- Labi, teica Serafina, tie abi nelidos kā raganas un arī nedzīvos tik ilgi, cik mēs, bet, pateicoties tam, ko viņi ir izdarījuši, jūs un viņi esat kā raganas visā citā, izņemot to.
Abi dēmoni apsvēra tikko uzzinātā savādumu.
- Vai tas nozīmē, ka mēs būsim putni, tāpat kā raganu dēmoni? Panteleimons jautāja.
- Esi pacietīgs!
- Un kā Vils var būt ragana? Es domāju, ka visas raganas ir sievietes.
- Viņi abi ir daudz ko izmanījuši. Mēs visi apgūstam kaut ko jaunu, pat raganas. Taču viens nav mainījies: jums jāpalīdz saviem cilvēkiem, nevis viņi jābremzē. Jums jāpalidz viņiem, jāvada viņi un jāiedrošina uz viedumu. Tieši tam dēmoni ir domāti.
Viņi klusēja. Serafina pagriezās pret lakstīgalu un jautāja: Kā tevi sauc?
- Man vārda nav. Es nezināju, ka esmu piedzimis, iekams netiku izrauts no viņa sirds.
- Tad es tevi saukšu par Kirjavu.
- Kirjava, Panteleimons izmēģināja, kā tas izklausās. Ko tas nozīmē?
- Drīz jūs redzēsiet, ko tas nozīmē. Bet tagad, Serafina turpināja, jums vērīgi jāklausās, jo es jums stāstīšu, kas darāms.
- Nē, Kirjava sparīgi protesteja.
Serafina maigi teica: No tava balss toņa es dzirdu, ka jūs zināt, ko grasos sacīt.
- Mēs negribam to dzirdēt! Panteleimons iesaucās.
- Tas ir par ātru, teica lakstīgala. Tas ir daudz par ātru.
Serafina klusēja, jo bija ar viņiem vienisprātis un jutās skumji. Bet tomēr viņa te bija gudrākā, un dēmoniem vajadzēja viņus vadīt pareizi; taču ragana ļāva noplakt viņu satraukumam un tikai tad turpināja.
- Kur jūs devāties savos klejojumos? viņa jautāja.
- Caur daudzām pasaulēm, atbildēja Panteleimons. Kur vien atradām logu, līdām tam cauri. Tādu logu ir vairāk, nekā bijām domājuši.
- Un jūs redzējāt…
- Jā, teica Kirjava, mēs uzmanīgi skatījāmies un redzējām, kas notiek.
- Mēs redzējām daudz citu lietu, žigli sacīja Panteleimons. Mēs redzējām eņģeļus un runājām ar viņiem. Mēs redzējām to pasauli, no kuras nāk mazie ļaudis, Gallivespiāni. Tur ir arī lieli cilvēki, kuri cenšas viņus nogalināt un arī nogalina.
Dēmoni stāstīja raganai, ko vēl bija redzējuši, cenzdamies novērst viņas uzmanību, un viņa to saprata. Bet Serafina ļāva, lai dēmoni runā tās mīlestības dēļ, ko viņi juta pret otra balsi.
Taču galu galā viņiem stāstāmais izbeidzās, un viņi apklusa. Palika vienīgi maigie, bezgalīgie lapu čuksti, līdz Serafina Pekkala teica:
- Jus esat novērsušies no Vila un Liras, lai viņus sodītu. Es zinu, kāpēc jūs tā darāt: mans Kaisa darīja gluži tāpat, kad es biju izgājusi caur pamesto, tukšo zemi. Taču galu galā viņš pie manis atgriezās, jo mēs vēl aizvien viens otru mīlējām. Un Vilam ar Liru drīz atkal vajadzēs jūsu palīdzību. Tāpēc jums viņiem ir jāpastāsta, ko jūs zināt.
Panteleimons skaļi iekliedzās pavisam nelaipnā pūces balsī; šaja pasaulē tāda skaņa nekad nebija dzirdēta. Ligzdās un aliņās tālu visapkārt, kur vien medīja, ganījās vai rakņājās sīkās nakts radības, dzima jaunas, neaizmirstamas bailes.
Serafina to vēroja tuvu blakus un nejuta neko, izņemot līdzcietību, līdz paskatījās uz Vila dēmonu, lakstīgalu Kirjavu. Viņa atcerējās sarunu ar raganu Rutu Skādi, kura, redzējusi Viļu vienu vienīgu reizi, bija vaicājusi, vai Serafina ir ielūkojusies viņam acīs. Serafina bija atbildējusi, ka nav to uzdrīkstējusies. Mazais, brūnais putniņš izstaroja nesamierināmu niknumu, tikpat sajūtamu kā siltums, un Serafina no ta baidījās.
Beidzot Panteleimona mežonīgais kliedziens aprima, un Kirjava teica:
- Mums viņiem jāpastāsta.
- Jā, jāpastāsta, ragana maigi sacīja.
Pamazām niknums atstāja mazā, brūnā putniņa acis, un Serafina atkal varēja uz viņu skatīties. Dusmu vietā viņa ieraudzīja vientulīgas skumjas.
