- priežu cauna.
- Pan, Lira teica, kad dēmons ielidoja viņai klēpī,
- tagad laikam tu vairs daudz nemainīsies, vai ne?
- Nē, viņš atbildēja.
- Jocīgi, Lira teica, atceries, kad mēs bijām jaunāki, es negribēju, lai tu pārstātu mainīties… Nu, tagad es īpaši neiebilstu. Nē, ja tu paliktu tāds kā tagad.
Vils uzlika savu plaukstu meitenes plaukstai. Viņu pārņēma cits noskaņojums, un viņš jutās apņēmīgs un mierīgs. Skaidri zinādams, ko dara un ko tieši šī rīcība nozīmē, Vils noņēma plaukstu no Liras delnas locītavas un noglāstīja viņas dēmona zeltaini sarkano spalvu.
Lirai aizrāvās elpa. Bet pārsteigumam piejaucās tīksme, ļoti līdzīga tai, kāda viņu bija pārņēmusi, pieliekot augli Vila lūpām, tāpēc meitene nespēja protestēt, jo palika bez elpas. Sirdij joņojot, viņa atbildēja ar to pašu: uzlika plaukstu Vila dēmona siltajai, zīdainajai vilnai un, tajā sakļaujot pirkstus, zināja, ka Vils jūtas tieši tāpat.
Lira saprata arī to, ka tagad, kad viņi bija jutuši sev pieskārāmies mīlošas rokas, neviens no viņu dēmoniem vairs nemainīsies. Viņu veidoli šādi paliks uz mūžu: tiem negribēsies citus.
Tā jaunieši gulēja, prātodami, vai citi mīlētāji pirms viņiem ir izdarījuši šo svētlaimīgo atklajumu, un debesīs virs viņiem spīdēja mēness un zvaigznes.
38 Botāniskais dārzs
Giptieši ieradās nākamās dienas pēcpusdienā. Ostas, ? protams, nebija, tāpēc viņiem nācās kaut ka noenkurot kuģi tāpat; Džons Fā, Ferders Korems un kapteinis izkāpa krastā lenča laikā, un Serafina Pekkala viņus pavadīja.
Mērija bija pastāstījusi mulefa visu, ko zināja, un ap to laiku, kad ģiptieši iznāca plašajā pludmalē, viņus sagaidīja un apsveica ziņkārīgo pūlis. Katra puse, saprotams, nepacietībā alka kaut ko uzzināt par otru, bet Džons Fā savā garajā mūžā bija papilnam apguvis pieklājību un pacietību, tāpēc bija noteicis, ka šiem neredzēti dīvainajiem ļaudīm jāsaņem no rietumu ģiptiešu lorda tikai un vienīgi labvēlība un draudzība.
Tādēļ Mērija karstajā saulē stāvēja diezgan ilgi, kamēr vecais zalifa Satamakss teica apsveikuma runu, kuru viņa tulkoja pēc labākās sirdsapziņas; un Džons Fā atbildēja, nododot sveicienus no savas tēvzemes purviem un ūdensceļiem.
Kad viņi caur dumbrājiem sāka kustēties uz ciema pusi, mulefa redzēja, cik Ferderam Koremam grūti paiet, un tūlīt piedāvājās viņu nest. Virs ar pateicību piedāvājumu pieņēma, un tā viņi nonāca sapulču laukumā, kur gaidīja Vils un Lira.
Bija pagājusi vai vesela mūžība, kopš Lira bija satikusi šos dārgos cilvēkus! Beidzamo reizi viņi bija runājuši Arktikas sniegos ceļā, kurā devās, lai glābtu bērnus no Gobleriem. Viņa bija gluži nokaunējusies un nedroši deva roku, lai sasveicinātos, bet Džons Fa viņu ciešā kampienā pacēla augšup un nomutēja uz abiem vaigiem, un Ferders Korems darīja to pašu, kārtīgi nopētījis meiteni, pirms piespieda sev pie krūtīm.
- Viņa ir izaugusi, Džon, viņš teica. Atceries to mazo meitenīti, ko mēs paņēmām līdzi uz ziemeļzemēm? Paskaties uz viņu tagad, ko! Lira, mana dārgā, ja man butu eņģeļa mēle, arī tad es nespētu izteikt, cik priecīgs esmu, atkal tevi redzot.
"Bet Lira izskatās tik sāpināta," viņš domāja, "viņa izskatās tik trausla un gurdena." Un ne viņš, ne Džons nepalaida garām nepamanītu, kā Lira nostājās tuvāk Vilam un kā zēns ar taisnajām, melnajām uzacīm ik sekundi uzmana, kur viņa ir, un neparko neaiziet tālu no viņas.
Vecie vīri zēnu sagaidīja ar cieņu, jo Serafina Pekkala bija viņiem šo to pastāstījusi par Vila darbiem. Vils savukārt apbrīnoja lorda Fā klātbūtnes ietekmi — milzu spēku, ko mīkstinaja laipnība. Zēns nodomāja, ka tāds izturēšanās veids būs piemērots, kad viņš pats kļūs vecs; Džons Fā bija kā patvērums un drošības saliņa.
