- Nu, ir gan. Un tāpat arī jums.
Mērija cieši lūkojās viņā.
- Ja jūs spētu viņu saskatīt, Serafina turpinaja, jūs redzētu melnu putnu ar sarkanām kājām un koši dzeltenu, palīku knābi. Kalnu putnu.
-Alpu vārna… Kā jūs to varat redzēt?
- Ar puspievērtām acīm es to varu. Ja mums pietiktu laika, es varētu ari jūs iemācīt to saskatīt, tapat citu cilvēku dēmonus jūsu pasaulē. Doma, ka jūs viņus neredzat, mums šķiet dīvaina.
Tad viņa pastāstīja Mērijai, ko bija teikusi dēmoniem un ko tas nozīmējis.
- Un dēmoniem vajadzēs viņiem to pasacīt? Mērija jautāja.
- Biju domājusi, vai nepamodināt viņus un nepateikt pašai. Domāju varbūt pastāstīt jums, lai jūs uzņematies atbildību. Bet, ieraudzījusi viņu dēmonus, es sapratu, ka tas būs vislabākais.
- Viņi ir iemīlējušies.
- Es zinu.
- Viņi to nupat ir atklajuši…
Merija centās aptvert visas implikācijas, par kurām Serafina bija stāstījusi, taču tas bija pārāk grūti.
Pēc kādas minūtes Mērija ievaicājās: Vai jūs varat saskatīt Putekļus?
- Nē, nekad neesmu tos redzējusi. Kamēr nebija sākušies kari, mēs par tiem nemaz nebijām dzirdējuši.
Mērija izņēma no kabatas tālskati un iedeva raganai. Serafina to pielika pie acīm, un viņai aizrāvās elpa.
- Tie ir Putekļi… Tie ir skaisti!
- Atskatieties uz patvēruma koku.
Paklausījusi Serafina atkal iesaucās. Vini ir to izdarījuši? viņa jautāja.
- Kaut kas ir noticis šodien vai vakar, ja ir jau pāri pusnaktij, Mērija teica, cenzdamās rast vārdus, lai to paskaidrotu, un atcerēdamās savu vīziju, kur Putekļi plūda milzīgā upē, tādā kā Misisipi. Kaut kas niecīgs, bet izšķirošs… Ja jūs gribētu mainīt varenas upes virzienu uz citu pusi un jums būtu tikai viens pats akmentiņš, jūs to spētu, noliekot šo akmentiņu īstajā vieta tā, lai pirmā ūdens strūkla plūstu šajā, nevis citā virzienā. Vakar notika kaut kas līdzīgs. Es nezinu, kas tas bija. Viņi viens otru ieraudzīja citādi vai kā… Līdz šim viņi nebija tā jutušies, bet piepeši jutās. Un tad Putekļi viņiem ļoti spēcīgi piesaistījās un pārstāja plūst pa otru ceļu.
- Tātad tā tam bija jānotiek! brīnīdamās iesaucās Serafina. Un nu ir droši vai arī būs, kad eņģeļi piepildīs milzīgo apakšējās pasaules bezdibeni.
Viņa izstāstīja Mērijai par bezdibeni un to, kā viņa pati to uzzinājusi.
- Es lidoju augstu gaisā, viņa skaidroja, meklēdama, kur nolaisties, un satiku eņģeli: sievieti-eņģeli. Viņa bija ļoti savāda: veca un reizē jauna, — Serafina turpināja, aizmirsusi, ka pati tāda šķiet Mērijai. Viņu sauca Haphanija. Viņa man daudz ko pastāstīja… Viņa teica, ka visa cilvēka mūža vēsture ir ciņa starp viedumu un muļķību. Viņa un eņģeļi-dumpinieki, kas sekoja viedumam, vienmēr centušies atvērt prātus; Visvarenais un viņa Baznīca vienmēr centušies turēt tos aizvērtus. Viņa minēja man daudzus piemērus no manas pasaules.
- Es varu iedomāties daudzus no savējās.
- Un lielāko daļu šī laika viedumam vajadzējis darboties slepeni, čukstus, kā spiegam pārvietoties pasaules necilajās vietās, tikmēr viņa ienaidnieki mitinājušies galmos un pilīs.
- Jā, Mērija piekrita. Arī tas man ir pazīstams.
- Un cīņa nav beigusies, jo karalistes spēki ir sastapuši šķērsli. Viņi pārgrupēsies, saņēmušies atgriezīsies ar jaunu komandieri, un mums jābūt gataviem pretoties.
- Bet kas ir noticis ar lordu Ezrielu? Mērija jautāja.
- Viņš cīnījās ar debesu Reģentu, eņģeli Metatronu, un abi iekrita bezdibenī. Metatrons ir prom uz visiem laikiem. Tāpat arī lords Ezriels.
Mērija strauji ievilka elpu. Un Koulteres kundze? viņa jautāja.
