Tomēr vēl pagaidām tās bija tālu viena no otras — tik tālu, cik laika Lirai bija vajadzējis, lai aizceļotu no savas Oksfordas uz Čitagaci. Vila Oksforda tagad bija te, tikai naža grieziena attalumā. Kad viņi ieradās, bija vakars, un, enkuram ar šļakstu iegrimstot ūdenī, vēlīnā saule silti gūlās uz zaļajiem kalniem, terakotas jumtiem, eleganto dēdējošā krasta līniju un Vila un Liras kafejnīcu. Ilgi lūkojoties pa kapteiņa teleskopu, nebija izdevies pamanīt nekādas dzīvības zīmes, bet Džons Fā plānoja katram gadījumam ņemt krastā līdzi pusduci bruņotu vīru. Viņi netraucētu, bet vajadzības gadījumā butu pie rokas.
Ceļinieki ēda beidzamo kopīgo maltīti, vērodami, kā iestājas tumsa. Vils pateica ardievas kapteinim, viņa virsniekiem, Džonam Fā un Ferderam Koremam. Zēns šķietami tik tikko apzinājās viņu klātbūtni, bet ģiptieši Viļu redzēja skaidrāk nekā tas viņus: vīri viņā redzēja jaunu, bet ļoti stipru un dziļi satriektu cilvēku.
Beidzot Vils un Lira ar saviem dēmoniem, Mērija un Serafina Pekkala devās cauri pilsētai. Tā bija tukša soļu troksnis un ēnas šeit piederēja viņiem pašiem. Lira un Vils gāja pa priekšu, sadevušies rokās, līdz vietai, kur viņiem vajadzēja šķirties, un sievietes kādu gabaliņu atpalika, pļāpādamas kā māsas.
- Lira grib mazliet atnākt uz manu Oksfordu, Mērija teica. Viņai kaut kas ir prātā. Pēc tam viņa uzreiz dosies atpakaļ.
- Ko darīsiet jūs, Mērij?
- Es, protams, iešu kopā ar Viļu. Šovakar mēs dosimies uz manu dzīvokli manām mājām, bet rit iesim sameklēt viņa māti un paskatīsimies, ko varam darīt, lai viņai kļūtu labāk. Manā pasaulē ir tik daudz likumu un noteikumu, Serafina: cilvēkam jāizdabā varas institūcijām un jāatbild uz tūkstoš jautājumiem. Es Vilam palīdzēšu nokārtot lietu juridisko pusi, sociālos jautājumus un dzīves apstākļus, lai viņš var visu uzmanību veltīt mātei. Vils ir stiprs zēns… Tomēr es viņam palīdzēšu. Turklāt man viņš ir vajadzīgs. Man vairs nav darba, un man banka nav daudz naudas. Nebūtu ari nekāds brīnums, ja mani meklētu policija… Visā manā pasaulē Vils būs vienīgais, ar kuru varēšu par to runāt.
Viņi turpināja iet pa klusajām ielām, garām četrstūrveida tornim ar durvīm, kas atvērās tumsā, garām mazajai kafejnīcai, kur uz bruģa stāvēja galdi, un izgāja uz plata bulvāra ar palmu rindu centrā.
- Es iznācu caur šejieni, Mērija rādīja.
Logs, ko Vils pirmoreiz bija ieraudzījis Oksfordā uz klusa priekšpilsētas ceļa, atvērās te, un no Oksfordas puses to sargāja policija — vai vismaz bija sargājusi, kad Mērija viņus apšmauca, lai tiktu cauri. Viņa redzēja, kā Vils, sasniedzis šo vietu, gaisā veikli pakustina rokas, un logs pazuda.
- Tas policistus pārsteigs, kad viņi nākamreiz uz to paskatīsies, Mērija sacīja.
Lira gribēja aiziet uz Mērijas Oksfordu un kaut ko parādīt Vilam, iekams atgriezties kopā ar Serafinu; acīmredzot, griežoties cauri, vajadzēs uzmanīties, tāpēc pa mēness apspīdētajām Čitagaces ielām viņiem aiz muguras nāca sievietes. Pa labi plašs, piemīlīgs parks veda uz lielu māju ar klasiska stila portiku, kas mēnesnīcā mirdzēja kā glazēts cukurs.
- Kad jūs stāstījāt par mana dēmona veidolu, bilda Mērija, jūs teicāt, ka varētu mani iemācīt to saskatīt, ja mums būtu laiks… Es vēlos, kaut būtu.
- Nu, mums ir bijis laiks, Serafina sacīja, un vai mēs nerunājām? Esmu jums iemācījusi dažas tradicionālas raganu zinības, kuras seni manas pasaules likumi aizliedz. Bet jūs atgriežaties savā pasaulē, un senie likumi ir mainījušies. Un es arī esmu daudz mācījusies no jums. Tagad pasakiet: kad jūs savā datorā sazinājāties ar
Ēnām, jūsu domām vajadzēja atrasties īpašā stāvoklī, vai ne?