- Doktore Malone, Džons Fā uzrunāja Mēriju, mums vajadzētu uzpildīt svaigu ūdeni un iegādāties kaut ko no pārtikas, ko jūsu draugi mums varētu pārdot. Turklāt mūsu viri krietnu laiku ir uzturējušies uz kuģa, tāpēc viņiem nāktu par svētību izskrieties pa krastu un ieelpot šīs zemes gaisu, lai mājās viņi varētu pastāstīt ģimenēm par pasauli, uz kuru bija aizceļojuši.
- Lord Fā, Mērija ierunājās, mulefa mani lūdz pateikt, ka viņi sagādās visu, kas jums vajadzīgs, un jutīsies pagodināti, ja jūs visi šovakar viņiem pievienosieties, lai dalītos maltītē.
- Mēs ar prieku to pieņemsim, atbildēja Džons Fā.
Un ta tovakar triju pasauļu ļaudis, kopā sasedušies, dalījās maizē, gaļā, augļos un vīnā. Ģiptieši viesmīlīgos saimniekus apveltīja ar dāvanām no visām savas pasaules malām: ar māla podiem, valzirga zobu kaulgriezumiem, Turcijā darinātiem zīda gobelēniem, sudraba kausiem no Zviedrijas un emaljētiem traukiem no Korejas.
Mulefa dāvanas saņēma ar prieku un savukārt piedāvāja savus meistardarbus: neparastus, senus koka traukus, vissmalkākās virves un auklas gabalus, glazētas bļodas un tik stiprus un vieglus zvejas tīklus, kādus nekad nebija redzējuši pat Purvos mītošie ģiptieši.
Pēc mielasta kapteinis pateicās saimniekiem un aizgāja pārraudzīt komandu, paņemot līdzi uz klāja nepieciešamos pārtikas krājumus un ūdeni, jo bija nodomāts doties jūrā, tiklīdz pienāks rīts. Kamēr viņi ar to nodarbojās, vecais zalifa sacīja saviem viesiem:
- Visur ir notikušas lielas pārmaiņas. Un to apliecina mums uzliktā atbildība. Gribam jums parādīt, ko tas nozīmē.
Tā Džons Fā, Ferders Korems, Mērija un Serafina devās viņam līdzi uz vietu, kur atvērās Nāves zeme un no kuras vēl aizvien nebeidzamā procesijā nāca laukā veļi. Mulefa ap to stādīja birzi, jo tā esot svēta vieta viņi teica; viņi gribot par to mūžīgi rūpēties; tas esot līksmes avots.
- Jā, tā ir mistērija, Ferders Korems sacīja, un es priecājos, ka esmu nodzīvojis tik ilgi, lai to redzētu. Doties nāves tumsā ir kaut kas tāds, no kā baidāmies mēs visi, lai saka, ko grib, bet baidāmies. Taču, ja tiem, kam jāiet tur lejā, pastāv iespēja tikt laukā, tad mana sirds top vieglāka.
- Jums taisnība, Korēm, Džons Fā pievienojās. Esmu redzējis mirstam krietni daudz ļaužu; dažus labus esmu aizraidījis tumsā pats tas vienmēr notika cīņas dusmās.
Zināt, ka pēc tumsas perioda mēs atkal iznāksim laukā tik jaukā zemē kā šī un lidosim debesīs brīvi kā putni nu, tas ir visdaudzsološākais, ko vispār var vēlēties.
- Mums par to jāparunā ar Liru, sacīja Ferders Korems, jauzzina, kā tas noticis un ko tas nozīmē.
Mērijai bija ļoti grūti atvadīties no Atālas un pārējiem mulefa. Pirms Mērija kāpa uz kuģa, būtnes iedeva viņai dāvanu: glazētu flakonu, kurā bija drusciņa riteņkoka eļļas, un kas bija visvērtīgākais mazu maisiņu ar sēklām.
- Var jau būt, ka jūsu pasaulē tās nedīgs, Atāla teica, bet, ja arī ne, tev būs ella. Neaizmirsti mūs, Mērīji
- Nemūžam, Mērija atbildēja. Nemūžam. Ja arī es nodzīvotu tik ilgi kā raganas, es nekad neaizmirstu tevi un tavu lauzu laipnību, Atāl.
Tā iesākās ceļš mājup. Puta viegls vējiņš, jūra bija mierīga, un, lai gan viņi ne vienreiz vien manīja lielos, sniegbaltos spārnus, putni bija piesardzīgi un turējās pa krietnu gabalu. Vils un Lira ik stundu pavadīja kopā, un viņiem divas jūras brauciena nedēļas pagāja kā viens mirklis.
Haphānija bija pastāstījusi Serafīnai Pekkalai, ka pēc visu logu aizvēršanas visas pasaules atkal būs pareizajās attiecībās cita pret citu un Liras Oksforda un Vila Oksforda atkal būs viena virs otras kā caurspīdīgi attēli uz divām filmām, aizvien vairāk un vairāk tuvojoties, bet nekad pa īstam nesaskarsies.