Pērtiķis piebāza galvu dzeltenā dzīvnieka galvai, itin kā klausītos kaut ko tādu, ko tas čukst viņam ausī. Tad viņš pagriezās un uzrunāja baru, un bars atkal ievaimanājās. Pēc tam dzeltenais kraķis neveikli apgriezās un slāja varētu pat teikt, klamzāja atpakaļ uz stalli, un pērtiķis aizvēra aiz viņa durvis. Pēc tam ugunskurs acīmredzot tika apdzēsts, jo uguns pēkšņi pazuda un Tiriāns atkal palika viens saltajā tumsā.
Viņš domāja par citiem karaļiem, kas Nārnijā bija dzīvojuši un miruši senos laikos, un viņam likās, ka neviens no tiem nav bijis tik neveiksmīgs kā viņš pats. Jauneklis atcerējās vecvectēva vecvectēvu karali Riliānu, kuru bija nolaupījusi kāda ragana, kad viņš vēl bijis jauns princis, un turējusi to gadiem ilgi tumšās alās zem Ziemeļu apgabala milžiem piederīgajiem īpašumiem. Taču galu galā taisnība uzvarēja, jo pēkšņi bija uzradušies divi noslēpumaini bērni no zemēm aiz pasaules gala un princi izglābuši, tā ka tas varējis atgriezties Nārnijā un valdījis ilgi un laimīgi. "Tas bija citādi nekā ar mani," Tiriāns pie sevis noteica. Tad, iegrimis tālākas pagātnes apcerē, viņš atcerējās Riliāna tēvu, Kaspiānu Jūrasbraucēju, kuru ļaunais tēvocis karalis Mirazs mēģinājis nogalināt, bet Kaspiāns aizbēdzis uz mežiem un dzīvojis pie rūķiem. Taču ari šis stāsts beigās bija izvērties laimīgs, jo ari Kaspiānam palīdzējuši bērni, tikai toreiz četri. Viņi nākuši kaut kur no aizpasaules, izcīnījuši lielu kauju un atguvuši viņam tēva troni. "Tomēr tas bija sen," savā nodabā noteica Tiriāns. "Patlaban kaut kas tāds nenotiek." Un tad viņš atcerējās (jo zēna gados varēja lepoties ar labām zināšanām vēsturē), ka tie paši četri bērni, kas palīdzējuši Kaspiānam, dzīvojuši Nārnijā pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem tieši tad viņi veikuši vislielāko varoņdarbu. Jo tad viņi uzvarējuši briesmīgo Balto Raganu un panākuši, ka beidzas simt gadu garā ziema, un pēc tam viņi visi četri kopā valdījuši Kērā Paravelā, līdz pagājušas bērnu dienas un viņi kļuvuši par diženiem karaļiem un brīnišķīgām karalienēm, un viņu valdīšanas gadi bijuši Nārnijas zelta laikmets. Un šajā stāstā tik bieži pavīdēja Aslans. Viņš parādījās ari visos citos stāstos, kā tagad atcerējās Tiriāns. "Aslans un bērni no citas pasaules," viņš nodomāja. "Viņi parādās vienmēr, kad pienāk pašas grūtākās dienas. Ak, kaut viņi to spētu arī šoreiz!"
Un viņš iesaucās: Aslan, Aslan, Aslan! Nāc man palīgā!
Taču viss palika tikpat tumšs, salts un kluss.
- Liec, lai viņi mani nogalina! izsaucās karalis. Es sev pašam nelūdzu neko. Tikai nāc un glāb Nārniju!
Joprojām nebija jūtamas nekādas pārmaiņas, nakts palika tikpat tumša un mežs tikpat kluss, tomēr kaut kas mainījās pašā Tiriānā. Neapzinādamies, kāpēc, viņš sāka izjust nelielas cerības. Unlīdz ar tām spēku.
- Ai, Aslan, Aslan, viņš čukstēja. Ja tu nenāksi pats, vismaz atsūti man palīgus no aizpasaules! Vai ļauj man viņus paaicināt. Ļauj manai balsij pārskanēt pasauli!
- Bērni! Bērni! Bērni! Nārnijas draugi! Aši! Nāciet šurp pie manis! Es jūs saucu pāri pasaulēm. Es, Tiriāns, Nārnijas karalis, Kēras Paravelas valdnieks un Vientuļo salu ķeizars!
Un tajā pašā mirklī viņš iegrima sapnī (ja tas tiešām bija sapnis), kas šķita spilgtākais no visiem, ko viņš savā mūžā bija redzējis.
