām, durvis skrapstēja. Tad Pīters diezgan neveikli (jo pat šajā īsajā brīdī viņa rokas bija kļuvušas zilas un nejūtīgas) izņēma no kabatas zelta atslēgu un durvis aizslēdza.
Viņi pa durvju eju bija redzējuši pietiekami daudz dīvainību. Tomēr visdīvaināk bija skatīties apkārt un just, ka atrodies siltā dienas gaismā, pār galvu tev liecas zila debess, pie kājām aug puķes un Aslana acīs dzirkst smiekli. Lauva aši apsviedās apkārt, pieplaka pie zemes, uzsita ar asti un līdzīgi zeltītai bultai aizšāvās projām.
- Nāciet tālāk iekšā! Nāciet tālāk augšup! viņš pār plecu uzsauca.
Bet kas gan spēja tādā ātrumā turēties viņam līdzi?
Sekodami Lauvam, viņi pagriezās un devās rietumu virzienā.
- Tā, noteica Pīters, pār Nārniju nolaižas nakts. Kas tad nu, Lūsij? Vai tu raudi, ko? Aslans iet pa priekšu, un mēs visi esam te, vai ne?
- Nevajag censties apturēt manas asaras! teica Lūsija. Droši vien Aslans to nedarītu. Droši vien nevajag pārmest, ka es skumstu par Nārniju. Padomā par visu, kas stings un miris guļ aiz durvīm!
- Jā, un es patiešām cerēju, sacīja Džila, ka tas turpināsies mūžīgi. Es zināju, ka mūsu pasaule nevar pastāvēt. Bet cerēju, ka Nārnija gan to varētu.
- Es redzēju tās sākumu, sacīja lords Digorijs, bet nedomāju, ka nodzīvošu tik ilgi, lai redzētu to sabrūkam.
- Kungs, iebilda Tiriāns, dāmas dara labi raudot. Skatieties, arī es to daru! Esmu bijis liecinieks savas mātes nāvei. Citas pasaules gan es neesmu pazinis, vienīgi Nārniju. Ja mēs par to nesērotu, tas nebūtu nekas slavējams, tas būtu nekrietni!
Viņi devās projām no durvīm un projām no punduriem, kas, tāpat kā pirmīt, sēdēja, saspiedušies kopā savā iedomātajā stallī. Turpretī mūsu draugu pulciņš iedams savā starpā runājās par seniem kariem, seniem miera laikiem, agrākajiem karaļiem un visiem Nārnijas slavas gadiem.
Suņi joprojām turējās viņiem līdzās. Dzīvnieki iesaistījās sarunā, tomēr ne īpaši bieži, jo bija pārāk
aizņemti, šaudoties turp un atpakaļ un paskrienot kaut kur tālāk, lai apostītu zāli, līdz sāka šķaudīt. Pēkšņi viņi uzgāja tādu smaku, kas šķita dzīvniekus ļoti satraucam. Visi ņēmās par to strīdēties: Jā, tā ir! Nē, tā nav! Tieši to es teicu! Kurš katrs var saost, kas tas ir! Aizvāc savu lielo purnu un ļauj citam arī paostīt!
- Kas tas ir, brālēni? vaicāja Pīters.
- Kalormens, kungs, atsaucās vairāki suņi reizē.
- Aizvediet mūs pie viņa! Pīters palūdza. Mēs viņu sveiksim vienalga, vai viņš saņems mūs draudzīgi vai naidīgi.
Suņi aizjoņoja uz priekšu un pēc mirkļa atgriezās, skriedami tik ātri, it kā no tā būtu atkarīga viņu dzīvība, ^
uti skaļi riedami par apliecinājumu, ka tas patiešām ir kalormens. (Runājošie suņi, tāpat kā parastie, vienmēr uzvedas tā, it kā būtu pārliecināti, ka viss, ko viņi šobrīd dara, ir milzīgi svarīgs.)
Pārējie pakļāvās suņu vadībai un atrada kādu kalormenu jaunekli sēžam zem kastaņkoka līdzās dzidrai ūdens urdziņai. Tas bija Emets. Viņš nekavējoties piecēlās un svinīgi paklanījās.
- Kungs, viņš uzrunāja Pīteru, es nezinu, vai jūs esat mans draugs vai ienaidnieks, taču uzskatītu par godu ar jums sarunāties vienalga, vai jūs esat viens vai otrs. Vai kāds dzejnieks nav teicis, ka cildens draugs ir vislabākā dāvana un cildens ienaidnieks pēc labuma nākamais?
- Kungs, Pīters atteica, nezinu, kāpēc lai mēs viens pret otru izjustu naidu.
- Pastāstiet mums, kas jūs esat un kas ar jums noticis! lūdza Džila.
- Ja klausīsimies stāstu, tad jāpadzeras un jāapsēžas, rēja suņi. Mēs esam galīgi aizelsušies.
- Protams, kā tad citādi, ja jūs skrienat kā plēsti, piezīmēja Jūstess.
Tā nu cilvēkveidīgie apsēdās zālājā. Un, kad suņi samērā trokšņaini bija padzērušies no urdziņas, arī tie apsēdās, elsodami izslējās pavisam taisni un izkāra mēles mazliet tuvāk vienam mutes kaktiņam, lai klausītos stāstu. Dārgums turpretī palika stāvam, asinādams pret sāniem savu ragu.
Piecpadsmitā nodaļa talak augšup un tālāk iekšā
Tai jums būtu zināms, ak, kareivīgie karaļi, .L/teica Emets, un jūs, ak, dāmas, kuru daile piešķir mirdzumu Visumam, ka es esmu Emets, Tašbānas pilsētas tārkāna Hārfas septītais dēls, tātad nāku no vietas, kas atrodas uz rietumiem aiz tuksneša. Nesen es kopā ar tēvu ierados Nārnijā, un ar mums atnāca divdesmit deviņi ļaudis, kuru pavēlnieks bija tārkāns Rižda. Kad pirmo reizi izdzirdu, ka jādodas karā pret Nārniju, es nopriecājos, jo biju daudz dzirdējis par jūsu zemi un ļoti vēlējos sastapties ar jums karalaukā. Tomēr, kad redzēju, ka mums jādodas pārģērbtiem par tirgoņiem (pārģērbties tādās drānās karavīram un tārkāna dēlam ir apkaunojoši) un jāliek lietā meli un krāpšana, prieks mani atstāja. Un it īpaši, kad atklāju, ka mums jākalpo kādam pērtiķim, un kad paklīda runas, ka Tašs un Aslans esot viens un tas pats, tad pasaule manās acīs satumsa. Jo es kopš