Filips Pulmans
Dzintara tālskatis
Triloģijas tumŠĀs matĒrijas trešā daļa
1 Apburtā gulētāja
…KAMĒR PLĒSĪGI ZVĒRI, IZLĪDUŠI NO IEPLAKAS DZIĻUMIEM, RAUDZĪJĀS UZ AIZMIGUŠU MEITENI…
VIlļAMS BLEIKS
Rododendru apēnotā ielejā, tuvu sniegāja robežai, kur šļācās pienaina straume un starp milzu priedēm laidelējās dūjas un kaņepīši, atradās ala, ko pa pusei aizsedza nokarena klints un apakšā sacerojušas biezas, stingras lapas.
Meži bija skaņu pilni: starp akmeņiem čaloja ūdens straume, priežu skujās žūžoja vējš, dūca kukaiņi, klaigāja kokos mītoši dzīvnieciņi un dziedāja putni. Retumis kādu ciedra vai baltegles zaru sakustināja pa stiprākai vēja brāzmai, un zari, berzdamies cits pret citu, vaidēja kā čells.
Šo vietu spoži apspīdēja saules gaisma, to nekas neaptumšoja; saules citronzeltainais mirdzums nokļuva līdz pat meža zemei, rotadamies zaļgani brūnas nokrāsas sērēs un peļķes. Gaisma šeit nekad nebija mierīga un nemainīga, jo lēni plūstošā migla bieži iepeldēja starp koku galotnēm, filtrējot saules gaismu un darot to pērļaini mirdzošu; no dūmakas mitrā pieskāriena neizspruka neviens priežu čiekurs, un, kad migla pacēlās, tie zaigoja. Dažreiz mitrums mākoņos kondensējās sīkos, pa pusei miglas, pa pusei lietus pilienos, kas lejup drīzāk lidinājās, nevis krita, un šīs kustības iespaidā klusi šalca adataino skuju miljoni.
Gar straumi vijās šaura taciņa, kas veda no ciemata tas bija kas vairāk, ne grupiņa ganu mitekļu vien uz ielejas lejasdaļu, uz pussagruvušu svētnīcu tās augstākajā punktā,
vietu, kur nerimtīgajos vējos, kas pūta no augstajiem kalniem, plandījās noplukuši zīda karogi un kur dievbijīgie ciema iedzīvotāji piedāvāja miežu plāceņus un kaltētu teju. Dīvains gaismas efekts: ledus un dūmaka parūpējās, lai ielejas augšdaļā nemitīgi zaigotu varavīksnes.
Ala atradās kādu sprīdi virs taciņas. Pirms daudziem gadiem tajā bija dzīvojis kāds svētais, kurš bija meditējis, badojies un skaitījis lūgšanas, un šī vieta viņa piemiņas dēļ tika godāta. Ala bija aptuveni trīsdesmit pēdas dziļa, ar sausu dibenu ideāls midzenis lācim vai vilkam, tomēr jau gadiem ilgi tajā nemitinājās citas būtnes ka vien putni un sikspārņi.
Taču stāvs, kas iekšpusē pie pašas ieejas, zemei pieplacis un saslējis smailās ausis, ar melnajām acīm vēroja celiņu, nepiederēja ne putnu, ne sikspārņu ciltij. Saule bagātīgi apspīdēja viņa mirdzošo, zeltaino kažoku, pērtiķa rokas grozīja priedes čiekuru, spicie pirksti atlauza tam zvīņas un skrubināja laukā saldās sēklas.
Aiz viņa, tieši aiz tās vietas, līdz kurai sniedzās saule, Koulteres kundze uz petrolejas plītiņas mazā kastrolītī sildīja ūdeni. Viņas dēmons kaut ko brīdinoši nomurmināja, un Koulteres kundze pacēla galvu.
Pa meža celiņu no ciema nāca jauna meitene. Koulteres kundze viņu pazina: nu jau vairakas dienas Ema nesa viņai ēdienu. Tikko ieradusies, Koulteres kundze bija darījusi zināmu, ka ir svētā, kas nododas meditācijai un lūgšanām, un ir devusi zvērestu nekad nerunāt ne ar vienu vīrieti. Ema bija vienīgā persona, kuras apmeklējumiem viņa piekrita.
Tomēr šoreiz meitene nebija viena. Viņai līdzi nāca tēvs, un, kamēr Ema kāpa augšā uz alu, viņš mazu gabaliņu nostāk gaidīja.
Atnākusi līdz alas ieejai, Ema paklanījās.
- Mans tēvs aizlūdz pārjums un sūta labdienas, viņa sacīja.
- Esi sveicināta, bērns, atņēma Koulteres kundze.
Meitene bija atnesusi izbalējušā kokvilnā ietītu vīstokli
un nolika to Koulteres kundzei pie kājām. Tad viņa pastiepa mazu puķu pušķīti, kādu duci vizbulīšu, kas bija sasietas kopā ar kokvilnas diegu, un spēji ierunājās nervozā balsī. Koulteres kundze no kalniešu valodas šo to saprata, bet nekad neļāva viņiem nojaust, cik daudz saprot. Tāpēc viņa pasmaidīja, pamāja meitenei, lai tā aizver muti un aplūko abus viņu dēmonus. Zeltainais pērtiķis turēja pastieptu melno roķeli, un Emas dēmons-tauriņš laidelēdamies virzījās tam aizvien tuvāk, līdz apsēdās uz raupjā pirksta.
