Mērija skaudri sajuta šo nastu. Šķita, ka tas ir vecums. Viņa jutās astoņdesmit gadus veca, izvārguši, nogurusi un ilgojās mirt.
Mērija smagi izkāpa no milzīgā, nokritušā koka zariem un līdz ar vēju, kas vēl trakoja lapās, zālē un viņas matos, gāja atpakaļ uz ciemu.
Nogāzes virsotnē viņa beidzamo reizi palūkojās uz Putekļu straumi: mākoņi un vējš skrēja tai pretī un mēness stingri stāvēja debesu vidū.
Un tad Mērija beidzot ieraudzīja, ko tie dara: viņa redzēja, kāds ir lielais, neatliekamais mērķis.
Tie mēģināja aizkavēt Putekļu plūsmu. Tie pūlējās briesmīgajai straumei ceļā likt kādus šķēršļus: vējš, mēness, mākoņi, lapas un zāle, visas šīs jaukās lietas kliegdamas metās cīņā, lai paturētu Ēnu daļiņas šajā Visumā, kuru tās tik ļoti bagātināja.
Matērija mīlēja Putekļus. Tā nevēlējās redzēt tos aizejam. Tāda bija šīs nakts jēga, un tā bija arī Mērijas jēga.
Vai viņa bija domājusi, ka dzīvei nav jēgas un mērķa, kad Dievs bija prom? Jā, viņa bija tā domājusi.
Nu, tagad ir, Mērija skali sacīja un vēlreiz skaļāk atkārtoja: Tagad ir!
Kad viņa atkal paskatījās uz mākoņiem un mēnesi Putekļu plūsmā, tie izskatījās tik trausli un nolemti bojāejai kā dambis no maziem zariņiem un sīkiem akmentiņiem, kas cenšas aizkavēt Misisipi. Bet tie tik un tā mēģināja. Un turpinās mēģināt, līdz visam pienāks gals.
Cik ilgi viņa bija palikusi laukā, Mērija nezināja. Kad jūtu intensitāte sāka saplakt un atnāca nogurums, viņa lēni sāka mērot ceļu no kalna uz ciema pusi.
Kad Mērija bija pusceļu nokāpusi, blakus mazajai krūmu birzij dubļu sēkļos viņa ieraudzīja kaut ko dīvainu.
Tur kaut kas vienmērīgi kustējās, balti blāzmodams: līdz ar paisumu kaut kas tuvojās.
Mērija mierīgi stāvēja, uzmanīgi skatīdamās. Tie nevarēja būt tulapi, jo viņi vienmēr pārvietojās barā, bet šis bija viens pats. Tomēr viss tam bija tāds pats burām līdzīgie spārni, garais kakls -, tas bija viens no šiem putniem, tur nebija šaubu. Viņa nekad nebija dzirdējusi, ka tulapi pārvietotos pa vienam, tāpēc vilcinājās, iekams skrēja brīdināt ciemata ļaudis, jo šā vai tā šis radījums bija apstājies. Tas peldēja tuvāk takai.
Un tas sadalījās… Nē, kaut kas nokāpa tam no muguras.
Šis kaut kas bija vīrietis.
Merija to varēja saskatīt gluži skaidri pat no attāluma: mēness spīdēja spoži, un viņas acis bija apradušas ar tumsu. Viņa paskatījās caur tālskati un pārliecinājās: tā bija cilvēka figūra, kas izstaroja Putekļus.
Cilvēks kaut ko nesa tādu kā garu nūju. Viņš gāja pa taku ašiem un viegliem soļiem, neskriedams, bet kustēdamies kā atlēts vai mednieks. Vīrietis bija ģērbies vienkāršās, tumšās drēbēs, kas parastos apstākļos viņu labi apslēptu, taču tālskatī viņš bija redzams tik labi, it kā atrastos starmešu gaismā.
Kad viņš pienāca tuvāk ciematam, Mērija saprata, kas ir tā nūja. Cilvēks nesa šauteni.
Mērija jutās tā, it kā kāds būtu uzlējis viņas sirdij ledainu ūdeni. Ik matiņš uz viņas miesas sacēlās stāvus.
Mērija atradās pārāk tālu, lai varētu kaut ko darīt: pat ja viņa sauktu, vīrietis nedzirdētu. Viņai nācās vērot, kā viņš ieiet ciemā, skatīdamies pa labi un pa kreisi, un ļoti bieži apstājas un ieklausās, pārvietojoties no mājas uz māju.
