Lira apsēdās uz sola un gaidīja Panu. Dēmonam patika meiteni pārsteigt, taču viņai parasti izdevās viņu pamanīt, iekams tas bija klāt, un tur, gar upmalu, jau arī slīdēja viņa neskaidrais veidols. Lira lūkojās uz pretējo pusi, izlikdamās, ka viņu neredz, un, kad Pans uzlēca uz sola, piepeši viņu sakampa.
- Man gandrīz izdevās, viņš teica.
- Tev jāievingrinās labāk. Es tevi dzirdēju nākam visu ceļu no vārtiem.
Panteleimons apsēdās uz sola, uzlicis priekšķepas uz viņas pleca.
- Ko mēs viņai teiksim? viņš ievaicājās.
- Mēs teiksim jā, Lira atbildēja. Kā nekā, pagaidām tikai jāsatiekas ar direktori. Tas vēl nenozīmē iet skolā.
- Bet mēs taču iesim, vai ne?
- Jā, viņa atteica. Varbūt.
- Tas varētu būt labi.
Lira domāja par pārējām skolniecēm. Šis meitenes varbūt būs gudrākas nekā viņa vai izsmalcinātākas, un par visām tam lietām, kas nozīmīgas Liras vecuma meitenēm, viņas noteikti zinās daudz vairāk. Un Lira nespēs viņām atklāt tos simtus lietu, kuras zināja pati. Šīs meitenes būs spiestas domāt, ka viņa ir vientiesīga un neizglītota.
- Vai tu domā, ka Hannas kundze patiešām spēj nolasīt aletiometru? Panteleimons jautāja.
- Esmu pārliecināta, ka ar grāmatu palīdzību noteikti. Diez, cik grāmatu vispār ir? Varu saderēt, ka es varētu tās visas apgūt un iztikt bez tām. Iedomājies, ja vajadzētu visur staipīt līdzi grāmatu kaudzi… Pan?
-Ko?
- Vai tu man kādreiz pastāstīsi, ko jūs ar Vila dēmonu darījāt, kad mēs bijām šķirti?
- Gan kādu dienu, viņš atteica. Kirjava to pašu sacīja Vilam: kādu dienu. Mēs vienojāmies, ka sapratīsim, kad pienācis īstais laiks, bet tikmēr nevienam no jums nestāstīsim.
- Labi, Lira miermīlīgi piekrita.
Meitene Panteleimonam bija izstāstījusi visu, bet bija taisnīgi, ka dēmonam bija no viņas daži noslēpumi pēc tā, kad viņa bija viņu tā pametusi.
Un mierinoša šķita doma, ka viņai ar Viļu bija vēl kaut kas kopīgs. Lira nezināja, vai vispār kādreiz pienāks tāda stunda, kad viņa par Viļu nedomās, domās ar viņu nerunās, neatsauks atmiņās katru brīdi, kad viņi bija bijuši kopā, neilgosies pēc viņa balss, viņa plaukstām un mīlestības. Lira nebija ne sapņojusi, kā tas būs kādu tik ļoti iemīlēt; no visa pārsteidzošā, kas bija piedzīvots, tas viņu izbrīnīja visvairāk. Meitene domāja, ka maigums, ko šī mīlestība bija atstājusi sirdī, ir kā nedzīstoša skramba, bet viņa to mūžīgi lolos.
Pans noslīdēja uz sola un ieritinājās Lirai klēpi. Tumsā viņiem kopā bija droši meitenei, viņas dēmonam un viņu noslēpumiem. Kaut kur šajā aizmigušajā pilsētā atradās grāmatas, kas atkal viņai iemācīs nolasīt aletiometru, laipnā, izglītotā sieviete, kas grasījās viņu skolot, un skolas meitenes, kas zināja tik daudz vairāk nekā viņa.
Lira domāja: "Šīs meitenes to vēl nezina, bet viņas būs manas draudzenes."
Panteleimons murmināja: Tas, ko Vils sacīja…
-Kad?
- Pludmalē, tieši pirms tu mēģināji nolasīt aletiometru. Viņš teica, ka neesot nekādas citurienes. To jums bija teicis viņa tēvs. Bet tur bija vēl kas.
- Es atceros. Viņš gribēja sacīt, ka karalistei ir beigas, ka tai Debesu karalistei pienācis gals. Mums nevajadzētu dzīvot tā, it kā debesis nozīmētu vairāk nekā šī dzīve šajā pasaulē, jo tā vieta, kur mēs atrodamies, vienmēr ir vissvarīgākā.
- Viņš teica, ka mums kaut kas jāuzceļ…
- Tāpēc jau mums vajadzīgs viss mūžs pilnā garumā, Pan. Mēs būtu gājuši kopā ar Viļu un Kirjavu, vai ne?
