Ļaudamās izmisumam, Lira šņukstēja. Vils neko citu nevarēja darīt kā tikai turēt viņu. Viņš nezināja, kā Liru mierināt, jo bija skaidrs, ka viņai ir taisnība.
Te abi dēmoni sabozušies paskatījās augšup. To sajutuši, arī Vils un Lira sekoja viņu skatieniem debesīs. Viņiem tuvojās gaisma: gaisma, kurai bija spārni.
- Tas ir tas eņģelis, ko mēs satikām, minēja Panteleimons.
Viņš bija uzminējis pareizi. Zēnam, meitenei un diviem dēmoniem vērojot viņas tuvošanos, Haphānija izplēta spārnus platāk un nolaidās smiltīs. Neraugoties uz visu Baltamosa sabiedrībā pavadīto laiku, Vils nebija sagatavojies uz tik dīvainu sastapšanos. Viņš un Lira cieši turēja viens otra rokas, bet eņģelis tikmēr nāca uz viņu pusi, un viņu apspīdēja citas pasaules gaisma. Haphānija bija kaila, bet tas neko nenozīmēja. "Kādu apģērbu eņģelis vispār spētu valkāt?" Lira domāja. Bija neiespējami noteikt, vai viņa ir veca vai jauna, bet Haphānijas sejas izteiksme bija askētiska un līdzjūtīga, un gan Vils, gan Lira juta, ka viņa viņus pazīst līdz sirds dziļumiem.
- Vil, Haphānija teica, esmu nākusi lūgt tavu palīdzību.
- Manu palīdzību? Kā es jums varu palīdzēt?
- Es gribu, lai tu parādi, kā aizvērt ar nazi izveidotos caurumus.
Vils norija siekalas. Es parādīšu, viņš teica, un vai jūs mums ari varētu palīdzēt?
- Ne tā, kā jūs vēlētos. Redzu, par ko jūs esat runājuši. Jūsu bēdas gaisā ir atstājušas pēdas. Tas nav patīkami, taču ticiet man ikviena būtne, kas zina par jūsu dilemmu, vēlētos, kaut varētu būt citādi, bet ir tādi likteņi, kuriem ir jāpakļaujas pat visvarenākajiem. Es neko nevaru darīt, lai mainītu to, kas ir.
- Kāpēc… Lira iesāka un juta, ka viņas balss skan vārgi un dreb, kāpēc es vairs nevaru nolasīt aletiometru? Kāpēc es pat to nevaru izdarīt? Tas bija tas, ko es spēju darīt patiešām labi, bet piepeši šīs prasmes vairs nav tā vispār pagaisusi, it kā nekad nebūtu bijusi…
- ŠI lasītprasme tev bija dota kā balva, teica Haphānija, viņā lūkodamās, un tu to vari atgūt ar darbu.
- Cik ilgu laiku tas prasīs?
- Visu mūžu.
-Tik ilgi…
- Bet tad, pēc visa mūža domām un pūlēm, tu lasīsi vēl labak, jo šī spēja nāks no apzinīgas sapratnes. Šadi iegūta balva ir dziļāka un pilnīgāka nekā dāvana, kas nāk viegli, un turklāt, reiz iemantota, šī spēja tevi nekad nepametīs.
- Vai jūs domājat pilnvērtīgu mūžu? Lira čukstēja.
- Visu garo dzīvi? Nevis… nevis tikai… dažus gadus…
- Jā gan, teica eņģelis.
- Un vai vajag aizvērt visus logus? jautāja Vils.
- Visus bez izņēmuma?
- Saproti taču, atbildēja Haphānija. Putekļi nav pastāvigi. Nav kāda fiksēta to daudzuma, kas vienmēr ir bijis tāds pats. Putekļus rada saprātīgas būtnes tās tos nemitīgi atjauno ar savām domām, jūtām un apsvērumiem, gūstot gudrību un dodot to tālāk.
Un ja jus ikvienam savās pasaulēs palīdzat to īstenot, rosinādami ļaudis izzināt un izprast sevi, citam citu un to, kā viss darbojas, un parādīdami viņiem, cik labi ir būt laipniem, nevis nežēlīgiem, pacietīgiem, nevis steidzīgiem, možiem, nevis īgniem, un pāri visam kā uzturēt savu prātu atvērtu, brīvu un zinātkāru… Tad viņi atjaunos Putekļus pietiekami, lai aizvietotu to, kas pazūd pa vienu logu. Tāpēc viens logs var palikt atvērts.