- Uz šejieni dodas kuģis, Serafina teica. Es to pametu, lai atlidotu šurp un sameklētu jūs. Visu ceļu no mūsu pasaules es lidoju kopā ar ģiptiešiem. Viņi te ieradīsies nākamajā dienā vai aptuveni tā.
Abi putni sasēdās ciešāk un vienā mirklī mainīja veidolus, kļūdami par divām dūjām.
Serafina turpināja:
- Šī var būt beidzamā reize, kad lidojat. Varu redzēt drusku uz priekšu: es redzu, ka jūs abi spēsiet kāpt tik augstu, cik augsti ir šie lielie koki, bet domāju, ka jūs nebūsiet putni, kad nostabilizēsies jūsu veidoli. Uztveriet sevī visu, ko vien varat, un labi to atcerieties. Es zinu, ka jums, Lirai un Vilam ir gaidamas smagas un sāpīgas pārdomas, un zinu, ka jūs izdarīsiet labāko izvēli. Taču tā ir jūsu ziņā, un neviena cita.
Viņi nerunāja. Serafina paņēma savu mākoņpriedes zaru un pacēlās no augstajām koku galotnēm, riņķodama augstu gaisā un juzdama uz ādas vēja dzestrumu, zvaigžņu gaismas kņudoņu un vēlīgo sijāšanos, ko izraisīja Putekļi, kurus viņa nekad nebija redzējusi.
Serafina klusi nolidoja lejā vēl vienu reizi un klusi iegāja sievietes mājā. Viņa par Mēriju neko nezināja tikai to, ka viņa nākusi no tās pašas pasaules, no kuras Vils, un ka viņas loma notikumos bijusi izšķiroša. Serafina nekādi nevarēja pateikt, vai Mērija ir neciešama vai draudzīga, bet viņu vajadzēja pamodināt neizbiedejot, un šim nolūkam labi noderēja burvestība.
Apsēdusies uz grīdas pie sievietes galvas, ragana puspievērtām acīm vēroja Mēriju, ieelpodama un izelpodama reizē ar viņu. Drīz vien daļēja vīzija saka viņai bāli attēlot to, ko Mērija redzēja sapnī; Serafina noskaņoja savas domas rezonansē ar viņējām, it kā skaņodama stigu. Pēc tam ar piespiešanos ragana tajās iekļuva pati. Atrazdamās tur, Serafina varēja ar Mēriju runāt, un viņa to darīja ar tūlītēju vieglu pieķeršanos, kādu mēs dažkārt jūtam pret cilvēkiem, kurus satiekam sapnī.
Brīdi vēlāk viņas, steidzīgi murminādamas, sarunājās, no kā Mērija vēlāk neatminējās neko, un staigāja pa muļķīgu niedru un elektrisko transformatoru ainavu. Bija pienācis laiks Serafinai pārņemt vadību.
- Pēc dažiem mirkļiem, — viņa sacīja, — jūs pamodīsieties. Neuztraucieties. Es būšu jums blakus. Es jūs šādi modinu, lai jūs saprastu, ka esat pilnīgā drošībā un neviens jums negrasās neko nodarīt. Un tad mēs varēsim aprunāties, kā nākas.
Serafina attālinājās, ņemdama sapņa Mēriju sev līdzi, līdz atkal atradās mājā, sakrustojusi kājas uz klona, un, viņā raudzīdamās, mirdzēja Mērijas acis.
- Jums jābūt raganai, Mērija čukstēja.
- Es tā esmu. Mans vārds ir Serafina Pekkala. Kā sauc jūs?
- Mērija Malone. Nekad neesmu tik klusi modināta. Vai es esmu nomodā?
- Jā. Mums jāparunā, bet sapnī saruna ir grūti kontrolējama un to grūtāk atcerēties. Labāk ir runāt nomodā. Vai labāk gribat palikt iekšā, vai arī nāksiet ar mani pastaigāties mēnesnīcā?
- Nākšu, atteica Mērija, pieceldamās sēdus un izstaipīdamās. Kur Lira un Vils?
- Aizmiguši zem koka.
Viņas atstāja māju, pagāja garām kokam ar visu slēpjošajām lapām un devās uz upi.
Mērija vēroja Serafinu Pekkalu piesardzīgi un vienlaikus apbrīnodama. Viņa nekad nebija redzējusi tik slaidu un graciozu cilvēku. Serafina šķita jaunāka par Mēriju, lai gan Lira bija stāstījusi, ka viņai ir simtiem gadu; vecumu ļāva nojaust vienīgi komplicētu skumju pilnā sejas izteiksme.
Viņas apsēdās krastā pie sudrabaini melnā ūdens, un Serafina pastāstīja, ka runājusi ar bērnu dēmoniem.
- Šodien viņi gāja tos meklēt, Mērija teica, taču gadījās kaut kas cits. Vils nekad nav redzējis savu dēmonu, kā nākas, tikai toreiz, kad viņi aizlavījās no kaujas, un tā bija vien sekunde. Viņš nemaz droši nezināja, ka viņam tāds ir.