- Jā… Tieši tāpat kā Lirai, kad viņa rīkojās ar aletiometru. Vai domājat, ka man vajadzētu pamēģināt?
- Ne tikai to, bet vienlaikus arī parastu skatīšanos. Pamēģiniet tūlīt!
Mērijas pasaulē bija tāda veida attēli, kas sākotnēji izskatījās pēc nejaušiem krāsu punktiem, bet, aplūkojot tos īpašā veidā, tie šķita izvēršamies trīs dimensijās, un papīra priekšā parādījās koks, seja vai kaut kas cits, pārsteidzoši ķermenisks, kā pirms tam vienkārši nebija.
Tas, ko Serafina mācīja Mērijai, bija kaut kas līdzīgs. Viņai vajadzēja saglabāt šo skatīšanās veidu un vienlaikus ieslīdēt transam līdzīgā sapnī ar vaļā acīm, tāpat kā toreiz, kad viņa varēja saskatīt Ēnas. Taču tagad vajadzēja apvienot abus skatīšanās paņēmienus: ikdienišķo un transa. Tas bija kā raudzīties vienlaikus divos virzienos, lai starp punktiem saskatītu trīsdimensiju attēlus.
Un tieši tāpat, kā notiek ar punktu gleznām, Mērijai piepeši izdevās.
- Ā! viņa iekliedzās un pasniedzās pēc Serafinas rokas, lai nomierinātos, jo tur uz parka dzelzs žoga sēdēja putns spīdoši melns, ar sarkanām kājām un līku, dzeltenu knābi Alpu vārna, tieši kā Serafina bija aprakstījusi. Tas viņš bija tikai pāris pēdu atstatu un vēroja Mēriju, viegli pieliecis galvu, it kā izklaidēdamies.
Bet viņa jutās tik pārsteigta, ka zaudēja koncentrēšanās spēju, un putns pagaisa.
- Tagad, kad tas ir izdevies, nākamreiz būs vieglāk, Serafina sacīja. Kad būsiet savā pasaulē, tādā pašā veidā iemācīsieties saskatīt arī citu cilvēku dēmonus. Taču viņi neredzēs jūsējo un Vila, ja vien jus viņiem to neiemācīsiet, tāpat kā es mācīju jums.
-Jā… Ak, tas ir vienreizēji. Jā!
Mērija domāja: "Vai gan Lira nerunāja ar savu dēmonu? Vai ari viņa šo putnu varētu ne tikai redzēt, bet arī dzirdēt?" Mērija gāja tālāk, kvēlodama gaidās.
Viņām priekšā Vils izgrieza logu, un viņi abi ar Liru pagaidīja sievietes, lai pēc tam atkal varētu to aizvērt.
- Vai ziniet, kur mēs atrodamies? Vils vaicāja.
Mērija paskatījās apkārt. Ceļš, uz kura viņi viņas
pasaulē stāvēja, bija klusa trīsjoslu iela ar viktoriāņu stila mājām krūmos ieaugušos dārzos.
- Kaut kur Oksfordas ziemeļos, viņa atteica. Faktiski netālu no mana dzīvokļa, kaut gan es īsti nezinu, kas šis ir par ceļu.
- Es gribu iet uz Botānisko dārzu, Lira paziņoja.
- Labi. Man šķiet, tas būs kādu piecpadsmit minūšu gājiens. Nāciet…
Mērija atkal izmēģināja dubulto skatīšanos. Šoreiz tas bija vieglāk, un tur nu viņas pasaulē vārna tupēja uz kāda pār bruģi zemu noliekta zara. Gribēdama redzēt, kas notiks, sieviete izstiepa plaukstu, un putns nevilcinādamies uzlaidas uz tās. Mērija sajuta tā vieglo svaru un nagu ciešo tvērienu ap savu pirkstu, tad vārna rāmi pārvietojās viņai uz pleca, iekārtodamās tā, it kā būtu tur uzturējies visu savu mūžu.
"Nu labi," Mērija nodomāja un gāja tālāk.
Haistrītā nebija blīvas satiksmes, un, nogriezušies lejup pa kāpnēm, kas veda uz Botāniskā dārza vārtiem, viņi palika pilnīgi vieni. Vārtu telpa bija greznota ar akmens sēdekļiem, un, kamēr Mērija un Serafina tajos sēdēja, Vils un Lira pārkāpa pāri dzelzs sētai dārzā. Viņu dēmoni izslīdēja caur stieņiem un tecēja dārzā viņiem pa priekšu.
- Uz šo pusi, teica Lira, pavilkdama Viļu aiz rokas.
Viņa veda Viļu aiz baseina ar strūklaku zem platza-
raina koka un tad starp dobēm pa kreisi, kur auga milzu priede ar sazarotu stumbru. Tur bija masīvs akmens mūris ar ieeju tajā; tālākajā dārza daļā auga jaunāki koki un stādījumi nebija tik regulāri. Lira aizveda viņu gandrīz līdz dārza galam un parveda pār mazu tiltiņu līdz solam zem koka ar zemu noliektiem zariem.