Pēc tam sāka kust ledus. Viņš ar savējiem dzīvoja uz ledus; ledus bija viņu mājas, ledus bija viņu citadele.
Kopš vērienīgajiem traucējumiem Arktikā ledus bija sācis kust, un Joreks saprata, ka viņam jāatrod savai ciltij ledus pamats zem kājām, citādi viņi iznīks. Lī viņam bija stāstījis, ka dienvidos esot tik augsti kalni, ka pat viņa balons tos nespētu pārlidot, un to virsotnes cauru gadu klājot sniegs un ledus. Viņa nākamais uzdevums bija izpētīt šos kalnus.
Bet pagaidām lāča sirdi bija pārņēmis kaut kas vienkāršāks, kaut kas spilgts, noteikts un nesatricināms atriebība. Lī Skorsbijs, kurš savā balonā bija glābis Joreku no briesmām un viņa pasaules Arktikā cīnījies lācim blakus, bija miris. Joreks viņu atriebs. Šī labā cilvēka miesa un kauli viņu pabaros un uzturēs viņā nemieru tikām, kamēr izlieto asiņu būs diezgan, lai remdētu sirdi.
Kad Joreks beidza savu mielastu, rietēja saule un gaiss kļuva dzestrs. Savācis atlikušās līķa daļas vienā kaudzē, lācis paņēma mutē puķīti un uzmeta to atlieku kaudzītes vidū, kā cilvēkiem tīk darīt. Raganas burvestība tagad bija lauzta; Lī ķermeņa atlikumi bija atvēlēti visiem, kas ierastos. Drīz tas paēdinās duci dažādu dzīvības paveidu.
Tad Joreks atkal devās pa nogāzi lejup uz jūru, uz dienvidiem.
Klinšu rēgiem garšoja lapsas, kad viņi varēja tās notvert. Šie mazie radījumi bija viltīgi un grūti noķerami, bet to gaļa bija maiga un smirdīga.
Pirms šī lapsēna nogalināšanas klinšu rēgs ļāva tam runāt un smējās par ta muļķīgo vāvuļošanu.
- Lācim jāiet uz dienvidiem! Es zvēru! Ragana ir uztraukusies! Pa īstam! Zvēru! Apsolu!
- Lāči neiet uz dienvidiem, melīgais netīreli!
-Taisnība! Lāču karalim jāiet uz dienvidiem! Parādīšu tev valzirgu jauks, trekns un labs…
- Lāču karalis iet uz dienvidiem?
- Un lidojošie radījumi dabūjuši dārgumus! Lidojošie radījumi eņģeļi kristāla dārgumus!
- Lidojošie radījumi tādi kā klinšu rēgi? Dārgumus?
- Tādi kā gaisma, nevis kā klinšu rēgi. Bagātība! Kristāls! Un ragana uztraukusies raganai žēl Skorsbijs miris…
- Miris? Balona vīrs ir miris? Klinšu rēga smiekli atbalsojās sausajās klintīs.
- Ragana viņu nogalina Skorsbijs pagalam, un lāču karalis iet uz dienvidiem…
- Skorsbijs pagalam! Ha, ha, Skorsbijs pagalam!
Klinšu rēgs norāva lapsai galvu un ar saviem brāļiem
plūcās par viņa iekšām.
vini nāks, vini nāks!
- Bet kur tu esi, Lira?
Uz to meitene nespēja atbildēt. Man šķiet, es sapņoju, Rodžer, vairāk vina nezināja pateikt.
Aiz mazā zēna vina varēja saskatīt vēl vairāk veļu dučiem, simtiem to galvas spiedās kopā, pētoši glūnēja un ieklausījās ik vārdā.
- Un tā sieviete? Rodžers vaicāja. Es ceru, ka vina nav mirusi. Ceru, ka vina dzīvos tik ilgi, cik vien iespējams. Ja vina nonāks te lejā, tad šeit vairs nevarēs slēpties, tad mēs viņai būsim rokā uz mūžiem. Tas, ka viņas te nav, ir vienīgais labums, ko es saskatu nāvē. Kaut gan es zinu, ka kādudien vina būs…
Lira uztraucās.
- Es domāju, ka sapņoju, un es nezinu, kur vina atrodas! meitene teica. Vina ir kaut kur netālu, un es nevaru
4 Ema un sikspārni
vīna gulēja kā lugā ~ viņas dzīvība bija aizlēkusi ar noluku atgriezties ~ taču ne tik drīz.
EMĪLIJA DIKINSONE
Ganumeita Ema guļošās meitenes tēlu glabāja savās atmiņās viņa nerimtīgi par viņu domāja. Ema ne mirkli neapšaubīja Koulteres kundzes stāsta patiesīgumu. Burvji eksistēja, tas nebija apšaubāms, un, protams, tie spēja uzsūtīt miega burvestību, un māte par savu meitu ļoti kvēli un maigi rūpējās. Skaisto sievieti alā un viņas apburto meitu Ema apbrīnoja, un šī apbrīna gandrīz līdzinājās pielūgsmei.
