Выбрать главу

-    Nekad neesmu ne par vienu tādu dzirdējusi. Varbūt viņa meloja.

Vils prātoja par citu iespēju. Pieņemsim, ka tiek aiz­vērti visi citi logi, viņš teica, un mēs izveidojam tikai vienu, kad tas vajadzīgs, izejam cauri, cik aši vien varam un to nekavējoties aizveram ciet —tā, protams, būtu droši? Ja mēs neatstātu Putekļiem daudz laika, lai tiktu ārā? -Jā!

-    Mēs logu veidotu tādā vietā, kur neviens nekad to neatrastu, viņš turpināja, un to zinātu tikai mēs divi…

-   Jā, tā būtu labi! Esmu pārliecināta, ka būtu! Lira iesaucās.

-   Un mēs varētu doties viens pie otra un palikt veseli…

Bet dēmoni izskatījās noraizējušies, Kirjava murmi­nāja: Nē, nē, un Panteleimons sacīja: Rēgi… Viņa mums pastāstīja arī par Rēgiem.

-   Rēgi? Vils pārvaicāja. Kaujas laikā mēs viņus pir­moreiz ieraudzījām. Kas ar viņiem ir?

-    Nu, mēs uzzinājām, kā viņi rodas, teica Kirjava.

-   Un tas ir visļaunākais: Rēgi ir tādi kā bezdibeņa bērni. Ik reizi, kad mēs ar nazi atveram logu, rodas Rēgs. Tie līdzinās tādam bezdibeņa mazumiņam, kas izlido un ienāk pasaulē. Tieši tāpēc Čitagaces pasaulē viņu ir tik daudz, jo tur ir atvērti visi šie logi.

-    Rēgi aug, barodamies no Putekļiem, sacīja Pante­leimons. Un no dēmoniem. Jo Putekļi un dēmoni ir līdzīgi, vismaz pieaugušie dēmoni. Un Rēgi kļūst lielāki un stiprāki, kad viņi…

Vils sajuta sirdī trulas šausmas, un Kirjava piespiedās viņam pie krūtīm, juzdama to pašu un cenzdamās zēnu mierināt.

-   Tātad katru reizi, kad esmu lietojis nazi, viņš teica,

-   ik reizi bez izņēmuma, es esmu licis ienākt dzīvē vēl vie­nam Rēgam?

Vils atcerējās, ka Joreks Bērnisons, alā pārkaldams nazi, bija teicis: "Tu nezini, ko nazis dara pats no sevis. Tavi nolūki var būt labi. Arī pašam nazim ir nolūki."

Uztraukumā plati ieplestas Liras acis viņu vēroja.

-  Ak, mēs nevaram, Vil! viņa teica. Mēs nedrīkstam to nodarīt ļaudīm nedrīkstam izlaist laukā vēl vairāk Rēgu tagad, kad esam redzējuši, ko tie dara!

-   Labi, viņš teica, celdamies kājās un turēdams savu dēmonu cieši pie krūtīm. Tad mums vajadzēs vienam no mums vajadzēs es došos uz tavu pasauli un…

Lira zināja, ko Vils grasās sacīt, un redzēja zēnu turam skaisto, veselīgo dēmonu, kuru viņš vēl pat nebija sācis iepazīt. Viņa domaja par Vila mati, zinadama, ka viņš arī domā par viņu. Pamest māti un dzīvot kopā ar Liru pat šo dažu gadu dēļ, ko viņi būtu kopā, vai viņš to drīk­stēja? Viņš varētu dzīvot kopā ar Liru, bet meitene sapra­ta, ka viņš nespētu sadzīvot pats ar sevi.

-     Ne! Lira iekliedzās, viņam blakus pielēkdama kājās, un, zēnam un meitenei izmisumā apkampjoties, Kirjava pievienojās Panteleimonam smiltīs. To darīšu es, Vil! Mēs dosimies uz tavu pasauli un dzīvosim tur! Tas nekas, ja mēs saslimsim es un Pans -, mēs esam stipri, varu derēt, ka nodzīvosim krietnu laiku un tavā pa­saulē varbūt ir labi ārsti doktore Malone zinās! Ak, darīsim tā!

Vils purināja galvu, un Lira redzēja uz viņa vaigiem mirdzam asaras.

-   Vai tu domā, ka es spētu to izturēt, Lira? viņš teica. Vai tu domā, ka es varētu laimīgi dzīvot, redzēdams, ka tev kļūst slikti un tu saslimsti, izdēdē un nomirsti, bet es dienu no dienas kļūstu stiprāks un pieaugu? Desmit gadi… Tas nav nekas. Tie aizzibēs kā mirklis. Mums būs pāri divdesmit gadiem. Tas nemaz nav tik tālu nākotnē. Padomā par to, Lira, tu un es pieauguši, un grasāmies darīt visu to, ko vēlamies, un tad… tam visam pienāk gals. Vai tu domā, ka pēc tavas nāves es spētu dzīvot tālāk? Ak, Lira, es sekotu tev lejā uz Nāves zemi, divreiz nedomādams, tieši tāpat, kā tu sekoji Rodžeram, un tā divas dzīves velti aizietu zudībā, mana tāpat kā tava. Nē, mums visu dzīvi būtu jābūt kopā, jānodzīvo garš, pilnvērtīgs mūžs, bet, ja mēs to nevaram, mums… mums jādzīvo šķirti.

