Un tad, plivinādams spārnus un tā uzvilnīdams augšup mazu smilšu strūkliņu, dažus jardus atstatu nolaidās pirmais putns.
Lira ierunājās: Pan…?
Viņam bija dūjas veidols, taču krāsa — tumša un mēnessgaismā grūti nosakāma; vismaz baltajās smiltīs viņš bija skaidri saskatāms. Otrs putns vēl riņķoja gaisā, joprojām dziedādams, un tad lidoja lejā, pievienodamies pirmajam; arī otrs dziedonis bija dūja, bet pērļu baltumā un ar tumši sarkanu krustu apspalvojumā.
Vils saprata, ko nozīmē ieraudzīt savu dēmonu. Tam nolaižoties smiltis, viņš juta sirdi sažņaudzamies un atslābstam nemūžam neaizmirstamā veidā. Paies sešdesmit gadi un vairāk, bet viņam, vecam vīram, dažas izjūtas būs tikpat spilgtas un svaigas kā arvien: Liras pirksti, liekot augli starp viņa lūpām zem zeltaini sudrabainajiem kokiem; meitenes siltā mute, kas piekļaujas viņējai; viņa dēmons, izrauts no neko nenojautušajām krūtīm, viņam ieejot Nāves zemē; un saldā taisnīguma izjuta, dēmonam atgriežoties pie viņa mēness apspīdēto kāpu malā.
Lira grasījās virzīties viņiem tuvāk, bet Panteleimons ierunājās.
— Lira, viņš sacīja, viņnakt pie mums bija atnākusi Serafina Pekkala. Viņa mums daudz ko pastāstīja. Tagad viņa atkal ir prom, lai atvestu uz šejieni ģiptiešus. Šurp dodas Ferders Korems un lords Fā, un viņi šeit būs…
- Pan, viņa uztraucās, ak, Pan, tu neesi laimīgs kas tas ir? Kas tas ir?
Tad viņš mainīja veidolu un tecēja pie meitenes pār smiltīm kā sniegbalts sermuliņš. Mainījās arī otrs dēmons; tam notiekot, Vils juta tādu kā mazu kampienu sirdī un viņa dēmons pārtapa par kaķi.
Pirms tuvoties zēnam, dēmons ierunājās. Tas teica: Ragana man deva vardu. Agrāk man pēc tāda nebija vajadzības. Viņa mani nosauca par Kirjavu. Bet klausies, tagad paklausies mūsos…
- Jā, jums jāklausās, Panteleimons piebalsoja. To ir grūti paskaidrot.
Dēmoniem izdevās pastāstīt viņiem visu, ko bija izpaudusi Serafina, sākot ar atklāsmi par bērnu dabu: par to, kā bez iepriekšēja nolūka viņi kļuvuši līdzīgi raganām savā spējā atdalīties no dēmona un tomēr palikt par vienu būtni.
- Bet tas nav viss, Kirjava bilda.
Panteleimons sacīja: Ak, Lira, piedod, bet mums jāpastāsta, ko esam atklājuši…
Lira apmulsa. Kad gan Panam vispār bija vajadzējis piedošanas? Viņa paskatījās uz Viļu un redzēja viņa apjukumu tikpat skaidri kā savējo.
- Stāstiet, Vils teica. Nebaidieties!
- Tas ir par Putekļiem, sacīja dēmons-kaķis, un Vils brīnīdamies klausījās, kā daļa no paša stāsta kaut ko tādu, ko viņš pats nezina. Tie visi plūda prom, visi Putekļi bija lejā, bezdibenī, kā jūs jau redzējāt. Kaut kas apturēja viņu aizplūšanu uz turieni, bet…
- Vil, tā bija tā zelta gaisma! Lira iesaucās. Tā gaisma, kas ieplūda bezdibenī un pagaisa… Tie bija Putekļi? Vai patiesi?
- Jā. Bet tie vēl arvien plūst prom, Panteleimons turpināja. Un tas nedrīkst notikt. Ir vitāli svarīgi, lai neaizplūstu tie visi. Putekļiem jāpaliek pasaulē, tie nedrīkst izgaist, citādi viss labais pamazām izzudīs un ies bojā.
- Bet kur aizplūst pārējie? — Lira jautāja.
Abi dēmoni lūkojās uz Viļu un uz nazi.
- Ik reizi, kad izveidojam atvērumu, teica Kirjava, un Vils atkal sajuta tās pašas sikās saviļņojuma trīsas: viņa ir es, un es esmu viņa… Ik reizi, kad kāds izveido atvērumu starp pasaulēm vienalga, mēs vai senie ģildes viri, jebkurš, nazis iegriežas ārējā tukšumā. Tas ir tāds pats tukšums kā tur lejā, bezdibenī. Mēs to nemaz nezinām. Neviens nezina, jo šī robeža ir par smalku, lai to saskatītu. Bet ar to pietiek, lai Putekļi izplustu laukā. Ja logus reiz beidzot aizvēra, laika nebija gana, lai aizplūstu liels daudzums Putekļu, taču ir tūkstošiem tādu atvērumu, ko viņi ne reizi nav aizvēruši. Tāpēc visu šo laiku Putekļi ir plūduši prom no pasaulēm nekurienē.