Viņš it kā stāvēja gaišā istabā, kur ap galdu sēdēja septiņi cilvēki. Izskatījās, ka viņi tikko beiguši maltīti. Divi no šiem ļaudīm bija ļoti veci vīrs ar baltu bārdu un sieviete ar gudrām, jautrām,
dzirkstošām acīm. Tas, kurš sēdēja pa labi no vecā vīra, vēl nebija pilnīgi pieaudzis, viņš nenoliedzami izskatījās jaunāks par Tiriānu pašu, taču sejā jau iezīmējās karaļa un cīnītāja vaibsti. Un gandrīz to pašu varēja teikt par otru jaunieti, kas sēdēja pa labi no vecās sievietes. Tieši pretī Tiriānam pie galda sēdēja gaišmataina meitene, jaunākā no icpriekšaprakstītajiem, un viņai katrā pusē zēns un meitene, abi vēl jaunāki par viņu. Pēc Tiriāna domām, visi bija ģērbušies neiedomājami dīvainās drēbēs.
Taču viņam nebija laika par tādiem sīkumiem ilgi prātot, jo jaunākais zēns un abas meitenes tūdaļ pietrūkās kājās un viena no viņām paklusu iekliedzās. Vecā sieviete sarāvās un spēji ievilka elpu. Vecais vīrs acīmredzot arī bija pēkšņi pakustinājis roku, sniegdamies pēc vīna glāzes, kas stāvēja labajā pusē, jo tā nokrita no galda. Tiriāns dzirdēja tinkšķi, kas atskanēja, glāzei atsitoties pret grīdu un saplīstot.
Tad Tiriāns saprata, ka šie cilvēki viņu redz platām acīm tie lūkojās viņā, it kā Tiriāns būtu spoks. Tomēr viņš ievēroja, ka tas, kurš sēdēja vecajam vīram labajā pusē un izskatījās pēc karaļa, paliek nekustīgs (kaut arī nobālēja), tikai cieši sažņaudz dūri. Tad viņš sacīja:
- Runā, ja neesi rēgs vai sapnis! Tu izskaties pē nārnieša, un mēs esam septiņi Nārnijas draugi.
Tiriāns ilgojās, kaut spētu parunāt, un pūlējās skaļi nosaukt savu vārdu, pateikt, ka viņš ir Nārni jas Tiriāns, kam ļoti vajadzīga palīdzība. Taču viņš aptvēra (kā dažreiz arī mums sapnī gadās), ka balss nepavisam neskan.
Tas, kurš jau bija ar viņu runājis, piecēlās kājās.
- Ēna vai gars, vai kas nu tu esi, viņš sacīja, raudzīdamies Tiriānam tieši acīs, ja tu esi no Nārnijas, Aslana vārdā tev pavēlu runā ar mani! Es esmu Pīters, Visaugstākais karalis.
Telpa Tiriāna priekšā sāka griezties. Viņš dzirdē-j ja visas septiņu cilvēku balsis runājam reizē, un visas ar katru mirkli skanēja klusāk, teikumi bija apmēram šādi: "tas gaist", "klau, pazūd", "tā izbalē". Nākamajā brīdī Tiriāns bija pilnīgi pamodies, joprojām piesiets pie koka, nosalis vairāk un stīvāks nekā jebkad. Mežu bija pārpludinājusi bālgana, drūma gaisma kā vienmēr pirms saullēkta, un viņš stāvēja, izmircis rasā slapjš. Rīts vairs nebija tālu.
Šī pamošanās laikam bija visnejaukākais mirklis, kādu viņš savā mūžā bija piedzīvojis.
Piektā nodaļa Pie karaļa ierodas palīgi
T
aču izmisums nevilkās ilgi. Gandrīz tajā pašā mirkli atskanēja būkšķis, tad nākamais, un Tiriāna priekšā nostājās divi bērni. Mežā, kas pletās viņa priekšā, vēl pirms brīža nebija redzama neviena dzīva dvēsele, un Tiriāns zināja, ka viņi nav pienākuši no aizmugures, jo tad viņš to būtu dzirdējis. Bērni patiesībā bija gluži vienkārši parādījušies no nekurienes. Viņš tūlīt ievēroja, ka atnācējiem mugurā ir tās pašas savādās, apvalkātās drānas kā cilvēkiem sapnī, un, uzmetis tiem otru skatienu, viņš saprata, ka zēns un meitene ir paši jaunākie no sapnī redzētā septiņu pulciņa.
- Jupis un zēvele! iesaucās zēns. Galīgi aizrāvās elpa! Man likās…
- Pasteidzies, atraisi viņu! sacīja meitene. Runāties mēs varēsim vēlāk. Pagriezusies pret Tiriānu, viņa piebilda: Man jālūdz piedošana, ka mēs tik ilgi kavējāmies. Tiklīdz varējām, steidzāmies šurp.
Kamēr viņa runāja, zēns izvilka no kabatas nazi un aši pārgrieza valgus, kas saistīja karali, patiesībā darīdams to pārāk strauji, jo karalis bija sastindzis un viņa locekļi bija kļuvuši nejūtīgi, tāpēc tad, kad zēns pārgrieza pēdējo virvi, viņš pakrita zemē, atbalstīdamies uz rokām un ceļgaliem. Tiriāns nespēja uzslieties kājās, līdz nebija krietni tās paberzējis, lai asinis sāktu riņķot.