Kodīdama lūpu, Lira vēroja, kā Vils, apmulsis un sāpi­nāts, soļo uz priekšu un atpakaļ.

Viņš apstājās, pagriezās un turpināja: Vai atceries, ko vēl teica mans tēvs? Viņš teica, ka mums jāveido Debesu republika tur, kur mēs esam. Viņš teica, ka mums nav nekādas citurienes. Tagad es saprotu, ko tēvs ar to bija domājis. Ak, tas ir pārāk rūgti. Biju domājis, ka viņš to saka vienkārši par lordu Ezrielu un viņa jauno pasauli, bet viņš ar to bija domājis mūs, viņš bija domājis tevi un mani. Mums jādzīvo mūsu pašu pasaulēs…

-     Gribu pavaicāt aletiometram, Lira teica. Tas zinās. Nezinu, kāpēc neiedomājos par to agrāk.

Meitene apsēdās, ar vienu roku slaucīdama vaigus un ar otru sniegdamās pēc savas mugursomas. Viņa to visur nēsāja līdzi: kad Vils vēlākos gados iedomājās par Liru, tad bieži atcerējās viņu ar mazo somiņu pār plecu. Lira ar ašu kustību aizbāza matus aiz ausīm viņš bija iemīļojis šo žestu un izņēma melno samta vīstokli.

-     Vai vari saredzēt? Vils jautāja. Lai gan mēness spīdēja spoži, simboli uz aletiometra virsmas bija ļoti mazi.

-    Es zinu, kur tie visi ir, Lira teica. Es to zinu no galvas. Tagad kuš…

Viņa sakrustoja kājas un pārvilka tām pāri svārkus, sakārtodama klēpi. Vils, atspiedies uz elkoņa, vēroja. Spožā mēnessgaisma, atstarodamās no baltajām smiltīm, atspīdēja viņas sejā, šķietami likdama tai iekšēji starot; meitenes acis mirdzēja un vaibsti bija tik nopietni un koncentrēti, ka Vils būtu viņā iemīlējies, ja mīlestība jau nebūtu pārņēmusi katru viņa būtības šķiedriņu.

Lira dziļi ievilka elpu un sāka grozīt ritentiņus. Bet jau pēc dažiem mirkļiem viņa apstājās un apgrieza in­strumentu otrādi.

-Aplama vieta, viņa īsi noteica un mēģināja no jauna.

Vērodams Vils skaidri redzēja Liras mīļo seju. Un, tik labi to pazīdams un izpētījis viņas vaibstus laimē, izmisu­mā, cerībā un bēdās, viņš redzēja, ka kaut kas nav labi Liras sejā nebija ne miņas no skaidrās koncentrēšanās, kādā viņa tik atri mēdza iegrimt. Tā vietā meiteni pakā­peniski pārņēma neveiksmes apziņa un apjukums: viņa kodīja apakšlūpu, aizvien biežāk un biežāk mirkšķināja acis, un viņas skatiens slīdēja no simbola uz simbolu gausi un gandrīz vai uz labu laimi, nevis šaudījās aši un pārliecināti.

-    Nezinu, Lira teica, purinādama galvu. Nesa­protu, kas notiek… Es tik labi to pazīstu, bet laikam ne­saprotu, ko tas nozīmē…

Ievilkusi dziļu, drebošu elpu, viņa apgrieza instrumentu otrādi. Tas viņas rokās izskatījās svešāds un neparocīgs. Panteleimons peles veidolā ielīda viņai klēpī un, uzlicis melnās ķepiņas uz kristāla, pētīja vienu simbolu pēc otra. Lira pagrieza vienu ritentiņu, pagrieza otru un tad sa­triekta paskatījās uz Viļu.

-Ak, Vil, viņa iekliedzās, es to nespēju! Tas mani ir pametis!

-    Kuš, viņš mierināja, neraizējies. Tās tevī vēl ir, visas tās zināšanas. Vienkārši esi mierīga un ļauj sev tās atrast. Nesteidzies. Pieskaries tam kā slīdot…

Lira norija siekalas, pamāja ar galvu un, dusmīgi aizsegusi ar delnu acis, vairākas reizes dziļi ieelpoja, taču Vils redzēja, ka meitene ir ļoti saspringta un, uzlicis viņai uz pleciem rokas, juta viņu drebam un cieši apkampa. Lira atrāvās un mēģināja atkal. Viņa atkal cieši pētīja simbolus, atkal grozīja ritentiņus, bet neredzamo nozī­mes pakāpienu, pa kuriem viņa tik viegli un pārliecināti bija kāpelējusi, tur gluži vienkārši nebija. Lira nezinaja, ko katrs no šiem simboliem nozīmē.

Viņa novērsās, apkampa Viļu un izmisusi teica:

-   Tas nav labi varu sacīt tas ir prom pavisam tas vienkārši nāca, kad bija man vajadzīgs visam tam, ko man vajadzēja paveikt -, lai glābtu Rodžeru un pēc tam mūs abus un nu tas ir cauri, nu viss ir beidzies, tas vienkārši mani pametis… Es baidījos, jo bija tik grūti, man šķita, ka kārtīgi neredzu vai mani pirksti ir stīvi, vai kā citādi, bet ta nemaz nebija; šīs spējas mani vienkārši ir pametušas, tās vienkārši pazudušas… Ak, tas ir paga­lam, Vil! Esmu to zaudējusi! Tas nekad neatgriezīsies!