Pērtiķis to lēni pielika sev pie auss, un Koulteres kundze juta savās domās sīkā straumītē ieplūstam sapratni, kas precizēja meitenes vārdus. Ciemata iedzīvotāji bija laimīgi par svētās sievietes klātbūtni un par to, ka viņa radusi alā patvērumu, taču klīda baumas, ka viņai līdzi esot kāds pavadonis, zinama merā bīstams un spēcīgs.
Ciemata ļaudis tas biedēja. Vai šis otrais esot Koulteres kundzes skolotājs vai viņas kalpotajs? Vai viņai neesot padomā kas ļauns? Kāpēc viņa esot apmetusies tieši šeit? Vai viņi grasoties te palikt ilgi? Ema šos jautājumus izteica ar tūkstoš ļaunām priekšnojautām.
Dēmona izpratnei iefiltrējoties viņējā, Koulteres kundzei ienāca prāta jauna doma. Viņa var teikt patiesību. Dabiski, ne jau visu, bet kaut ko no tās. Pie šīs domas viņa mazliet ietrīsējās smieklos, bet neļāva tiem izpausties balsī, kad paskaidroja:
- Jā, kāds ir kopā ar mani. Bet jums nav ko bīties. Tā ir mana meita; burvestība ir likusi viņai aizmigt. Mēs esam šeit ieradušās, lai paslēptos no burvja, kas viņu nobūris. Es tikmēr cenšos viņu dziedināt un aizsargāt no briesmām. Nāc un paskaties, ja vēlies.
Koulteres kundzes liegā balss Emu kaut cik nomierināja, tomēr viņa vēl daļēji baidījās; runas par burvjiem un burvestībām bijību pastiprināja. Taču zeltainais pērtiķis viņas dēmonu turēja ļoti maigi, turklāt meitene juta ziņkāri, tāpēc sekoja Koulteres kundzei alā.
Koulteres kundze aizdedza sveci, jo sāka strauji tumst, un veda Emu dziļāk alā. Meitenītes acis, plaši atvērtas, tumsā mirdzēja, sakļautās plaukstas atkārtoja žestu rādītājpirksts uz īkšķa lai atgaiņātu briesmas, mulsinot ļaunos garus.
- Vai redzi? Koulteres kundze ierunājās. Viņa nevar nodarīt ļaunu. Te nav no kā bīties.
Ema paraudzījās uz augumu guļammaisā. Meitene bija varbūt kādus trīs četrus gadus vecāka par viņu; viņas mati bija tādā krāsā, kādu Ema nekad agrāk nebija redzējusi skaisti dzeltenbrūni kā lauvas krēpes. Lūpas bija cieši sakniebtas, un viņa gulēja ciešā miegā par to nebija šaubu, jo meitenes dēmons, neko neapzinādamies, saritinājies gulēja viņai pie kakla. Tam piemita kāda mangustam līdzīga radījuma veidols, tikai dēmons bija sarkani zeltainā krāsā un mazāks. Zeltainais pērtiķis maigi noglauda vilnu starp aizmigušā dēmona ausīm, un, Emai paskatoties, mangustveida būtne neomulīgi sagrozījās un aizsmakušā balsi izdvesa vārgu ņaudienu. Emas peļveida dēmons ciešāk piespiedās meitenes kaklam un baiļpilni lūrēja caur viņas matiem.
- Tātad vari pastāstīt savam tēvam, ko redzēji, Koulteres kundze turpināja sarunu. Neviena ļaunā gara. Tikai mana meita, aizmigusi burvju miegā un manā gādībā.
Tikai, lūdzu, Ema, pasaki savam tēvam, ka tas jāpatur noslēpumā. Neviens, izņemot jūs abus, nedrīkst zināt, ka Lira ir šeit. Ja burvis uzzinās, kur viņa atrodas, viņš viņu uzmeklēs un iznīcinās Liru, mani un visu citu, kas ir tuvumā. Tāpēc cst! Pastāsti to tēvam, bet vairāk nevienam citam.
Viņa nometās ceļos blakus Lirai, atglauda miklos matus no aizmigušās sejas un, zemu noliekusies, noskūpstīja meitas vaigu. Pēc tam, pacēlusi skumju, mīlošu skatienu, uzsmaidīja Emai tik drosmīgā līdzjūtībā, ka meitenītei acīs saskrēja asaras.
Koulteres kundze saņēma Emas plaukstu un, viņām nokļūstot pie alas izejas, ieraudzīja no lejas satraukti lūkojamies meitenes tēvu. Sakļāvusi plaukstas, sieviete viņam paklanījās, un viņš izskatījās atvieglots, redzēdams, ka meita, palocījusies Koulteres kundzei un burvju miegā aizmigušajai, pagriežas un mijkrēslī laižas lejā pa nokalni. Vēlreiz paklanījušies alai, tēvs un meita devās prom, pazuzdami kuplo rododendru tumsā.