Par atbildi ragana izņēma no bultu maksts bultu. Nesteigdamās viņa izvēlējās vislabāko, taisnāko un vislabāk līdzsvaroto.
Un salauza to divās daļās.
- Reiz savā pasaulē, viņa stāstīja, es redzēju šo sievieti spīdzinām raganu un sev nozvērējos, ka ietriekšu šo bultu viņai rīklē. Nu es vairs to nekad neizdarīšu. Viņa kopa ar lordu Ezrielu ziedojās, lai uzveiktu eņģeli, un padarīja pasauli drošu Lirai. Vienam tas neizdotos, bet kopā viņi to paveica.
Mērija noskumusi jautāja: Kā lai to pastāsta Lirai?
- Gaidiet, kamēr viņa jautās, Serafina atbildēja. Bet varbūt viņa nejautās. Katrā gadījumā Lirai ir tas simbolu rādītājs. Tas viņai pavēstīs visu, ko viņa gribēs zināt.
īsu brīdi viņas sēdēja, draudzīgi klusēdamas, un debesīs gausi griezās zvaigznes.
- Vai varat paredzēt un uzminēt, ko viņi izlems darīt tālāk? ievaicājās Mērija.
- Nē, bet, ja Lira atgriezīsies savā pasaulē, es būšu viņas māsa tik ilgi, cik ilgi vien viņa dzīvos. Ko darīsiet jūs?
- Es… Mērija iesāka un saprata, ka šobrīd vēl nav to izlēmusi. Domāju, es iederos savā pasaulē. Lai gan man bus žēl atstāt šo: esmu te jutusies ļoti laimīga. Man šķiet, laimīgaka nekā jebkad savā mūžā.
- Nu, ja atgriezīsieties mājās, jums citā pasaulē būs māsa, teica Serafina, tāpat ari man. Mēs vēl redzēsimies aptuveni pēc dienas, kad ieradīsies kuģis. Ceļā parunāsimies vēl un tad šķirsimies uz visiem laikiem. Tagad apkamp mani, māsa.
Mērija tā izdarīja, un Serafina Pekkala uz sava mākoņpriedes zara lidoja atpakaļ pār niedrēm, par muklājiem un dubļiem, pāri piekrastei un jūrai, līdz Mērija viņu vairs neredzēja.
Apmēram tajā pašā laikā viena lielā, zilā ķirzaka uzgāja tēva Gomesa līķi. Vils un Lira topēcpusdien bija atgriezušies ciematā pa citu ceļu un nebija to redzējuši; priesteris netraucēti gulēja, kur Baltamoss to bija nolicis.
Ķirzakas bija maitēdājas, tomēr maigi, nekaitīgi radījumi, un pēc senas vienošanās ar mulefa tās pēc tumsas iestāšanās bija tiesīgas aizvākt katru beigto.
Ķirzaka ievilka priestera līķi savā midzenī, un viņas bērniem iznāca ļoti labs mielasts. Kas attiecas uz šauteni, tā palika guļam zālē, kur tēvs Gomess to bija nolicis, un lēni pārvērtās rūsa.
37 Kāpas
MANA DVESELE NEMEKLĒ MUŽĪCU DZĪVI, BET SMEĻAS NO VISA IESPĒJAMĀ.
Nākamajā dienā Vils un Lira atkal izgāja kopā, maz runādami un dedzīgi vēlēdamies palikt divatā. Viņi izskatījās apreibuši, it kā kāds laimīgs gadījums tiem būtu laupījis sajēgu; viņi kustējās gausi; viņu acis neredzēja to, uz ko skatījās.
Visu dienu jaunieši pavadīja kalnu plašumos un pēcpusdienas siltumā apciemoja savu sudrabaini zeltaino birztalu. Viņi runājās, ēda, skūpstījās, laimes transā gulēja, murminādami vārdus, kuru skaņa bija tikpat mulsinoša kā to jēga, un juta, ka aiz mīlestības vai kūst.
Vakarā viņi mielojās kopā ar Mēriju un Atālu, maz runādami, un, tā kā bija karsts, iedomājās noiet līdz jūrai, kur, viņuprāt, varētu pūst vēss vējiņš. Viņi klaiņoja gar upi, līdz nonāca plašajā pludmalē, kas, sākoties bēgumam, mirdzēja mēnessgaismā.
Jaunieši apgūlās mīkstajās smiltīs kāpu pakājē un tad izdzirda pirmo putna kliedzienu.
Abi tūlīt pagrieza galvu, jo šis putns neizklausījās pēc tādas radības, kas piederētu tai pasaulei, kurā viņi atradās. Kaut kur no tumsas augšā nāca trallinoša dziesma, un tad no citurienes tai atbildēja otra. Vils un Lira iepriecināti pielēca kājās un mēģināja dziedātājus saskatīt, bet varēja izšķirt tikai divas slīdošas ēnas, kas zemu lidoja un tad atkal uzšāvās augšā, skaņi, melodiski kā zvani bez mitas vīterodami bezgala daudzveidīgu dziesmu.