- Jā! — viņa iesaucās. Es tik ļoti cerēju, un te nu tas ir, tieši tāds pats… Vil, savā Oksfordā es mēdzu nākt šurp un sēdēt tieši uz tāda paša sola, kad gribēju pabūt viena, tikai es un Pans. Iedomājos: ja nu tu, ja mēs varbūt vienreiz gadā varētu atnākt uz šejieni vienā un tajā pašā laikā tikai uz kādu stundu, tad mēs varētu iztēloties, ka atkal esam tuvi, jo mēs būtu tuvi ja tu sēdētu šeit un es ari sēdētu tieši te savā pasaulē…
- Jā, Vils sacīja, cik ilgi vien dzīvošu, es šurp nākšu. Lai kur es pasaulē bušu, es šurp atgriezīšos…
- Vasaras saulgriežos, Lira teica. — Pusdienlaikā. Cik ilgi vien es dzīvošu. Cik vien dzīvošu…
Vils juta, ka neko neredz, bet, ļāvis vaļu karstām asarām, vienkārši piekļāva viņu cieši sev klāt.
- Un, ja mēs kaut kad vēlāk, viņa dreboša balsī čukstēja, -ja mēs satiksim kādus, kas mums patiks, un ja mēs ar viņiem apprecēsimies, tad izturēsimies pret viņiem labi, nemitīgi nesalīdzināsim un nevēlēsimies, kaut labāk būtu apprecējušies mēs abi… Bet tikai turpināsim nākt šurp vienreiz gadā tikai uz stundu, tikai lai pabūtu kopā…
Viņi cieši turēja viens otru. Ritēja minūtes; netālu upē satraukti sauca kāds ūdensputns; pa Magdalēnas tiltu šad tad aizbrauca pa mašīnai.
Beidzot viņi palaida viens otru.
- Vil, Lira klusi teica.
Šajā mirklī viņā viss bija pieklusis; vēlāk tās bija vienas no Vīla mīļakajam atmiņām meitenes spraigā grācija, ko blāvā gaisma darīja maigāku, viņas acis un plaukstas, un sevišķi lūpas, tik bezgala glāsainas. Viņš skūpstīja viņu atkal un atkal, un katrs skūpsts tuvināja pašu pēdējo skūpstu.
Maigas mīlestības pārņemti, viņi gāja atpakaļ uz vārtiem. Mērija un Serafina gaidīja.
- Lira, Vils sacīja, un viņa atbildēja: Vil.
Viņš izgrieza logu uz Čitagaci. Viņi atradas dziļi parkā, kas pletās ap lielu māju, netālu no mežmalas. Izkāpuši cauri logam beidzamo reizi, viņi lūkojās uz kluso pilsētu, uz mēnesnīcā mirgojošajiem dakstiņu jumtiem, uz torni, kas slējās virs tiem, un uz apgaismoto kuģi, kas gaidīja mierīgajā jūrā.
Pagriezies pret Serafīnu, Vils, cik vien līdzsvaroti spēdams, teica: Paldies, Serafina Pekkala, ka krūmājā mūs izglābāt, un arī par visu citu. Lūdzu, esiet laipna pret Liru, cik ilgi vien viņa dzīvos. Es viņu mīlu vairāk, nekā kāds jelkad ir ticis mīlēts.
Par atbildi ragana-karaliene viņu noskūpstīja uz abiem vaigiem. Lira sačukstējās ar Mēriju, tad ari viņas abas apkampās, un vispirms Mērija un tad Vils Botāniskā dārza koku ēnā pa beidzamo logu izkāpa savā pasaulē.
"Būt možam tas iesākas tagad," Vils domāja, cik cieši vien spēja, bet tas bija tikpat kā turēt rokās niknu vilku, kad tas grasās cirst ķepu sejā un pārkost rīkli; tomēr zēns to darīja, domādams, ka neviens neredz, kādas pūles tas prasa.
Un viņš zināja, ka Lira dara to pašu to vēstīja viņas saspringtais smaids.
Tomēr meitene smaidīja.
Viens beidzamais skūpsts, steidzīgs un neveikls, tā saskaroties vaigiem, ka Liras asara uzkrita uz Vila vaiga; ardievodamies saskūpstījās ari abi dēmoni, un Panteleimons pārlēca pāri slieksnim un metās Liras rokās; Vils sāka taisīt logu ciet, un tad tas bija padarīts ceļš bija slēgts un Lira prom.
Tagad… viņš iesāka, pūlēdamies runāt lietišķi, tomēr tik un tā nācās novērsties no Mērijas, man jāsalauž nazis.
Viņš taustījās gaisā sev zināmajā veidā, līdz atrada spraugu, un precīzi mēģināja atsaukt atmiņā to, kas bija noticis agrāk. Viņš bija grasījies izgriezt ceļu no alas, un Koulteres kundze pēkšņi neizprotamā veidā bija viņam atgādinājusi māti. Pēc Vila domām, nazis bija salūzis tāpēc vismaz tas bija saskāries ar kaut ko tādu, ko nespēja pārgriezt, ar viņa mīlestību pret māti.
Tāpēc Vils tā mēģināja darīt arī tagad, domās atsaukdams matēs seju baiļu pilnu un asarainu -, kādu bija to beidzamo reizi redzējis Kūperes kundzes mazajā priekšnamiņā.
