Visas sastāvdaļas sabēris miezerī, dziednieks tās saberza kopā un, to darīdams, murmināja burvju vārdus. Tad viņš sasvēra saturu uz miezera dimdošās malas, izkratīja beidzamos graudiņus, paņēma otu un tinti un uzrakstīja uz papīra lapas dažas zīmes. Kad tinte nožuva, vīrs uzbēra uz rakstītā visu pulveri un aši salocīja papīru mazā kvadrātveida paciņā.
- Lai viņi ar otu iekaisa šo pulveri aizmigušā bērna nāsīs tajā bridi, kad viņš ievelk elpu, vecais vīrs mācīja, un viņš pamodīsies. Tas jādara ļoti piesardzīgi. Vienreiz par daudz, un bērns nosmaks. Lietojiet vismīkstāko otu.
Paldies, Pagdzin tulku, Ema pateicās, paņemdama paciņu un ielikdama to visdziļākajā blūzes kabatā. Kaut man butu vēl viens medus plācenis, ko jums iedot!
-Ar vienu pietiek, — dziednieks atteica. Tagad ej un, kad atnāksi nākamreiz, pastāsti man visu patiesību, nevis tikai daļu no tās.
Meitene apjukusi ļoti zemu palocījās, tā slēpdama savu mulsumu. Viņa cerēja, ka nav izpaudusi par daudz.
Nākamajā vakarā, cik drīz vien varēja, viņa aizsteidzās uz ieleju, nesdama lapā ietītu mazumiņu saldo rīsu. Ema dega nepacietībā pastāstīt sievietei, ko ir izdarījusi, iedot zāles un saņemt uzslavu un pateicību, bet par visu vairāk viņa vēlējās pamodināt apburto gulētāju un ar viņu parunāties. Viņas varētu kļūt draudzenes!
Bet, nogriezušies takas līkumā un paskatījusies augšup, Ema pie alas ieejas neredzēja ne zeltaino pērtiķi, ne arī pacietīgo sievieti. Vieta bija tukša. Dažus beidzamos jardus Ema skrēja, sabijusies, ka viņas aizgājušas pavisam bet tepat bija krēsls, kur sieviete mēdza sēdēt, arī vārīšanas iekārta un viss cits.
Sirdij dauzoties, Ema ielūkojās tumšaja alas dibenā. Gulētāja, protams, vēl nebija pamodusies krēslā Ema varēja saskatīt guļammaisa aprises un dusošā dēmona balto apveidu.
Viņa pielīda mazliet tuvāk. Nekādu šaubu viņi ir aizgājuši un atstājuši apburto meiteni vienu.
Emai iešāvās prātā doma, kas šķita gluži kā mūzika: ja nu viņa meiteni pamodinātu pirms sievietes atgriešanās…
Taču viņai tik tikko pietika laika izbaudīt šis domas izraisīto saviļņojumu, kad ārā uz takas atskanēja soļi, un, vainas apziņā notrīcot, viņa ar savu dēmonu aizšāvās aiz akmeņu kaudzes alas malā. Emai nevajadzēja te atrasties. Viņa slepus noglūnēja. Tas bija nepareizi.
Un nu zeltainais pērtiķis tupēja alas ieejā, ostīja gaisu un grozīja galvu uz vienu un uz otru pusi. Ema redzēja to atņirdzam asos zobus un juta, ka pašas peļveida dēmons drebēdams ierokas viņas drēbēs.
Kas tas ir? sievietes balss uzrunāja pērtiķi, un viņas augums, nostādamies ieejā, aptumšoja alu. Vai te ir bijusi meitene? Jā viņa ir atstājusi pārtiku. Tomēr viņai nevajadzētu nākt iekšā. Mums jāierada viņai kāda vieta uz ceļa, lai atstāj ēdienu tur.
Nepametuši uz gulētāju ne skatienu, sieviete noliecās iekurt uguni un uzlika vārīties ūdens kastroli, bet dēmons notupās turpat netālu un vēroja taku. Brīdi pa brīdim viņš piecēlās un aplaida skatienu alai, un Ema, savā šaurajā slēptuvē būdama neērti ierobežota, dedzīgi vēlējās, kaut būtu pagaidījusi ārpusē un nebūtu gājusi iekšā. Cik ilgi tagad vajadzēs tupēt ieslodzītai?
Sieviete iemaisīja verdošajā ūdenī kaut kādus ārstniecības augus un pulverus. Ema varēja saost asu smārdu, tam izplatoties ar tvaiku. Tad no alas dibena nāca kāda skaņa meitene murminādama atdzīvojās. Ema pagrieza galvu un ieraudzīja apburto gulētāju kustamies un mētājamies, un aizklājam ar plaukstu acis. Viņa modās!
Bet sieviete nelikās ne zinis!
Viņa nepārprotami visu dzirdēja, jo īsu brīdi pacēla galvu, bet drīz vien atkal pievērsās saviem augiem un verdošajam ūdenim. Tikai tad, kad bija ielējusi novārījumu biķerī, lai nostāvas, viņa pievērsa visu uzmanību meitenei, kas modās.
Ema no sarunas neko nesaprata, bet ieklausījās tajā ar augošu izbrīnu un aizdomām.
