- Tūkstošiem. Ir briesmīgais, bumbas izrautais bezdibenis, un ir lielais atvērums, ko lords Ezriels izveidoja no savas pasaules. Tie abi jāaizver, un tas tiks darīts. Bet ir arī daudz mazāku caurumu — daži no tiem dziļi zem zemes un daži augstu gaisā -, tie ir radušies citādos veidos.
- Baručs un Baltamoss man stāstīja, ka viņi tamlīdzīgus atvērumus izveidojuši ceļošanai starp pasaulēm. Vai eņģeļi vairs nevarēs ceļot? Vai viņi tiks ierobežoti vienā pasaulē tāpat kā mēs?
- Nē; mums ceļošanai eksiste citas iespējas.
- Vai jums zināmo ceļošanas veidu, interesējās Lira, vai to ir iespējams iemācīties ari mums?
- Jā. Jūs to varat apgūt tāpat kā Vila tēvs. Tur jāizmanto spējas, kuras jūs dēvējat par iztēli. Bet tas nenozīmē fantazēt. Tā ir redzes forma.
- Tātad tā nav ista ceļošana, Lira precizēja. Tikai simulēšana…
- Nē, protestēja Haphānija. Nekas tamlīdzīgs. Simulēt ir viegli. Šis ceļošanas veids ir grūtāks, bet daudz patiesāks.
- Un vai ar to ir tāpat kā ar aletiometru? gribēja zināt Vils. Vai, lai to apgūtu, vajadzīgs viss mūžs?
- Jā, ir vajadzīga ilgstoša praktizēšanās. Jums jāstrādā. Vai tu domāji, ka pietiek tikai uzsist knipi un saņemt to kā dāvanu? Ko ir vērts iegūt, tā dēļ ir vērts pūlēties. Bet tev ir draugs, kas pirmos soļus jau ir spēris un kas varētu tev palīdzēt.
Vilam nebija jausmas, kurš tas varētu būt, un tobrīd viņš nebija tādā noskaņojuma, lai vaicātu.
- Saprotu, viņš nopūtās. Un vai mēs jūs vēl satiksim? Vai mēs kādreiz vēl runāsim ar kadu eņģeli, kad būsim atgriezušies paši savās pasaulēs?
- Es nezinu, Haphānija atbildēja. Bet jūs nedrikstat pavadīt laiku gaidīdami.
- Un man jāsalauž nazis, sacīja Vils. -Jā.
Viņiem runājot, logs blakus stāvēja atvērts. Fabrikā dega gaismas, darbs gāja uz priekšu; mašīnas griezās, ķimikālijas reaģēja, cilvēki ražoja preces un pelnīja sev iztiku. Tā bija pasaule, kurai piederēja Vils.
- Labi, es parādīšu, kā tas darāms, viņš teica.
Tad Vils parādīja eņģelim, kā sataustīt loga malas gluži tāpat kā Džakomo Paradizi bija rādījis viņam -, sajūtot tās ar pirkstu galiem un aizkniebjot ciet. Pamazām logs aizvērās un fabrika izzuda.
- Tie atvērumi, kas nav izgriezti ar brīnumnazi… Vils jautāja. Vai tiešām ir nepieciešams aizvērt tos visus? Jo nav apšaubāms, ka Putekļi aizplūst tikai pa tiem atvērumiem, ko izveidojis nazis. Citi droši vien ir pastāvējuši jau tūkstošiem gadu, un Putekļi vēl eksistē.
Eņģelis teica: Mēs aizvērsim tos visus, citādi, ja jūs domāsiet, ka kāds vēl palicis, tad visu mūžu pavadīsiet, to meklēdami, un tā zaudēsiet laiku. Jums savās pasaulēs darāms cits darbs, daudz nozīmīgāks un vērtīgāks. Ārpus tām vairs nenotiks nekādi ceļojumi.
- Kāds darbs tad man būs jādara? iejautājās Vils un uzreiz turpināja: Nē ja labi padomā, labāk nestāstiet. Man ir jāizlemj, ko darīt. Ja jūs teiksiet, ka mans pienākums ir karot, ārstēt, pētīt vai vienalga, ko jūs varētu sacīt, es vienmēr par to domāšu; un, ja es tiešām beigu beigās to arī darīšu, tad jutīšos aizvainots, jo man liksies, ka nav bijis izvēles. Bet, ja es uzsākšu kaut ko citu, tad jutīšos vainīgs, jo man taču vajadzēja darīt to. Lai ko es ari darītu, tā būs mana izvēle un neviena cita.
- Tad tu jau esi spēris pirmos soļus pretī gudrībai, sacīja Haphānija.
- Jūrā ir gaisma, teica Lira.
- Tas ir kuģis, ar kuru brauc tavi draugi, lai vestu tevi mājās. Rīt viņi būs klāt.
Vārds "rīt" šķita kā smags sitiens. Lira nekad nebūtu domājusi, ka nelabprāt tiksies ar Ferderu Koremu, Džonu Fā un Serafinu Pekkalu.
- Tagad man jāiet, eņģelis teica. Esmu apguvusi to, kas man bija jāzina.
