- Nav ko sevi mānīt! attrauca pērtiķis. Ja arī la bijusi taisnība, laiki mainījušies. Aslans teica, ka agrāk Viņš pret jums bijis krietni par maigu, vai saprotat? Un tagad Viņš vairs nebūs tik maigs. Šoreiz Viņš sauks jūs pie kārtības. Viņš jums iekals paurī, ka zina, ko nozīmē būt dresētam lauvam!
Dzīvnieku vidū atskanēja vaidi un šņuksti, bet pēc brīža iestājās mēms klusums, kas liecināja par vēl bēdīgāku noskaņojumu.
- Piedevām jums jāiesit pauri vēl kaut kas, -| pērtiķis turpināja. Es dzirdēju daži no jums apļ galvo, ka es esot pērtiķis. Neesmu vis! Esmu cilvēkveidīgais. Ja ari varbūt izskatos pēc pērtiķa, tad tas ir tāpēc, ka esmu ļoti vecs, simtiem un vēlreiz simtiem gadu vecs. Un tāpēc, ka esmu tik vecs, es esmu arī tik gudrs. Un tik gudrs es esmu arī tāpēc, ka esmu vienīgais, ar kuru Aslans jebkad grasās runāt. Viņu nevar apgrūtināt, liekot runāt ar veselu baru muļķīgu lopu. Viņš man pateiks, kas jums jādara, un es pateikšu to visiem pārējiem. Klausiet manam padomam un pieraugiet, lai izdarītu to divtik ātri, jo Viņš negrasās paciest visādas ampelēšanās.
Iestājās nāves klusums, varēja dzirdēt tikai raudam pavisam jauniņu āpsīti un viņa māti pūlamies mazo mierināt.
- Tagad uzklausiet vēl kaut ko! pērtiķis turpināja, atkal aizbāzdams aiz vaiga riekstu. Dzirdu dažus zirgus runājam: "Pasteigsimies, tiksim galā ar šo koku nogādes darbu, cik ātri spēsim, un tad būsim atkal brīvi." Sito domu jūs varat uz karstām pēdām izmest no galvas. Un ne jau zirgi vien. Visus,
kas ir darba spējīgi, turpmāk piespiedīs strādāt. Aslans itin visu smalki pārrunājis ar kalormenu karali mūsu melnie draugi kalormeni godā viņu par I išroku. Jūs visi zirgi un vērši, un ēzeļi tapsit sūtīti uz Kalormenu pelnīt sev iztiku. Jūs vilksiet un stiepsiet, tāpat kā zirgi un tamlīdzīgi radījumi dara citās zemēs. Un jūs, visi lopi, kas rokaties pa zemi, tādi kā kurmji un truši, un punduri, dosieties darbos Tišroka raktuvēs. Un…
- Nē, nē, nē! dzīvnieki iekaucās. Tā nevar būt taisnība. Aslans nemūžam nepārdotu mūs kalormenu verdzībā.
- Lai es to nedzirdētu! Beidziet trokšņot! ņurdēdams nosēcās pērtiķis. Kurš te iebrēcās par verdzību? Jūs nebūsiet vergi. Jums maksās. Turklāt labi maksās. Tas ir, jūsu algu iemaksās Aslana kasē, un Viņš to izlietos visu labā.
Tad viņš palūkojās un it kā pamirkšķināja kalormenu vadonim. Tas paklanījās un kalormenu svinīgi uzpūstajā stilā atbildēja:
- Visvarenais Aslana domu paudēj, Tišroks (lai viņš dzīvo mūžīgi) par šo saprātīgo plānu ir pilnīgi vienisprātis ar Jūsu Godību.
- Nu lūk! Vai dzirdat? pērtiķis līksmoja. Viss nokārtots! Viss jūsu pašu labā. Ar jūsu nopelnīto naudu mēs spēsim padarīt Nārniju par valsti, kurā vērts dzīvot. Tajā ieplūdīs apelsīni un banāni, un radīsies ceļi un lielas pilsētas, un skolas, un iestādes, un netrūks pātagu un uzpurņu, un seglu, un būru, un suņu būdu, un cietumu o, viss būs pieejams!
- Bet mēs neko tādu negribam, sacīja kāds vecs lācis. Mēs gribam būt brīvi. Un mēs gribam dzirdēt runājam Aslanu pašu.
- Nesāciet gvelzt pretī! uzbļāva pērtiķis. Kaut ko tādu es necietīšu. Esmu cilvēkveidīgais, bet tu esi tikai resns, dumjš, vecs lācis. Ko tu sajēdz no brīvības? Tu domā, ka brīvība nozīmē to, ka var darīt, ko tīk. Nu tu alojies! Tā nav patiesā brīvība. Patiesā brīvība nozīmē darīt to, ko es likšu.
- Hmm-m-m-m, norūca lācis un pakasīja galvu. Tas viņam bija grūti saprotams.
- Lūdzu, lūdzu! smalkā balsī ierunājās jēriņš ar biezu, mīkstu vilnu; viņš bija tik jauns, un visi ļiitās pārsteigti, ka viņš vispār uzdrīkstas runāt.