Mērijas prāts jutās kā mēness un mākoņi, mēģinot aizkavēt Putekļus, jo viņa domās kliedza: Neskaties zem koka ej prom no koka…
Bet vīrietis nāca tam tuvāk un tuvāk, beidzot apstādamies pie viņas pašas mājas. Nespēdama to paciest, Mērija ielika tālskati kabatā un sāka skriet lejā pa nogāzi. Viņa jau gandrīz gribēja kliegt kaut ko mežonīgā balsī, bet īstā laikā saprata, ka tā var pamodināt Viļu un Liru un likt viņiem sevi atklāt, tāpēc apvaldījās.
Vīrietis atvēra viņas mājas durvis. Viņš tajā iegāja un pagaisa skatienam, bet Putekļi viņam aiz muguras sakustējās kā dūmi, kad caur tiem iziet plauksta. Mērija gaidīja vienu bezgalīgu minūti, un tad viņš atkal parādījās.
Vīrietis stāvēja viņas durvīs, lēni skatīdamies apkārt pa labi un pa kreisi, un viņa skatiens pārslīdēja kokam.
Tad viņš nokāpa no sliekšņa un mierīgi stāvēja, gandrīz kā neziņā. Mērija pēkšņi atskārta, cik labi viņa ir redzama uz kailā kalna viegls mērķis šāviena attālumā, taču vīrieti interesēja vienīgi ciemats: kad bija aizritējusi vēl kāda minūte, viņš pagriezās un mierīgi devās prom.
Mērija vēroja ik soli, ko šis cilvēks spēra gar upmalu, un gluži skaidri redzēja, kā viņš uzkāpj putna mugurā un apsēžas, kājas sakrustojis; putns tikmēr pagriezās un slīdēja prom. Pēc piecām minūtēm viņi pagaisa skatienam.
35 Pāri kalniem un tālu prom
NAK MANA MŪŽA DZIMUMDIENA -
PIE MANIS NĀK MĪLESTĪBA.
KRISTĪNA ROSSETTI
-Doktore Malone, Lira no rīta uzrunāja Mēriju, mums ar Viļu jāiet meklēt mūsu dēmonus. Kad viņus atradīsim, tad zināsim, kas darāms. Mēs vairs nevaram ilgāk bez viņiem iztikt. Tāpēc mums vienkārši jāiet tie meklēt. Kur jūs iesiet? jautāja Mērija drūmu skatienu un sāpošu galvu pēc nemierīgās nakts. Viņas ar Liru bija upmalā: Lira lai nomazgātos, un Mērija lai pazagšus meklētu vīrieša pēdu nospiedumus. Pagaidām viņa nevienu nebija atradusi.
- Nezinu, Lira sacīja. Bet viņi ir kaut kur te, lauka. Tiklīdz mēs pēc kaujas izkāpām cauri atvērumam, dēmoni aizskrēja, it kā mums vairs neuzticētos. Nevar sacīt, ka es viņus par to vainoju. Bet mēs zinām, ka viņi atrodas šajā pasaulē, un mums šķiet, ka mēs viņus pāris reižu esam redzējuši, tāpēc varbūt varēsim viņus atrast.
- Paklausies, Mērija negribīgi bilda un pastāstīja Lirai, ko bija redzējusi iepriekšējā nakti.
Kamēr viņa runāja, viņām pievienojās Vils, un abi bērni klausījās, acis iepletuši un nopietni.
- Varbūt tas ir tikai ceļinieks, kas atradis logu un ieklīdis te no citurienes, Lira teica, kad Mērija beidza stāstīt. Viņai slepenībā bija pārdomājamas gluži citas lietas, un šis vīrs nebija tik interesants kā tās. Tāpat, kā to izdarīja Vila tēvs, meitene turpināja. Tagad te jābūt
visādiem caurumiem. Lai vai kā, ja viņš vienkārši pagriezās un aizgāja, tad jau nevar but te ieradies kādos ļaunos nolūkos, vai ne?
- Nezinu. Man tas nepatik. Un es uztraucos, ka jūs ejat prom vieni paši jeb es uztrauktos, ja nezinātu, ka jau esat darījuši daudz bīstamākas lietas. Ak, es nezinu. Bet, lūdzu, esiet piesardzīgi! Lūdzu, skatieties apkārt. Prērijā jūs vismaz varēsiet ieraudzīt kādu nākam jau pa lielu gabalu…
- Ja mēs kādu pamanām, tad varam uzreiz aizbēgt uz citu pasauli, un tā viņš mums neko nevarēs nodarīt, Vils teica.
- Mēs apsolāmies, Lira sacīja.
- Labi, ietīšu jums kaut ko ēdamu, ja nu gadījumā paliksiet prom visu dienu.
Mērija paņēma plāceni, sieru un dažus slāpes remdējošus, sarkanus augļus un, ietinusi to visu drānā, apsēja ar auklu, lai būtu ērti pārmest pār plecu un nest.
- Veiksmīgas medības, viņa novēlēja, bērniem aizejot. Lūdzu, esiet piesardzīgi!