Haphānija visus pēc kārtas apkampa ar savām vieglajām, vēsajām rokām un noskūpstīja uz pieres. Tad viņa pieliecās noskūpstīt dēmonus, un tie, kļuvuši par putniem, uzlidoja kopā ar Haphāniju, kad viņa izpleta spārnus un pacēlās gaisā. Jau pēc dažām sekundēm viņa bija izgaisusi.
Dažus mirkļus pēc eņģeļa aizlidošanas Lira īsi ievaidējās.
- Kas noticis?
- Es viņai nemaz nepajautāju par savu tēvu un māti un tagad es nevaru pajautāt arī aletiometram… Diezin vai jelkad uzzināšu?
Meitene lēni apsēdās, un Vils apsēdās viņai blakus.
- Ak, Vil, Lira sacīja, ko mēs varam darīt? Ko gan mēs varam darīt? Es gribu dzīvot kopā ar tevi mūžīgi. Es gribu tevi skūpstīt, reizē ar tevi iet gulēt un reizē celties ik sava mūža dienu, līdz pat nāvei gadiem, gadiem un gadiem. Es nevēlos atmiņas, vien atmiņas…
- Nē, Vils teica, atmiņas nav laba lieta. Es gribu tavus īstos, reālos matus, muti, rokas, acis un plaukstas. Nezinu, vai kādreiz kādu tik ļoti varēšu iemīlēt. Ak, Lira, kaut šī nakts nekad nebeigtos! Ja vien mēs varētu šeit tā palikt un pasaule varētu beigt griezties, un visi citi varētu iegrimt miegā…
- Visi, izņemot mūs! Bet tu un es varētu te dzīvot mūžīgi un vienkārši mīlēt viens otru.
- Es tevi mīlēšu mūžīgi, lai kas ari notiktu. Manā nāves stundā un vēl pēc tam, un tad, kad es atradīšu ceļu laukā no Nāves zemes, es mūžam klīdīšu apkārt visi mani atomi -, līdz atkal tevi atradīšu…
- Es tevi meklēšu, Vil, ik bridi, ik brīdi bez izņēmuma. Un kad mēs viens otru atkal atradīsim, tad saķersimies kopā tik cieši, lai neviens un nekas nevarētu mūs vienu no otra atraut. Katrs mans atoms un katrs tavējais… Mēs dzīvosim putnos un puķēs, un spārēs, un priedēs, un mākoņos, un tajos mazajos gaismas lāsumiņos, ko var saskatīt peldam saulstaros… Un, kad mūsu atomi tiks izmantoti, lai radītu jaunas dzīvības, tad vienkārši nevarēs paņemt vienu, viņiem nāksies ņemt divus vienu no tevis un vienu no manis tik cieši mes būsim savienojušies…
Viņi gulēja blakus, sadevušies rokās, un skatījās debesīs.
- Vai vēl atceries, Lira čukstēja, kā tu pirmo reizi ienāci Čitagaces kafejnīcā un nekad nebiji redzējis dēmonu?
- Es nevarēju saprast, kas viņš tāds ir. Bet, kad ieraudzīju tevi, tu man uzreiz iepatikies, jo biji bravūriga.
- Nē, tu man vispirms iepatikies.
- Nē! Tu ar mani kāvies!
- Nu, viņa teica, jā. Bet tu man uzbruki.
- Es neuzbruku! Tu atnāci izlādēties un uzbruki man.
- Jā, bet es drīz mitējos.
- Jā, bet, viņš klusītēm pazobojās.
Vils juta, ka Lira dreb, un tad zem viņa plaukstām sāka cilāties viņas muguras smalkie kauli, un viņš dzirdēja meitenes klusos šņukstus. Vils glāstīja viņas siltos matus, maigos plecus un pēc tam vēl un vēlreiz skūpstīja viņas seju; drīz Lira, izdvesusi dziļu, drebošu nopūtu, apklusa.
Nu atgriezās dēmoni un, atkal mainījuši veidolus, nāca viņiem pretī pa mīkstajam smiltīm. Lira piecēlās sēdus, tos sagaidīdama, un Vils brīnījās, kā viņš uzreiz var pateikt, kurš ir kura dēmons, neraugoties uz to, kādu veidolu viņi pieņem. Panteleimons tagad bija tads dzīvnieks, kuram Vils nemaz īsti nevarēja atrast nosaukumu: viņš līdzinājās lielam, stipram seskam sarkani zeltainā krāsā, bija vingrs, lunkans un graciozs. Kirjava atkal bija kļuvusi par kaķi. Bet tas nebija parasts kaķis Kirjavas spalva bija spīdīga, bieza un mirdzēja tūkstošos dažādu toņu un nokrāsu, tā bija tintes melnumā, ēnas pelēkumā, dziļa ezera zilumā zem pusdienas debesīm, tā bija kā dūmaka, lavanda, mēnesnīca un migla… Lai sapratu vārda "izsmalcināts" nozīmi, vajadzēja vien paskatīties uz dēmona kažoku.
- Cauna, Vils sacīja, atradis vārdu Panteleimonam,