- Kas tad nu? noķērca pērtiķis. Saki aši!
- Lūdzu! atkārtoja jēriņš. Es nespēju saprast, kāds mums sakars ar kalormeniem? Mēs piederam Aslanam. Viņi pieder Tašam. Viņiem ir dievs, ko sauc par Tašu. Viņi stāsta, ka tam esot četras rokas un galva kā maitu lijai. Viņi uz Taša altāra nogalinot cilvēkus. Es neticu, ka ir tāds radījums kā Tašs. Bet, ja būtu, kā Aslans spētu ar tādu draudzēties?
Visi dzīvnieki palieca galvas sānis, un viņu spožās acis ieurbās pērtiķī. Viņi apzinājās, ka tas ir vislabākais jautājums, kas līdz šim izteikts.
Pērtiķis pielēca kājās un uzspļāva jēram.
- Zīdaini! viņš šņāca. Stulbais, mazais blējējs! I; .j mājās pie mammas un loc pienu! Ko tu sajēdz no tādām būšanām? Turpretī jūs, citi, klausieties! Tašs ir tikai cits vārds tam pašam Aslanam. Visa tā muļķīgā doma, ka mums ir taisnība un kalormeniem ne, ir bezjēdzīga. Tagad mēs to apzināmies labāk. Kalormeni lieto citus vārdus, bet mēs visi domājam vienu un to pašu. Tieši tāpēc mēs nekad nedrīkstam ķildoties. Iekaliet to savos pauros,
āmurgalvas! Tašs ir Aslans. Un Aslans ir Tašs.
Jūs zināt, cik bēdīgs reizēm var izskatīties jūsu pašu suns. Atcerieties to un tad padomājiet par visiem šiem runājošajiem dzīvniekiem godīgajiem, pazemīgajiem un apjukušajiem putniem, lāčiem, āpšiem, trušiem, kurmjiem un pelēm! Viņi visi izskatījās vēl krietni bēdīgāki. Visiem astes iežmiegtaS kājstarpi, ūsas nokārušās. Jums sirds lūztu bezgalīgā līdzjūtībā, redzot viņu sejas! Bija tikai viens, kurš nemaz neizskatījās nelaimīgs.
Tas bija ruds kaķis liels, brangs runcis labākajos gados. Viņš sēdēja, stalti izslējies, apvijis asti ap kājām, visam dzīvnieku baram pašā priekšā. Viņš nenovērsdamies spīvu skatienu vērās uz kalormenu vadoni, acis ne reizi pat nepamirkšķinot.
- Piedodiet! kaķis ļoti pieklājīgi ierunājās. Taču tas mani ārkārtīgi interesē. Vai jūsu draugs no Kalormenas saka to pašu?
- Bez šaubām, apstiprināja kalormens. Izglītotajam pērtiķim, tas ir, cilvēkveidīgajam, pilnīga taisnība Aslans nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā Tašs.
- It īpaši Aslans nenozīmē neko vairāk par Tašu, piebilda kaķis.
- Nebūt ne vairāk, sacīja kalormens runcim tieši ģīmī.
- Vai tu ar atbildi esi apmierināts, Rudspalvi? pērtiķis noprasīja.
-Jā, protams, mierīgi noteica Rudais. Sirsnīgi pateicos. Es rikai gribēju, lai viss būtu pilnīgi skaidrs. Liekas, ka sāku saprast.
Līdz šim karalis un Dārgums nebija teikuši ne vārda. Viņi gaidīja, līdz pērtiķis pavēlēs runāt šķila, ka pārtraukt pašreizējo tērgāšanu nav nozīmes. I'aču tagad, kad Tiriāns palūkojās apkārt uz nārniešu nelaimīgajām sejām un redzēja, ka viņi pamazām sāk noticēt apgalvojumam, ka Aslans un Tašs ir viena un tā pati persona, viņš vairs ilgāk nespēja to paciest.
- Pērtiķi, viņš skaļā balsī nogranda, tu nekaunīgi melo! Tu melo kā īsts kalormens. Tu melo gluži tā, kā to dara pērtiķis.
Viņš dzīrās turpināt un pajautāt, kā necilvēcīgo dievu Tašu, kas barojas no savu ļaužu asinīm, būtu iespējams pielīdzināt labajam Lauvam, kas izlējis savas asinis, lai izglābtu visu Nārniju. Jā Tiriānam būtu ļauts runāt, pērtiķa valdīšanas laikam varbūt todien arī pienāktu gals; iespējams, ka dzīvnieki noprastu patiesību un aiztriektu pērtiķi projām. Taču, pirms karalis paspēja bilst kādu vārdu, divi kalormeni no visa spēka iesita viņam pa muti un trešais, no aizmugures iespēris viņam pa kājām, nogāza Tiriānu zemē. Kad viņš nokrita, pērtiķis ga aiz niknuma, gan bailēm iespiedzās:
Vediet viņu prom! Vediet viņu prom! Aizgādājiet tādā vietā, kur viņš nevarētu dzirdēt mūs un mēs dzirdēt viņu! Piesieniet viņu pie koka! Es vēlos, tas ir, Aslans vēlas, spriest tiesu par viņu vēlāk.