- Bet vai jūs esat eņģelis?
- Kāda tam nozīme?
- Varbūt jūs esat pieļāvis lielu kļūdu. Mēs varbūt esam vienā pusē.
- Ne, neesam. Esmu jums sekojis. Es zinu, kā pusē tu esi, nē, nē, nekusties. Paliec turpat!
- Vēl nav par vēlu nožēlot. Tas atļauts pat eņģeļiem. Ļaujiet man uzklausīt jusu grēksūdzi.
-Ak, Baruč, palīdzi man! Baltamoss aizgriezdamies izmisis iesaucās.
Un, eņģelim tā saucot, tēvs Gomess lēca uz viņu. Viņa plecs atsitās pret eņģeļa plecu, izsizdams Baltamosu no līdzsvara. Izstiepdams roku, lai glābtos, eņģelis palaida vaļā dēmonu-kukaini. Vabole uzreiz aizlidoja brīvībā, un tēvs Gomess sajuta atvieglojumu un spēka vilni. Faktiski, viņam par milzīgu pārsteigumu, tieši tas viņu nogalināja. Gaidīdams lielāku pretestību, nekā izjuta, priesteris ar tādu spēku metās uz eņģeļa vājo veidolu, ka nespēja noturēt līdzsvaru. Viņam paslīdēja kāja: inerce viņu nesa tālāk, uz straumes pusi. Baltamoss, domādams, ko būtu darījis Baručs, paspēra sānis priestera roku, kad tas gribēja atbalstīties.
Tēvs Gomess smagi nokrita galva noblīkšķēja pret akmeni, un viņš apdullis iegāzās ar seju ūdenī. Aukstums un trieciens priesteri uzreiz atžilbināja, bet, kad viņš sāka rīstīties un nevarīgi centās piecelties, izmisušais Baltamoss, ignorēdams dēmona dzēlienus sejā, acīs un mutē, pielietoja visu savu niecīgo svaru, lai noturētu vīrieša galvu ūdenī, un viņš to tur ilgi, ilgi turēja.
Kad dēmons piepeši izgaisa, Baltamoss palaida priesteri vaļā. Vīrietis bija pagalam. Tiklīdz Baltamoss par to bija drošs, viņš izvilka ķermeni no straumes un rūpīgi noguldīja zālē, salikdams priestera rokas uz krūtīm un aizdarīdams tam acis.
Tad Baltamoss piecēlās slims, noguris un sāpju pilns.
- Baruč, viņš teica, ak, Baruč, mans dārgais, vairāk es neko nevaru darīt. Vils un meitene ir drošībā, un viss būs labi, bet man tas ir gals, lai gan patiesībā es nomiru reizē ar tevi, Baruč, mans mīļais.
Pēc brīža viņš bija izzudis.
Pupiņu laukā, samiegojusies novakares siltumā, Mērija izdzirda Atālas balsi un nespēja atšķirt saviļņojumu no uztraukuma: vai bija nokritis vēl kāds koks? Varbūt parādījies cilvēks ar šauteni?
- Skaties! Skaties! Atāla sauca, ar snuķi bikstīdama Mērijas kabatu, tāpēc Mērija izņēma tālskati un darīja, kā draudzene liek, pavērsdama tālskati pret debesīm.
- Pastāsti man, ko tie dara! Atāla mudināja. Es sajūtu, ka kaut kas ir citādāk, bet nevaru redzēt.
Briesmīgie Putekļu plūdi debesīs bija apstājušies. Mierīgas tās nepavisam nebija; Mērija ar dzintara lēcām izpētīja visas debesis, redzēdama te strāvojumu, tur mutuļošanu, tālāk — virpuli. Putekļi bez apstājas kustējās, bet vairs neplūda prom. Starp citu, faktiski tie krita kā sniega pārslas.
Viņa iedomājās par riteņkokiem: ziedi, kas vērās uz augšu, dabūs padzerties šo zeltaino lietu. Mērija gandrīz vai sajuta, kā tie to gaida savās nabaga izkaltušajās rīklītēs, kuras bija tik nevainojami izveidotas šim nolūkam un kurām tik ilgi bija vajadzējis ciest badu.
Jaunie, Atāla teica.
Ar tālskati rokā Mērija pagriezās un redzēja atgriežamies Viļu un Liru. Viņi bija gabaliņu tālāk un nesteidzās. Jaunie cilvēki bija sadevušies rokās un, cieši sabāzuši kopā galvas, sarunājās, nevērīgi pret visu citu; to Mērija redzēja pat no tālienes.
Viņa gandrīz pielika pie acīm tālskati, bet atkal to novērsa un ielika atpakaļ kabatā. Tālskatis te nebija vajadzīgs; sieviete zināja, ko ieraudzītu: viņi šķistu kā veidoti no dzīva zelta. Viņi izskatītos mats matā kā visas cilvēciskas būtnes, jo bija to pārmantojuši.
No zvaigznēm līstošie Putekļi atkal bija atraduši mājvietu, un iemesls tam visam bija šie bērni vairs ne bērni.