Cik bieži vien varēdama, viņa gāja uz mazo ieleju, lai izpildītu sievietes uzdevumus, vai vienkārši patērzēt un klausīties, jo dāma prata stāstīt brīnišķīgus stāstus. Atkal un atkal Ema cerēja, ka varēs uzmest gulētājai skatienu, taču tas bija noticis tikai vienreiz, un meitene samierinājās, ka varbūt viņai to vairs nekad neļaus.
Slaukdama aitas, kārsdama un vērpdama to vilnu vai maldama miežus, lai ceptu maizi, Ema vienā laidā domāja par burvestību un to, kāpēc tā noticis. Koulteres kundze to nekad viņai nebija stāstījusi, tāpēc Ema varēja brīvi ļaut vaļu iztēlei.
Kādudien viņa paņēma ar medu saldinātu plāceni un devās trīs stundu garā ceļā uz Čo-Lan-Se, kur atradās klosteris. Ar glaimiem un pacietību piekukuļojot durvju sargu ar medus plāceni, viņai izdevās panākt audienci pie lielā dziednieka Pagdzina tulku, kurš tikai pirms
gada bija ticis galā ar karsoņa uzliesmojumu un bija ārkārtīgi gudrs.
Ema iegāja dižā vira cellē, ļoti zemu paklanījās un piedāvāja atlikušo medus plāceni ar tādu pazemību, kādu vien spēja izrādīt. Mūka dēmons-sikspārnis piķēja un šaudījās viņai apkārt, izbiedēdams meitenes pašas dēmonu Kulangu, kurš slēpdamies līda viņai matos, bet Ema centās stāvēt mierīgi un klusi, kamēr Pagdzins tulku viņu uzrunāja.
- Jā, bērns? Dzīvāk, dzīvāk, viņš skubināja, pie katra vārda mādams ar garo, sirmo bārdu.
Nespodrajā gaismā viņa galvenokart redzēja šo bārdu un spožās acis. Dziednieka dēmons, beidzot nomierinājies, augšpēdus iekārtojās augšā uz sijas, un meitene teica: Lūdzu, Pagdzin tulku, es vēlētos apgūt gudrību. Man gribētos zināt burvju vārdus un to, kā noburt. Vai jūs man varat to iemācīt?
- Nē, viņš atbildēja.
Meitene bija to gaidījusi. Labi, vai jūs man varētu ieteikt tikai vienu dziedniecības līdzekli? viņa pazemīgi lūdza.
- Varbūt. Bet es tev neteikšu, kas tas ir. Es varu tev iedot līdzekli, bet nevaru atklāt tā noslēpumu.
- Labi, paldies, tā ir liela laime, viņa teica, vairākas reizes paklanīdamās.
- Kas tā par slimību, un kas ar to saslimis? vecais vīrs jautāja.
- Tā ir miega slimība, Ema paskaidroja. Tā uznākusi mana tēva radinieka dēlam.
Meitene apzinājās, ka rīkojas ļoti veikli, mainīdama cietēja dzimumu, ja nu dziednieks gadījumā būtu dzirdējis par sievieti alā.
- Un cik vecs ir šis zēns?
- Trīs gadus vecāks par mani, Pagdzin tulku, viņa minēja, tātad viņam ir divpadsmit gadu. Viņš guļ un guļ, un nevar pamosties.
- Kāpēc pie manis nenāk viņa vecāki? Kāpēc viņi atsūtījuši tevi?
- Tāpēc ka viņi dzīvo tālu mana ciemata viņā malā un ir ļoti nabadzīgi, Pagdzin tulku. Es par sava radinieka slimību padzirdēju tikai vakar un tūlīt nācu pie jums pēc padoma.
- Man pacients jāredz un rūpīgi jāizmeklē, un jānoskaidro planētu stāvoklis tai stundā, kad viņš aizmiga. Šādas lietas nav darāmas steigā.
- Vai nav kāds līdzeklis, ko jūs man varētu iedot līdzi?
Dēmons-sikspārnis nokrita no savas sijas, pašavās sānis kā melna ēna un, atsities pret grīdu, sāka klusi šaudīties apkārt pa telpu tik ātri, ka Ema nespēja tam izsekot; bet dziednieka spulgās acis redzēja, kur tieši tas dodas, un, kad dēmons atkal ačgārni pieķērās pie sijas, sakļāvis ap sevi tumšos spārnus, vecais vīrs piecēlās un gāja no plaukta pie plaukta, no krūkas pie krūkas un no kārbas pie kārbas, gan izkratīdams karoti pulvera, gan pievienodams šķipsniņu ārstniecības augu, tadā pašā secībā, kādā dēmons bija tos apmeklējis.