- Kuš, mīļā, sieviete sacīja. — Neuztraucies. Tu esi drošībā.
- Rodžer… meitene murmināja, pa pusei pamodusies. Serafina! Kur aizgājis Rodžers… Kur viņš ir?
- Te nav neviena, izņemot mūs, māte teica monotoni, pa pusei dungojot. Pacelies, ļauj, lai mamma tevi nomazgā… Pavirzies augstāk, mana mīļā…
Ema vēroja, kā meitene, kunkstēdama un cenzdamās pamosties, mēģina atgrūst māti. Sieviete iegremdēja ūdens kausā sūkli un, noberzusi viņas seju un ķermeni, nosusināja to sausu.
Tikmēr meitene bija gandrīz pamodusies, un sievietei vajadzēja kustēties straujāk.
- Kur Serafina? Un Vils? Palīdziet, palīdziet man! Es negribu gulēt… Nē, nē! Es negribu! Nē!
Sieviete ar vienu roku tēraudcietā tvērienā turēja biķeri, tikmēr ar otru centās pacelt Liras galvu.
- Esi mierīga, mīļā… stāvi klusu… tagad kuš… dzer savu tēju…
Bet meitene spārdījās, gandrīz izliedama dzērienu, un sāka kliegt skaļāk:
- Liec mani mierā! Es gribu iet prom! Laid mani! Vil, Vil, palīdzi man ak, palīdzi man!
Sieviete cieši sagrāba Liru aiz matiem un, atliekusi meitenes galvu, piebāza viņai pie mutes biķeri.
- Es negribu! Tik uzdrīksties mani aiztikt, un Joreks tev noraus galvu! Ak, Jorek, kur tu esi? Jorek Bērnison! Palīga, Jorek! Es negribu… negribu…
Tad pēc sievietes pavēles zeltainais pērtiķis uzklupa Liras dēmonam un cieši sagrāba to ar melnajiem pirkstiem. Dēmons svaidījās, mainīdams veidolus ātrāk, neka Ema jebkad agrak bija redzējusi dēmonu maināmies: kaķis čūska žurka lapsa putns vilks gepards ķirzaka sesks…
Taču pērtiķa tvēriens ne bridi neatslaba, un tad Panteleimons pārtapa dzeloņcūkā.
Pērtiķis iespiedzās un palaida to vaļā. Viņa ķepa iedūrušās trīcēja trīs garas dzeloņcūkas adatas. Koulteres kundze ierūcās un ar brīvo roku iesita Lirai pa seju tik spēcīgi, ka nokrakšķēja delna. Pirms Lira paguva atjēgties, biķeris jau bija pie mutes, un viņai vajadzēja vai nu šķidrumu norīt, vai arī noslāpt.
Ema vēlējās, kaut varētu aizdarīt ausis šie guldzieni, kliegšana, klepus, šņukstēšana, lūgšanās un nstīšanās šķita gandrīz par daudz neciešama. Bet pamazam trokšņi noklusa meitene izdvesa vēl tikai pāris nedrošu šņukstu, atkal iegrimdama miegā vai burvju miegā? Saindētā miegā! Nodevīgi sazāļotā miegā! Ema redzēja materializējamies baltu svītru, viņas dēmonam ar piespiešanos pārveidojoties par garu čūskveida radījumu ar sniegbaltu vilnu, spoži melnām acīm un melnu astes galiņu un noguļamies pie meitenes kakla.
Sieviete klusi dziedāja — dungoja bērnu dziesmiņas, atglauda no meitenes pieres matus un susināja viņas sakarsušo seju, lalinādama meldiņus, kam un to saprata pat Ema viņa nezināja vārdus, jo melodiski buldurēja tikai tukšas zilbes: la-la-la, ba-ba-bū-bū.
Beidzot lalināšana apklusa, un tad sieviete izdarīja ko dīvainu: paņēmusi šķēres, viņa apcirpa meitenei matus, grozīdama aizmigušās galvu gan tā, gan citādi, lai labāk novērtētu iespaidu. Paņēmusi vienu tumši blondo cirtu, viņa to ielika mazā zelta medaljonā, ko valkāja sev ap kaklu. Ema varēja nojaust, kāpēc, sieviete grasījās vēlāk ar to veikt kādas maģiskas darbības. Taču vispirms viņa to pielika sev pie lūpām… Ak, cik tas bija dīvaini!
Izvilcis beidzamo dzeloņcūkas adatu, zeltainais pērtiķis kaut ko sacīja sievietei, un tā pasniedzās, lai notvertu pie alas griestiem tupošu sikspārni. Mazais, melnais radījums plivinājās un spiedza smalkā balstiņā, kas Emas galvā izurbās no vienas auss līdz otrai, un tad viņa ieraudzīja, ka sieviete dod sikspārni savam dēmonam, kurš rausta to aiz viena no melnajiem spārniem atkal, atkal un atkal, līdz tas nokraukšķ, salūst un karājas baltā cīpslā, bet mirstošais sikspārnis brēc un tā biedri uztraukti un apjukuši plivinās apkārt. Krikš, krakš, kraukš zeltainais pērtiķis locekli pēc locekļa saraustīja mazo radījumu, un sieviete drūmi gulēja savā guļammaisā, gausi grauzdama šokolādes tāfeli.