- Vai jums pietrūka Dieva? jautāja Vils.
- Jā, Mērija atbildēja. Briesmīgi. Un vēl aizvien pietrūkst. Bet visvairāk man pietrūkst sajūtas, ka esmu saistīta ar visu Visumu. Es biju radusi just, ka tā esmu vienota ar Dievu, un, tā kā Viņš bija, es biju saistīta ar visu, ko Viņš bija radījis. Bet, ja Viņa nav, tad…
Tālu purvājā krītošā intonācijā sērīgi un gari kliedza kāds putns. Ugunskurā gailēja ogles, vieglajā nakts vējā tik tikko kustējās zāle. Atāla, šķiet, snauda kā kaķis, viņas riteņi vāļājās zālē turpat blakus; kājas Atāla bija pavilkuši zem ķermeņa, acis viņai bija pa pusei ciet, domas pa daļai te, pa daļai kaut kur citur. Vils atvērtām acim gulēja uz muguras un skatījās zvaigznēs.
Kas attiecas uz Liru viņa nebija pakustinājusi ne muskuli kopš tā dīvainā brīža, un atmiņas par šīm sajūtām meitene turēja sevī kā trauslu trauku, līdz malām pilnu ar jaunām zināšanām, kam viņa tik tikko uzdrīkstējās pieskarties, bīdamās to izliet. Lira nezināja, kas tas ir, ko tas nozīmē un no kurienes ir nācis, tāpēc, aptvērusi ceļgalus, viņa mierīgi sēdēja un pūlējās nedrebēt saviļņojumā. Drīz, meitene domāja, drīz es to zināšu, pavisam driz.
Mērija bija nogurusi: viņai bija aptrūcies, ko stāstīt. Līdz rītam viņa, bez šaubām, izdomās vēl kaut ko.
34 tagad ir
visu pieradi dzīvajai pasaulei, kur katra putekļu dalina elpo savam turpmākam
priekam. VILJAMS BLEIKS
Mērija nevarēja aizmigt. Katru reizi, aizdarot acis, viņai kaut kas lika līgoties un grīļoties, it kā viņa grasītos krist no kraujas malas, un, saspringstot bailēs, sievietes acis atsprāga vaļā.
Tā notika trīs, četras un piecas reizes, līdz Mērija saprata, ka miegs nenāks, tāpēc viņa piecēlās, klusām apģērbās un, izgājusi no mājas, attālinājās no koka ar teltij līdzīgajiem zariem, zem kuriem gulēja Vils un Lira.
Augstu debesīs spoži spīdēja mēness. Pūta spirgts vējiņš, un lielisko ainavu izraibināja peldošo mākoņu ēnas, kas, kā Merija nodomāja, atgādināja neiedomājamu dzīvnieku bara migrāciju. Taču dzīvnieki mēdz pārvietoties mērķtiecīgi; kad jūs redzat, ka tundrā pārvietojas ziemeļbrieži vai savannu šķērso gnu bari, jūs zināt, ka tie dodas uz turieni, kur ir barība, vai uz tādām vietām, kur ir labi pāroties un iznēsāt pēcnācējus. Dzīvnieku kustībai bija noteikta nozīme. Šie mākoņi kustējās aiz tīras sagadīšanās šo virzību ietekmēja pilnīgi nejauši procesi atomu un molekulu līmenī; to ēnas traucās pār zālienu bez kādas jēgas.
Tomēr izskatījās, it kā mākoņi zinātu jēgu. Tie izskatījās saspringti un mērķa virzīti. Tāda šķita visa nakts. To juta arī Mērija, tikai nezināja, kāds ir šis mērķis. Bet atšķirībā no viņas mākoņi šķita saprotam, ko un kāpēc
tie dara; to zināja ari vējš un zināja ari zāle. Visa pasaule bija dzīva un apzinīga.
Mērija pakāpās augšup pa nogāzi un atskatījās atpakaļ pāri dumbrājam, kur staru uzpludi ar spožu sudrabu rotāja līdzenuma dubļus un niedres. Tur, lejā, mākoņu ēnas bija ļoti skaidras: tās izskatījās tā, it kā tām pakaļ dzītos kaut kas baismīgs, vai arī tās steidzās apkampt kaut ko brīnišķīgu. Bet, kas tas bija, Mērija nekad nezinās.
Viņa nogriezās uz birztalu, kur stāvēja viņas kāpjamkoks. Tas atradās divdesmit minūšu gājiena attālumā. Mērija to varēja skaidri saskatīt slejamies augšup un šūpojam lielo galvu, sarunājoties ar uzbāzīgo vēju. Tiem bija kas pārrunājams, bet viņa tos nevarēja sadzirdēt.
Mērija steidzās pie koka, nakts saviļņojuma dzīta un alkdama tajā iesaistīties. Tieši to viņa bija teikusi Vilam, atbildēdama uz jautājumu, vai viņai pietrūkst Dieva: tā bija tāda sajūta, it kā Visums butu dzīvs, it kā viss būtu savstarpēji saistīts ar nozīmes pavedieniem. Būdama kristiete, ari Mērija bija jutusies saistīta, bet, pametusi Baznīcu, jutās nenoteikta, brīva un viegla Visumā bez mērķa.