Vils un Lira saprata. Viņi ar patiesību cīnījās, viņi to atgrūda, taču atskārta bija tieši tāda pati kā pelēcīgā gaisma, kas, izplatīdamās debesīs, apdzēš zvaigznes: tā varēja aizlīst aiz katra šķēršļa, ko viņi noliktu, palīst zem katras žalūzijas un apliekties ap katra aizkara malām, ko viņi lika tai priekšā.
- Ikkatrs atvērums, Lira čukstēja.
- Visi bez izņēmuma tie visi jāaizver? Vils jautāja.
- Visi bez izņēmuma, Panteleimons čukstēja tāpat kā Lira.
-Ak nē! sauca Lira. Nē, tas nevar būt tiesa…
- Un tāpēc mums jāpamet mūsu pasaule un jāpaliek Liras pasaulē, sacīja Kirjava, vai arī Panam un Lirai jāpamet viņējā un jānāk uz mūsējo. Citas iespējas nav.
Tad visā spilgtumā ielauzās nemīlīga dienas gaisma.
Lira skaļi ieraudājās. Panteleimona pūces kliedziens iepriekšējā naktī bija pārbiedējis ik sīko radību, kas to dzirdēja, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar vētrainajām gaudām, ko Lira tagad izgrūda. Dēmoni izskatījās satriekti, un Vils, redzēdams viņu reakciju, saprata, kādēļ: viņi nezināja to, ko bija uzzinājuši Vils un Lira.
Lira drebēja dusmās un bēdās, platiem soļiem soļodama šurp un turp ar sažņaugtām dūrēm un griezdama asarām noplūdušo seju uz vienu un otru pusi, it kā atbildi meklējot.
- Klausies, Vils teica, Lira, klausies: ko sacīja mans tēvs?
-Ak, meitene kliedza, mētādama galvu, viņš sacīja tu zini, ko viņš sacīja, tu taču tur biji, tu arī dzirdēji!
Vils domāja, ka Lira uz līdzenas vietas nomirs no bēdām. Viņa metās zēna rokās un šņukstēja, kaislīgi ķerdamās viņam pie pleciem, spiezdama nagus viņa mugurā un seju viņam pie kakla, un Vils varēja saklausīt vienīgi:
- Nē nē nē…
- Klausies, Vils atkal ierunājās, Lira, mēģināsim atcerēties precīzi. Varbūt ir kāda iespēja? Varbūt var atrast izeju?
Vils maigi atbrīvojās no Liras rokām un meiteni apsēdināja. Panteleimons pārbijies tūlīt ielīda viņai klēpī, un dēmons-kaķis nedroši panācās tuvāk Vilam. Viņi vēl nebija pieskārušies viens otram, bet nu zēns pastiepa roku pretī dēmonam; tas pievērsa savu kaķa purnu viņa pirkstiem un tad liegi iekāpa sava saimnieka klēpī.
- Viņš teica… Lira iesāka, rīdama asaras, viņš teica, ka cilvēki varot neilgi uzturēties citās pasaulēs, nekādi neietekmējoties. Un ar mums arī vajadzētu tā būt, vai ne? Par spīti tam, ka mums vajadzēja doties uz Nāves zemi, mēs vēl esam veselīgi, vai ne?
- Var palikt prom īsu laiku, bet ne ilgi, Vils teica.
- Mans tēvs bija šķirts no savas no manas pasaules desmit gadu. Un, kad es viņu atradu, viņš bija tuvu nāvei. Desmit gadi, tas ari viss.
- Bet kā bija ar lordu Borīlu? Ar seru Čārlzu? Viņš bija pietiekami veselīgs, vai ne?
- Jā, bet atceries: viņš varēja atgriezties savā pasaulē, kad vien gribēja, un atkal atlabt. Galu galā tieši tur tu viņu pirmoreiz satiki savā pasaulē. Varbūt viņš bija atradis kādu slepenu logu, par kuru neviens cits nezināja.
- Jā, mēs arī tā varētu darīt!
- Varētu, tikai…
- Visiem logiem jābūt ciet, Panteleimons sacīja. Itin visiem.
- Bet kā jūs to zināti Lira jautāja.
- Mums to pateica eņģelis, atbildēja Kirjava. Mēs satikām eņģeli. Viņa mums pastāstīja to un vēl kaut ko citu. Tā ir taisnība, Lira.
- Viņa? Lira dedzīgi un ar aizdomām jautāja.
- Tas eņģelis bija sieviešu dzimuma, Kirjava teica.