Taču nekas neiznāca. Nazis viegli spēja griezt gaisu, tas atvēra kādu pasauli, kurā plosījās lietusgāze: pa atvērumu iebrāzās smagas lāses, viņus abus izbiedējot. Atkal to žigli aizvēris, zēns kādu brīdi stāvēja neziņā.
Viņa dēmons gan zināja, kas Vilam jādara, un vienkārši sacīja: Lira.
Protams. Vils pamāja ar galvu un, turēdams nazi labajā rokā, ar kreiso pieskārās vietai, kur uz vaiga vēl jautās viņas asara.
Un šoreiz nazis nejauki iekrakšķējās un sašķīda, asmens gabali sabira zemē un spīdēja uz akmeņiem, vēl mitriem no cita Visuma lietus.
Vils nometās ceļos, lai tos rūpīgi uzlasītu, un Kirjavas kaķa acis palīdzēja tos visus atrast.
Mērija uzlika plecos mugursomu.
- Nu, viņa teica, tagad paklausies, Vil. Mēs, tu un es, gandrīz nemaz neesam runājuši… Tāpēc lielā mērā esam svešinieki. Bet mēs ar Serafīnu Pekkalu devām viena otrai solījumu, un tikko kā es devu solījumu Lirai, un, pat ja nebūtu bijis nekādu citu solījumu, tagad es to pašu solītu tev, Viclass="underline" ja vien ļausi, es būšu tavs draugs uz visu atlikušo mūžu. Mēs esam palikuši vieni paši, un es domāju mēs abi varētu viens otram palīdzēt… Gribēju sacīt, ka nav neviena cita, ar kuru mēs varētu par to visu runāt, tikai viens ar otru… Mums abiem būs arī jāpierod dzīvot kopā ar saviem dēmoniem… Un mums abiem ir nepatikšanas, un, ja tas mūsos neradīs kaut kādu kopības izjūtu, tad es nezinu, kas to spēs radīt.
- Jums ir nepatikšanas? Vils jautāja, vērdamies Mērijā, un sastapa viņas tiešo, atklāto, draudzīgo un gudro skatienu.
- Nu, pirms devos prom, es sasitu kādu laboratorijas īpašumu un esmu viltojusi identitātes karti un… Tas nav nekas tāds, ar ko nevarētu tikt galā. Un tavas raizes mēs uzveiksim arī tās. Mēs atradīsim tavu māti un piemeklēsim viņai piemērotu ārstēšanu. Un, ja tev ir nepieciešama dzīvesvieta nu, ja tu neiebilsti dzīvot kopā ar mani -, ja mēs varam to nokārtot, tad tev nevajadzēs doties uz tā saukto aprūpes centru. Es domāju mums jāizdomā kāda versija par notikušo un pie tās jāpaliek, mēs taču to varētu, vai ne?
Mērija bija draugs. Vilam bija draugs. Tā bija patiesība. Par to viņš nemaz nebija iedomājies.
- Jā! viņš atbildēja.
Labi, tad darīsim tā. Mans dzīvoklis no šejienes ir kādas pusjūdzes attālumā, un vai zini, ko es vēlētos vairāk par visu? Es gribētu tasi tējas. Tāpēc iesim un uzliksim vārīties tējkannu.
Trīs nedēļas pēc tam, kad Lira bija vērojusi, kā Vila roka uz visiem laikiem aizver viņa pasauli, viņa atkal sēdēja Džordanas koledžā pie tā paša galda, pie kura pirmo reizi bija kritusi par upuri Koulteres kundzes burvestībai.
Šoreiz grupiņa bija mazāka: tikai viņa, koledžas direktors un Hanna Relfas kundze, — Sv. Sofijas sieviešu koledžas vadītāja. Hannas kundze bija piedalījusies arī tajās pirmajās pusdienās, un, ja ari Lira jutās pārsteigta, tagad viņu te ieraugot, meitene pieklājīgi apsveicinājās un atklāja, ka viņas atmiņām piemīt kāds trūkums: šī Hannas kundze šķita daudz gudrāka un interesantāka, un arī daudz laipnāka nekā tā aprobežotā un noplukuši persona, kuru viņa atcerējās.
Liras prombūtnē daudz kas bija notics gan Džordanas koledžā, gan Anglijā, gan arī visā pasaulē. Toreiz izskatījās, ka Baznīcas vara ārkārtīgi aug, jo tika pieņemti daudzi nežēlīgi likumi, taču nu tā tikpat strauji bija mazinājusies: Maģistērijā bija notikuši apvērsumi, fanātiķi gāzti, un pie varas bija nākušas liberālākas frakcijas. Galvenā Ziedojumu padome bija atlaista, Konsistorija Disciplinārā tiesa dezorientēta un bez līdera.
Un Oksfordas zinātnieki pēc īsa un vētraina starplaika atkal ieslīga erudīcijas un rituālu mierā. Kaut kas bija gājis zudībā: koledžas direktora vērtīgā sudraba kolekcija bija izlaupīta, daži koledžas kalpotāji izkūpējuši. Direktora sulainis Kazins tomēr vēl bija vietā, un Lira bija gatava ar izaicinājumu saņemt viņa naidīgumu, jo viņi bija bijuši ienaidnieki, cik vien viņa spēja atcerēties. Meitene jutās pavisam apjukusi, kad Kazins viņu ļoti sirsnīgi apsveica, ar abām rokām spiezdams viņējo: vai tiešām sulaiņa balsī jautās pieķeršanās? Nu, Kazins bija mainījies.