36 Salauztā bulta
BET LIKTENIS DZELZS KĪLUS
DZEN,_UN ALLAŽ PŪLIS PATS SEVĪ.
ENDRŪ MARVELS
Abi dēmoni vieglā kaķa gaitā kustējās .caur kluso ciematu, ēnās un laukā no tām, par mēness apspīdēto laukumu, un apstājās pie Mērijas mājas vaļējām durvīm.
Viņi piesardzīgi ielūkojās iekšā un ieraudzīja vienīgi guļošu sievieti, tāpēc atkal izlavijās āra un devās uz patvēruma koka pusi.
Tā garie zari karināja savas aromātiskās spirālveida lapas gandrīz līdz pašai zemei. Ļoti lēnām, ļoti uzmanīgi, nečabinādamas lapas un nekrakšķinādamas nokritušos zariņus, abas dēmonu figūras aizslīdēja lapu aizsegā un ieraudzīja meklēto: zēnu un meiteni, cieši aizmigušus vienu otra rokās.
Šķērsojot zaļi, dēmoni piegāja tuvāk un gulētājus maigi aizskāra ar deguniem, ķepām un ūsām, peldēdamies viņu izstarotajā dzīvinošajā siltumā, bet izturēdamies bezgala piesardzīgi, lai viņus nepamodinātu.
Dēmoniem pārbaudot savu saimnieku (viegli notīrot Vila ātri dzīstošo brūci un atglaužot matu cirtu no Liras sejas), aiz muguras atskanēja kluss troksnītis.
Acumirklī dēmoni pilnīgā klusumā apcirtās, pārtapdami par vilkiem: nikni spīdošas acis, atņirgti balti zobi, draudoša ik ķermeņa līnija.
Tur mēnessgaismā stāvēja sieviete. Tā nebija Mērija, un, kad viņa ierunājās, dēmoni to skaidri dzirdēja, lai gan viņas balss neizdeva ne skanu.
- Nāciet man līdzi, sieviete aicināja.
Panteleimona sirds krūtīs salēcās, taču viņš nebilda ne
vārda, līdz varēja sasveicināties ar viņu nostāk no gulētājiem zem koka.
- Serafina Pekkala! viņš priekpilni iesaucās. Kur jūs bijāt palikusi? Vai zināt, kas noticis?
- Kuš! Aizlidosim uz kādu vietu, kur varam aprunāties, ragana sacīja, paturēdama prātā aizmigušos ciemata ļaudis.
Serafinas mākoņpriedes zars gulēja pie Mērijas majas durvīm, un, kad viņa to paņēma, abi dēmoni kļuva par putniem par lakstīgalu un pūci un kopā ar viņu lidoja pār salmu jumtiem, pār zāles klajumiem, pār kalna kori uz tuvāko riteņkoku birztalu, tik milzīgu kā pils; tās lapotne mēnessgaismā izskatījās pēc sudrabaina biezpiena.
Tur Serafina Pekkala iekārtojās uz visaugstākā ērtā zara starp ziediem, kas dzēra Putekļus, un abi putni nometās viņai blakus.
- Jūs ilgi vairs nebūsiet putni, viņa teica. Nu jau pavisam drīz jūsu veidoli nostabilizēsies. Paskatieties apkārt un paturiet šo ainavu atmiņā.
- Kas mēs būsim? Panteleimons jautāja.
- To jūs uzzināsiet drīzāk, nekā paši domājat. Klausieties, Serafina Pekkala atbildēja, — es jums pastāstīšu dažas raganu tradīcijas, ko nezina neviens cits, izņemot pašas raganas. Iemesls, kāpēc esmu tiesīga to darīt, ir tāds, ka jūs šeit esat kopā ar mani un jusu cilvēki tur lejā guļ aizmiguši. Kas ir vienīgie ļaudis, kuriem tas ir iespējams?
- Raganas, sacīja Panteleimons, un šamaņi. Tāpēc…
-Atstādami jūs abus Nāves zemes krastā, Lira un Vils, paši to nezinot, ir paveikuši kaut ko tādu, ko raganas ir darījušas kopš pašiem saviem pirmssākumiem. Mums ziemeļos ir tāds apgabals, vientulīga, pretīga vieta, kur laikos, kad pasaule vēl bija bērna autiņos, notika milzu katastrofa; kopš tā laika tur neviens nedzīvo. Tur nevar iekļūt neviens dēmons. Lai kļūtu par raganu, meitenei tas jāšķērso vienai un jāpamet dēmons. Jūs pazīstat šīs ciešanas. Bet, to izdarot, topošās raganas atklāj, ka viņu dēmoni nav atšķirti kā Bolvangarā, viņi tomēr ir viena vesela būtne, taču tagad dēmoni var brīvi klejot, doties uz tālām vietām, redzēt dīvainas lietas un atnest no turienes zināšanas.
Jūs neesat atšķirti, vai ne?
- Nē, Panteleimons sacīja. Mēs vēl esam viens. Bet tas bija tik sāpīgi, un mēs bijām tā pārbijušies…