Vils saviļņojumā drebēja, un viņa domas pārlēca pie viena punkta: pie jauna loga gaisā starp viņa un Liras pasaulēm. Tas būtu viņu noslēpums. Viņi varētu caur to iziet, kad vien izdomā, un pārmaiņus dzīvot viens otra pasaulēs, pavisam nedzīvojot nevienā, tā viņu dēmoni saglabātu veselību. Viņi varētu kopā pieaugt un varbūt kaut kad daudz vēlāk viņiem varētu būt bērni, kas tad būtu slepeni divu pasauļu pilsoņi. Un viņi varētu pārnest visas vienas pasaules zinības uz otru, viņi varētu darīt daudz laba…
Bet Lira purināja galvu.
- Nē, klusi ievaidēdamās, viņa teica, mēs nevaram, Vil.
Piepeši viņš saprata viņas domu un tādā pašā sāpju pilnā balsī sacīja: Nē, mirušie…
- Mums tas logs jāatstāj atvērts viņiem! Mums jāatstāj!
- Jā, citādi…
- Un mums jānodrošina pietiekami liels Putekļu daudzums, un turēt logu atvērtu…
Lira drebēja. Viņa jutās ļoti jauna, ta stāvot Vilam pie sāniem.
- Un, ja mēs tā darīsim, viņš svārstīgi teica, ja mēs nodzīvosim savu mūžu pienācīgi un domājot par viņiem, tad atradīsies arī kaut kas, ko pavēstīt harpijām. Mums ļaudīm tas jāpastāsta, Lira.
- Patiesu stāstu dēļ, jā, viņa sacīja, harpijas apmaiņa grib dzirdēt patiesus stāstus. Jā. Ja cilvēki nodzīvos visu mužu un, kad tas būs galā, nebūs nekā, ko stāstīt, viņi nekad neatstās Nāves zemi. Mums viņiem tas jāpastāsta, Vil.
- Tomēr vientuļiem…
- Jā, viņa piekrita, — vientuļiem.
Izrunājot un izdzirdot vārdu "vientuļiem", Vils juta kaut kur no pašiem saviem dziļumiem plūstam milzīgu niknuma un izmisuma vilni, it kā viņa prāts būtu okeāns, kas saņēmis kādu spēcīgu satricinājumu. Visu savu mūžu viņš ir dzīvojis vientuļi, un nu viņam atkal būs jābūt vientuļam, un šai bezgala dārgajai svētībai, kas pie viņa atnākusi, gandrīz tūlīt jātiek atņemtai. Vils juta šo vilni kāpjam augstāk, augstāk un aptumšojam debesis, viņš juta, ka mugura dreb un sāk svīst, viņš juta milzu masas visa okeāna svarā nogrūstam un sitamies pret dzelžaino krastu. Un zēns elsoja, drebēja un skaļi kliedza vislielākajās dusmās un sāpēs, kādas jelkad savā mūžā bija pārdzīvojis, un sajuta savās rokās tikpat bezpalīdzīgu Liru. Bet, kad vilnis izšķieda savu spēku un ūdeņi atkāpās, palika melnās klintis. Ar likteni strīdēties nevarēja ne viņa, ne Liras izmisums tās neizkustināja ne par collu.
Vilam nebija ne jausmas, cik ilgi bija vilkušās dusmas. Tomēr beidzot tām vajadzēja aprimt, un pēc satricinājuma okeāns bija mazliet mierīgāks. Ūdeņi vēl mutuļoja varbūt tie vairs nekad pa īstam nenomierināsies, taču milzu spēks bija noplacis.
Viņi pagriezās pret eņģeli un redzēja, ka Haphānija ir sapratusi un jūtas tikpat noskumusi, cik viņi. Bet viņa spēja redzēt tālāk neka jaunie cilvēki, un Haphānijas izteiksme pauda arī rāmu cerību.
Vils saņēmās un teica: Labi. Es jums parādīšu, kā aizvērt logu. Bet man vispirms viens jāatver un jārada vel viens Rēgs. Es nemaz par viņiem nezināju, citādi būtu bijis piesardzīgāks.
- Par Rēgiem mēs parūpēsimies, Haphānija sacīja.
Paņēmis nazi, Vils pagriezās pret jūru. Pašam par
pārsteigumu, viņa rokas darbojās gluži stabili. Zēns izgrieza logu uz savu pasauli, un viņi attapās skatāmies uz milzīgu fabriku vai ķīmisko rūpnīcu; tur starp ēkam un rezervuāriem vijās komplicēta cauruļvadu sistēma, un uz katra stūra kvēloja gaisma un gaisā cēlās tvaika strūklas.
- Dīvaini, ka eņģeļi nezina, kā tas darāms, bilda Vils.
- Nazis ir cilvēku izgudrojums.
- Un jūs aizvērsiet tos visus, izņemot vienu? Vils jautāja. Izņemot logu no Nāves zemes?
- Jā, tāds ir solījums. Bet tas tiks izpildīts ar nosacījumu, un to jūs zināt.
- Jā, zinām. Un vai aizverami ir daudzi logi?