- Jā. Protams! Un viņi būtu nākuši ar mums. Bet…
- Bet tad mēs nevarētu to uzcelt. Neviens nevar, ja viņš sevi liek pirmajā vietā. Mums jātiek galā ar visām tām grūtībām mums jābūt dzīvespriecīgiem, laipniem, zinātkāriem, drosmīgiem un pacietīgiem, un mums jāmācās, jādomā un smagi jāpūlas mums visiem, visās
dažādajās pasaulēs, un tad mēs uzcelsim…
Liras plaukstas gulēja uz dēmona spīdīgā kažoka. Kaut kur dārzā pogoja lakstīgala, un viegls vējiņš plivināja viņas matus un čabināja lapas virs galvas. Visi pilsētas zvani zvanīja dažādās melēs, katrs pa reizei: šis augstāk, tas zemāk, dažs tuvāk, dažs tālāk, viens — blīkšķēdams un īdzīgi, cits drūmi un skanīgi, bet vienlaikus vienodamies visās savās atšķirīgajās balsīs, pat ja daži izrādījās mazliet gausāki par citiem. Arī tajā Oksforda, kur Lira ar Viļu bija pārmijuši atvadu skūpstu, noteikti tāpat zvanīja zvani, tāpat pogoja lakstīgala un viegls vējiņš rotaļājās Botāniskā darza lapās.
- Un tālāk? dēmons miegaini jautāja. Kas jāceļ?
- Debesu republika, Lira atbildēja.
Pateicības
"Tumšās matērijas" vispār nebūtu tapušas bez draugu, ģimenes, grāmatu un nepazīstamu personu palīdzības un atbalsta.
īpaši pateicos šiem cilvēkiem: Lizai Krosai (Liz Kross) par pedantisko un nenogurstoši optimistisko rediģēšanu visās darba stadijās un par nešaubīgi spožo ideju attiecībā uz ilustrācijām "Brinumnazī" (The Subtle Knife); Annai Valleisai-Hadrilai (Anne Wallace-Hadrill) par atļauju apskatīt viņas šauro laiviņu; Ričardam Osgudam (Richard Osgood) no Oksfordas Arheoloģiskā institūta par to, ka viņš man pastāstīja, kā tiek rīkotas arheoloģiskās ekspedīcijas; Maiklam Melsonam (Michael Malleson) no Trentas kalves Dorsetā par to, ka viņš man parādīja, kā kaļ dzelzi; Maikam Frogetam (Mike Froggat) un Tanakjū Vēveram (Tanaqui Weaver) par to, ka viņi man atnesa daudz īstā papīra (ar diviem caurumiem lapā), kad mani krājumi izsīka. Man jāpateicas arī Oksfordas Modernās mākslas muzeja kafejnīcai. Kad vien man stāsta rakstīšanas laikā radās kāda aizķeršanās, tase kafijas un stunda darba šajā draudzīgaja telpā to izkliedēja bez redzamām pūlēm no manas puses. Tas nekad nevīla.
Esmu pārņēmis idejas no visām grāmatām, ko jelkad esmu lasījis. Mans meklējumu princips ir: "Lasi kā tauriņš, raksti kā bite" un, ja šis stāsts satur medu, tad par to pilnībā jāpateicas nektāram, ko esmu atradis labāku rakstnieku darbos. Taču ir trīs autori, kam jāpateicas vairāk nekā visiem pārējiem. Pirmais ir Henrihs fon
Kleists (Heinrich von Kleist) viņam es saku paldies par eseju "Marionešu teātri" (On the Marionette Theatre), kuru pirmoreiz izlasīju Idrisas Perijas (Idris Parry) tulkojumā Times Literary Supplement 1978. gadā. Otrs ir Džons Miltons (John Milton) paldies par "Zaudēto paradīzi" (Paradise Lost). Trešā vislielākā pateicība ir jāizsaka Viljamam Bleikam (Willi,am Blake) par viņa darbiem.
Beidzot mani vislielākie parādi: Deividam Fiklingam (Dāvid Fickling) par viņa neizsīkstošo ticību un atbalstu, kā arī nekļūdīgo un spilgto nojautu, kā veidot labāku stāstu, viņam ir jāsaka liels paldies par šī darba panākumiem; Karadokam Kingam (Caradoc King) esmu parādā par vairāk nekā pusmužu ilgu draudzību un atbalstu; Enidai Džounsai (Enid Jones), skolotājai, kas zēna gados mani iepazīstināja ar "Zaudēto paradīzi", es pateicos par labāko, ko izglītība var sniegt, par atziņu, ka atbildība un prieks var pastāvēt līdzās; savai sievai Džūdai un dēliem Džeimijam un Tomam es pateicos par visu citu zem saules.
Filips Pulmans
Saturs
1. Apburtā gulētāja………………………………………………………. 5