Tad bija nācis atklājums par Ēnam un viņas ceļojums uz citu pasauli, un tagad — šī dzīvā nakts. Bija saprotams, ka viss kūsā ar mērķi un nozīmi, bet Mērija no šīs kustības bija izslēgta. Un bija neiespējami rast saskaņu ar to, jo nebija Dieva.
Pa pusei apgarota, pa pusei izmisusi, viņa nolēma uzkāpt savā kokā un vēlreiz mēģināt aizmirsties Putekļos.
Bet Mērija nebija nogājusi ne pusceļu līdz birzij, kad saklausīja kādu skaņu, kas atšķīrās no lapu šalkšanas un vēja žūžošanas zālē. Kaut kas vaidēja tā bija zema, drūma skaņa, līdzīga ērģelēm. Un pāri tai krakšķi koksnes krakšķi -, koksne lūza un spiedza.
Tas taču nevarētu būt viņas koks?
Mērija apstājās turpat klajajā zālienā, vējam šaustot seju un garajai zālei stilbus, un vēroja birztalas lapotni. Lielākie zari vaidēja, sīkākie krakšķēja, lieli zaļas koksnes baļķi lūza kā sausas nūjas un visā garumā krita pie zemes, un pati lapotne tā paša koka lapotne, ko viņa tik labi pazina, liecās, liecās un palēnām sāka gāzties.
Šķita, ka par šo slepkavību vaimanā atsevišķi katra šķiedriņa koka stumbra, mizā un saknēs. Taču koks krita un krita, visā garumā gāzdamies ārā no birzs, un Mērijai šķita, ka tas liecas uz viņas pusi, pirms atsitas pret zemi kā vilnis pret viļņlauzi. Milzīgais stumbrs palēcās mazu gabaliņu augšup un tad beidzot nokrita pavisam, ieplīsušajai koksnei ievaidoties.
Mērija pieskrēja tam klāt un pieskārās lapām, kas vēl šūpojās. Turpat bija viņas virve, turpat arī sadragātās platformas drupas. Mērijas sirds sāpīgi sitās; viņa līda starp kritušā koka pazīstamajiem zariem, kas gulēja nepazīstamos leņķos, turēdama līdzsvaru un cenzdamas pakāpties, cik augstu vien varēja.
Mērija atspiedās pret zaru un izņēma tālskati. Caur to viņa debesīs ieraudzīja divas pilnīgi atšķirīgas kustības.
Viena bija mākoņu plūsma, kas virzījās pāri mēnesim vienā virzienā, un otra Putekļu straume, kas to šķērsoja, šķiet, uz gluži pretēju pusi.
Ja salīdzināja mākoņus ar Putekļiem, Putekļi lidoja ātrāk un daudz lielākā apjoma. Faktiski šķita, ka kopā ar tiem peld visas debesis: milzīgā, nepielūdzamā straumē tie plūda prom no pasaules, prom no visām pasaulēm, kaut kādā galīgā tukšumā.
Lēni, it kā viņas domās paši no sevis pārvietodamies, fakti apvienojās.
Vils un Lira bija stāstījuši, ka brīnumnazis esot vismaz trīssimt gadu vecs. Tā viņiem bija teicis vecais vīrs tornī.
Mulefa bija stāstījuši, ka nepatikšanas ar gaismni, kas lolojusi viņus un viņu pasauli trīsdesmit trīs tūkstošus gadu, sākušās tieši pirms trīssimt gadiem.
Pēc Vila sacītā, brinumnaža īpašnieki Torre degli Angeli ģildē bija izturējušies bezrūpīgi viņi ne vienmēr bija aizvēruši logus, ko paši bija atvēruši. Jā, kā nekā Mērija vienu tādu bija atradusi, un ir jābūt vēl daudziem citiem.
Un ja nu visu šo laiku Putekļi pamazām bija aizplūduši pa ievainojumiem, ko brīnumnazis izveidojis dabā…
Mērijai reiba galva, un tur vainīga nebija tikai zaru šūpošanās, celšanās un krišana, viņai starp tiem lodājot. Rūpīgi ielikusi tālskati kabatā, viņa aizāķēja rokas aiz priekšā esošā zara un pētoši lūkojās uz debesīm, mēnesi un vēja dzītajiem mākoņiem.
Pie maza apjoma un zema līmeņa plūsmām bija vainojams brīnumnazis. Tas bija postošs, un tā dēļ cieta Visums. Viņai jāaprunājas ar Viļu un Liru, jāatrod veids, kā to apturēt.
Bet plašie plūdi debesīs bija gluži cita lieta. Tie bija kas jauns, turklāt katastrofisks. Ja tos neapturēs, visai apzinīgajai pasaulei pienāks gals. Kā mulefa viņai bija parādījuši, Putekļi radās, kad dzīvās būtnes bija kļuvušas apzinīgas. Taču tiem vajadzēja kaut kādu atgriezenisku saiti, kas to eksistenci pastiprinātu un darītu drošu kā mulefa bija viņu riteņi un eļļa no kokiem. Bez kaut kā tamlīdzīga viss pazudīs. Domas, iztēle, jūtas viss izgaisīs un tiks aizpūsts, paliks vienīgi truls automātisms, un tas īsais laika periods, kad dzīvība apzinājās pati sevi, kā svece nodzisīs katrā no miljardiem pasauļu, kurās tā koši dega.